Latvijā palielinās dažādu vēža formu pacientu skaits, tomēr ārstēšanas iespējas joprojām ir ievērojami sliktākas nekā citās Eiropas valstīs, trešdien, atklājot kampaņu "Vēzis jāuzvar", žurnālistiem atzina vēžu pacientu pārstāvji.
Pacientu biedrības "Dzīvības koks" vadītāja Gunita Berķe atzina, ka, runājot par onkoloģisko saslimšanu ārstēšanu, situācija nav mainījusies jau vairākus gadus - lai arī medicīna attīstās, parādās daudz jaunu medikamentu onkoloģisko pacientu ārstēšanā, kompensējamo zāļu budžets daudzu gadu laikā paliek gandrīz nemainīgs.
Šim gadam, pēc viņas teiktā, vēža pacientu ārstēšanai nepieciešami vēl papildu 10 miljoni eiro, kas tikšot ņemti jau no nākamā gada budžetā paredzētajiem līdzekļiem. Nākamajam gadam turpretim nepieciešami vismaz 64 miljoni eiro, tomēr nav zināms, vai ar to varētu pietikt.
Ja 2005./2006.gadā Latvijā vēzis kā pirmreizējā diagnoze tika uzstādīta apmēram 6000 līdz 7000 iedzīvotāju, tad to skaits pašreiz ir palielinājies līdz apmēram 11 000 cilvēku gadā. Tas, pēc Berķes teiktā, esot saistīts ar to, ka medicīna attīstās un paplašinās arī diagnostikas iespējas. Vienlaikus kompensējamo medikamentu piešķiršanas mehānisms šo gadu laikā palicis iepriekšējais un pastāv liela iespēja, ka tad, ja pacientam ārstēšanai būs nepieciešams kāds inovatīvs medikaments, tas nebūs kompensējamo medikamentu sarakstā.
Viņa izcēla, ka vietnē "ziedot.lv" pašreiz tiek vākti ziedojumi vairākiem onkoloģijas pacientiem, kuri vēža ārstēšanai lūdz līdzekļus kopumā aptuveni miljons eiro apmērā.
"Kā var būt, ka ārstu konsīlijs nolemj, ka ir nepieciešams kāds medikaments, lai šis cilvēks dzīvotu, un ir ierobežojumi, kas neļauj viņam to saņemt," retoriski vaicāja biedrības vadītāja.
Tāpat viņa minēja Zviedrijas piemēru, kur, sievietei saslimstot ar krūts vēzi, viņai ir par 20% lielākas iespējas izdzīvot nekā Latvijā, un tāda ir realitāte gan šobrīd, gan bijusi arī pirms padsmit gadiem.
Berķe pauda, ka onkoloģisko saslimšanu ārstēšanā individuālais kompensēšanas mehānisms pēc būtības ir ņirgāšanās par cilvēku, un sistēma jau saknē ir nepareiza.
Tāpat viņa izcēla, ka Latvijā nav īsti skaidrības, cik ir nepieciešamais finansējums, lai varētu ieviest kompensējamos medikamentus atbilstoši labajai praksei Eiropā, jo esam vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur nav vienotas platformas onkoloģisko pacientu uzskaitei.
Berķe atzīmēja, ka pašreiz Eiropas onkoloģisko pacientu organizācijas runā par to, kā iedzīvotājus ar metastāzisku audzēju reintegrēt atpakaļ normālā dzīvē, jo tas citviet Eiropā, pretēji Latvijai, netiek uzskatīts par nāves spriedumu, bet par hronisku saslimšanu, ar kuru var dzīvot vēl ilgu dzīvi.
Tikmēr melanomas paciente, melanomas pacientu atbalsta biedrības "Soli priekšā melanomai" pārstāve Sondra Zaļupe izcēla, ka vēzis ir ne tikai fiziskā saslimšana, bet tas ir ļoti grūti arī psiholoģiski, un tas, ka pacientam, lai izdzīvotu, jālūdz sabiedrības palīdzība, ir vēl grūtāk.
"Nevajadzētu būt tā, ka tikai tāpēc, ka esi latvietis, pilsonis, maksājis nodokļus, tu nevari saņemt to pašu ārstēšanos, ko tavs draugs Igaunijā vai Lietuvā," salīdzināja Zaļupe.
Viņa uzsvēra, ka valstī onkoloģisko pacientu ārstēšanā daudz kas atrisināsies tajā brīdī, kad pirmajā vietā noliks cilvēku, nevis naudu, sistēmu vai birokrātiju.
Arī hematoloģijas paciente, "Onkoalianses" pārstāve Arta Lāce izcēla psiholoģisko aspektu, uzsverot, ka onkoloģiskā saslimšana neskar tikai personu kā atsevišķu indivīdu - tas skar arī pacienta tuvākos cilvēkus.
Viņa izcēla, ka no aptuveni 6000 onkoloģijas pacientiem, kas gada laikā nomirst Latvijā, trešā daļa nesagaida 65 gadu vecumu. "Tā nav tikai vecu cilvēku slimība. Vēzis skar arī manu ģimeni. Tā nav slimība, kas attiecas tikai uz marginālu sabiedrības daļu," sacīja Lāce.
Viņa izcēla arī speciālistu trūkumu Latvijā - pēc viņas teiktā, valstī pašreiz ir tikai nedaudz vairāk nekā 10 aktīvo hematoloģijā strādājošo ārstu, un problēmas ir arī ar rezidentiem.
Runājot par kompensējamiem medikamentiem, Lāce atzīmēja, ka ilgtermiņā pacientiem kompensēt dārgākus, bet efektīvākus medikamentus valstij var būt finansiāli izdevīgāk, jo šādos gadījumos samazinās iespēja, ka pacientam būs nepieciešama valsts palīdzība tālākā ārstēšanā.
Viņa arī izcēla, ka tad, ja pacients nevar saņemt vajadzīgo atbalstu no valsts vēža ārstēšanā un to neizdodas saņemt arī citā veidā, arī nomirt nevar ar cieņu, jo Latvijā arī paliatīvā aprūpe nav pieņemama.
Šiem jautājumiem vēža pacienti aicinās pievērst uzmanību akcijā "Vēzis jāuzvar!".
