"Patiesajiem iemesliem sūdzībām, ar kurām vīrieši nāk pie urologa, bieži ir saistība nevis ar problēmām "zem jostas", bet gan ar vispārējās fiziskās un psihoemocionālās veselības traucējumiem", tā intervijā biedrībai "Fonds Movember Latvija" atzīst pieredzējis urologs un andrologs Kirils Ivanovs. Gatavojoties ikgadējai akcijai "Movember", biedrība aicināja ārstu uz sarunu par vīriešu veselības profilaksi, iemesliem, kāpēc neizdodas laicīgi diagnosticēt onkoloģiskās saslimšanas, un to, vai informatīvās kampaņas palīdz šo situāciju mainīt.
Vai profilakses nolūkā vīrietim būtu jāapmeklē ne tikai ģimenes ārsts, bet arī urologs?
Sākšu ar to, ka uroloģija ir ļoti maza daļa no vīrieša veselības komponentēm. Lai novērtētu pacienta veselības stāvokli, vispirms būtu jānoskaidro, kāds ir viņa asinsspiediens, svars, dzīvesveids, ieradumi, vielmaiņa, psihoemocionālais stāvoklis. Regulāri sekojot šo rādītāju dinamikai, vīrietis kopā ar ģimenes ārstu var diezgan precīzi zināt, kādi ir lielāki riski viņa veselībai, un atbilstoši rīkoties, lai tos mazinātu.
Pie urologa pacienti parasti nonāk ar konkrētām sūdzībām, piemēram, sāpēm urinēšanas laikā vai traucētu seksuālu funkciju. Gadījumos, kad pacients saka, ka pie ģimenes ārsta nav bijis gadiem, nozīmēju viņam arī asins un urīna analīzes. Bieži vien seksuālās problēmas ir vīrieša mentālā un fiziskā stāvokļa izpausme, tāpēc arī pie urologa saruna sākas ar pacienta iztaujāšanu par viņa vispārējo veselību, dzīvesveidu, kaitīgajiem ieradumiem.
Ja runājam par profilaktisku vizīti pie urologa, tā ir nepieciešama vīriešiem pēc 45 gadu vecuma, ja ģimenē ir bijušas onkoloģiskās saslimšanas. Ja šādi gadījumi nav bijuši, katru gadu jāpārbaudās no 50 gadu vecuma, jo palielinās prostatas vēža risks.
Kā tiek diagnosticēts prostatas vēzis?
Vizītes laikā urologs veic rektālo apskati, kas nav sāpīga. Ja ir radušās kādas aizdomas, vīrieti sūta uz papildu izmeklēšanu, piemēram, noteikt prostatas specifiskā antigēna (PSA) līmeni asinīs, veikt magnētisko rezonansi vai biopsiju. Vēršu uzmanību, ka PSA ir prostatas, nevis onkoloģiskais marķieris. Ja tas ir paaugstināts, kaut kas nav kārtībā ar prostatu, bet tā var būt arī labdabīga saslimšana, piemēram, hroniskais iekaisums. Praksē ir bijuši gadījumi, kad veicot apskati, pacientam tika atklāti sacietējumi jeb mezgli, bet PSA bija normas robežās. Tādēļ regulāra apskate pie urologa ir ārkārtīgi svarīga.
Kad papildu izmeklējumi ir veikti, ārsts aprēķina onkoloģiskās saslimšanas varbūtību, vadoties pēc starptautiskiem risku kalkulatoriem. Atkarībā no rezultātiem, ārsts kopā ar pacientu lemj par tālāko rīcību. Ārstēšana pārsvarā ir valsts apmaksāta un ietver vairākas iespējas - ķirurģiju, apstarošanu, hormonālo terapiju, ķīmijterapiju. Ņemot vērā pieejamās diagnosticēšanas un ārstēšanas iespējas, 21.gadsimtā prostatas vēzis ir hroniska slimība nevis nāves spriedums.
Taču Latvijas statistika liecina, ka no 2010. līdz 2017.gadam šī slimība laupīja vairāk nekā 3000 vīriešu dzīvību. Kāpēc vīrieši dodas pie ārsta, kad jau ir par vēlu?
Man šķiet, ka te ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir saistīts ar to, ka prostatas vēzis norit bez simptomiem. Un ja nesāp, vīrietim parasti nav citas motivācijas, lai aizietu pie ārsta. Vieni baidās no diagnozes, citi - no ārstēšanas sekām. Ārstējot prostatas vēzi, pastāv varbūtība, ka vēlāk būs problēmas ar potenci vai urinēšanu. Taču pašlaik ir pieejamas vairākas radikālās ārstēšanas metodes, kas seksuālo un urinēšanas funkciju ietekmē minimāli vai praktiski nemaz.
Vēl viena būtiska lieta ir saistīta ar audzināšanu - vīrietim ir daudz grūtāk sadzīvot ar slimību. No pašas bērnības viņam māca, ka jābūt stipram, jāpelna nauda, jārūpējas par ģimeni. Un tad pienāk brīdis, kad viņš saskaras ar veselības problēmām un nezina, ko ar to darīt - kur vērsties pēc palīdzības, kā sadzīvot.
Prostatas vēža riska grupā ir vīrieši, kuri ir sasnieguši 45 gadu vecumu. Bet kam būtu jāpievērš uzmanība gados jaunākajam vīrietim?
Jebkurā vecumā ir svarīgi sekot kopējam veselības stāvoklim - jau pieminētais asinsspriediens, cukura un holesterīna līmenis, svars, uzturs, dzīvesveids, vai urīns ir normālā krāsā, vai nav izdalījumu.
Ja runājam par onkoloģiju, gados jaunākus vīriešus var skart sēklinieku vēzis. Tur profilaktiskā apskate diemžēl nelīdz, jo šis vēža veids attīstās strauji. Līdzīgi, kā sievietes aicinātas patstāvīgi veikt krūšu pārbaudi, arī vīriešiem ir jāpievērš sev uzmanība. Mazgājoties dušā, sevi jāaptausta, ja redz vai jūt kādus mezglus, vislabāk atrādīties ārstam un uztaisīt sonogrāfiju. 99% tās būs labdabīgas parādības, mazāk nekā 1% gadījumu atklājam sēklinieku vēzi, kas līdz pat 80% gadījumu ir veiksmīgi ārstējams. Jo ātrāk tas tiek atklāts, jo mazāka ir ārstēšanas ietekme uz reproduktīvo funkciju.
Šogad jau ceturto gadu notiks akcija "Movember", kuras mērķis ir iedrošināt vīriešus doties pie urologa un pievērst uzmanību savai veselībai ikdienā. Vai šādas aktivitātes, jūsuprāt, palīdz mainīt pacientu attieksmi?
Jā, noteikti! Cilvēki vismaz sāk lasīt par šīm tēmām. Tādas kampaņas mudina pašizglītoties, un cilvēks, kurš zina vairāk, ir mierīgāks. Ir gadījumi, kad mēs vēzi nevis ārstējam, bet tikai novērojam, un, ja pacients ir zinošs, ar viņu ir vieglāk sadarboties. Šādas akcijas mudina arī sievietes pievērst uzmanību saviem vīriešiem un aicināt doties pie ārsta, ja ir novērojamas, piemēram, urinēšanas problēmas. Domāju, ka galvenais izaicinājums ir radīt vīriešos pārliecību, ka rūpes par savu veselību liecina par briedumu un atbildību gan pret sevi, gan pret savu ģimeni.
Tematiskais raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tematiskā raksta saturu atbild biedrība "Movember Latvija".