Pusaudžu psihoterapeits: Ne visiem ir kauns runāt par mentālās veselības problēmām

Ne visiem ir kauns runāt par savām mentālās veselības problēmām, lielai daļai nav resursu vizītei pie psihoterapeita, pauda pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs.

Diskutējot par pašnāvībām, speciālistiem tika prezentēti arī VAS "Latvijas dzelzceļš" pasūtītās aptaujas rezultāti par to, vai sabiedrība spēj atpazīt pašnāvnieciskās tieksmes. 21,2% no 1002 respondentiem norādīja, ka spēj atpazīt šādas tieksmes, bet 59% - ka nespēj. Turklāt jaunieši ir pārliecinātāki par savām spējām atpazīt pašnāvniekus. Eksperti skaidroja, ka tas varētu būt saistīts gan ar to, ka jaunieši vairāk sarunājas savā starpā, gan ar pieaugušo pieredzi. Proti, ja kāds savas dzīves laikā nav spējis novērst kāda tuvinieka pašnāvību, vēlāk nav pārliecināts par savām prasmēm atpazīt šādus nodomus.

85% respondentu norādījuši, ka iesaistītos vai izsauktu palīdzību, lai novērstu pašnāvību, bet 33,5% atbildējuši, ka savā ģimenē vai radu lokā ir saskārušies ar pašnāvībām.

Konstantinovs sprieda, ka pēc cilvēka uzvedības vien sabiedrība nevar noteikt pašnāvnieciskas tieksmes, un speciālisti gadiem mācās, lai šādas prasmes iegūtu. Viņaprāt, mentālajai veselībai plašāk jāpievēršas jau skolā, informējot jauniešus par iespējām saņemt palīdzību. Viņš arī klāstīja, ka daudzi jaunieši, kas apmeklē psihoterapijas centru, pat nezina par Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu un pusaudžu Uzticības tālruni.

Pēc speciālista paustā, svarīgi, lai pusaudzim būtu vismaz vienas emocionāli ciešas attiecības, vēlams, ar pieaugušo, kas varēs saprast, ka pusaudža uzvedība mainās. "Vecuma posma aspektu dēļ tas var nebūt ģimenes loceklis. Iesaistot draugus, var izveidot ļoti efektīvu atbalsta tīklu. Tie var būt citi pieaugušie ārpus ģimenes. Svarīgi, lai pusaudzim būtu pēc iespējas vairāk cilvēku, ko paturēt redzeslokā," stāstīja Konstantinovs, īpaši uzmanību aicinot pievērst tad, ja saiknes un kontakti tiek zaudēti.

Savukārt kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa uzskata, ka līdzcilvēkiem, runājot ar savu ģimenes locekli vai draugu, jāpievērš uzmanība četriem aspektiem. Par pašnāvnieciskām domām var liecināt, ja cilvēks uzskata sevi par apgrūtinājumu un nastu citiem, viņam ir atrauta piederības sajūta, notrulinājies izdzīvošanas instinkts un pieejami līdzekļi pašnāvības veikšanai.

Diskusijas dalībnieki sprieda arī par speciālistu pieejamību nepieciešamības gadījuma. Speciālisti atzinuši, ka nereti stereotipu un aizspiedumu dēļ cilvēks arī nav gatavs meklēt palīdzību, jo baidās nonākt psihiatriskajā slimnīcā vai "slimo uzskaitē".

"Vīriešu vidū pašnāvību skaits ir lielāks. Un tas ir par to, kāds ir dzimumu lomu sadalījums sabiedrībā, un ko mēs pieprasām no vīriešiem. Sabiedrība ir homofobiska, ir ļoti daudz aizspiedumu pret daudzām sabiedrības grupām, un tas situāciju padara grūtāku, kad neviens psihologs un psihoterapeits nepalīdzēs. Ir grūti dzīvot neiecietīgā sabiedrībā," pārliecināts sociālantropologs Andris Saulītis.

Arī mentālās veselības atbalsta biedrības "Ogle" projektu vadītāja Anželika Jaunzeme, kura ir piedzīvojusi brāļa pašnāvību, pauda, ka sabiedrībā valda daudz stereotipu par mentālo veselību, savukārt informācija par iespējamo atbalstu bieži nav pieejama. Tāpēc organizācija ir lūgusi Veselības ministriju brošūrā apkopot datus par atbalstu, ko sniedz gan valsts, gan organizācijas.

Jaunzeme arī atklāja, ka, pārdzīvojot brāļa zaudējumu, pati bija vērsusies psihoneiroloģiskajā slimnīcā "Ģintermuiža" Jelgavā, kur vēlāk apmeklējusi psihologu bez maksas, lai gan sākotnēji psihiatrs šādu iespēju pat nav piedāvājis, un bijis jājautā pašai. Turklāt arī psihiatra konsultācija bija pieejama jau nākamajā dienā pēc zvana un tikai par pacienta iemaksu. "Bezmaksas palīdzība ir iespējama, bet diemžēl tā ļoti labi paslēpta," atzina Jaunzeme.

"Ne visiem ir kauns runāt par savām mentālās veselības problēmām, lielai daļai nav resursu vizītei pie psihoterapeita," komentēja Konstantinovs, uzsverot arī, ka speciālistu pieejamība ir atkarīga arī no reģiona, un dažkārt, lai pusaudzis saņemtu pakalpojumu, gads vai vairāk jāgaida rindā.