Diez vai kāds alveju audzē vienīgi izskata dēļ – tas nav satriecošākais dekoratīvais augs, toties alvejai piemīt apbrīnojamas medicīniskas un skaistumkopšanā noderīgas īpašības. Tieši tādēļ alveja ir cieņā ne tikai kā mājas daktere, bet tiek pievienota arī rūpnieciski ražotos kosmētiskajos un ārstnieciskajos līdzekļos.
Alveju cilvēce pazina jau sen - tās attēli atrodami pat uz tempļu, kas celti vēl pirms 6000 gadiem, sienām. Taču diez vai šā laikmeta ikdienas steigā iedziļināmies, kā tieši izpaužas alvejas lieliskās īpašības, pateicoties kurām augs nav zaudējis popularitāti cauri gadu tūkstošiem.
Alveja veselībai
«Alveja ir bagāta ne tikai ar A, B1, B2, B3, B12, C un E vitamīnu, tā satur arī astoņas neaizstājamās aminoskābes. Bez izmantošanas brūču apkopšanā vissenākais alvejas pielietojums ir gremošanas traucējumu ārstēšana, ēdot to svaigu vai lietojot tējā. Alveja stimulē žults izdali, spēj mazināt vēdera pūšanos un var palīdzēt aizcietējuma gadījumā,» stāsta farmaceite Linda Fevraļeva. «Mūsdienu farmācijā alveju pievieno, lai paaugstinātu organisma aizsargspējas un stimulētu imunitāti, uzlabotu gremošanas sistēmas darbību (arī, ja ir kairināto zarnu sindroms vai kuņģa čūlas slimība). Kosmētiskajos līdzekļos alveja nepieciešama, lai uzlabotu, mitrinātu ādu. Alveju pievieno arī zobu pastām un mutes dobuma skalošanas līdzekļiem. Pretiekaisuma, antibakteriālo, mitrinošo, nomierinošo un ādu dziedinošo īpašību dēļ alveju pievieno sejas kopšana līdzekļiem, kas paredzēti, lai mazinātu akni un pūtītes. Alveja mēdz būt intīmās zonas ikdienas kopšanas līdzekļos un arī maksts skalošanas līdzekļos, kas paredzēti iekaisuma, sēnīšu, bakteriālu infekciju ārstēšanai un profilaksei.
Alvejas sulu lieto, lai samazinātu dažādu iekaisumu procesus - ādas bojājumu gadījumā, pēc sauļošanās vai epilācijas procedūras. Alveja aptiekā pieejama gan sulas, kas iegūta minimāli apstrādājot auga lapas un tajās esošo gelu, veidā, gan arī kā tīrs alvejas gels.»
Audzēt mājās - vienkārši!
Alveja ir viegli audzējama mājas apstākļos. Par stāda pieaugšanu liecina auga krāsas izmaiņas - gaļīgās lapas kļūst tumšākas, izzūd jaunam augam raksturīgie baltie plankumi. Nobriedušās lapas nogriež visā garumā, ar nazi novelk ādu lapas plakanajā pusē, un ar karoti uzmanīgi izņem lapas mīkstumu. Tas ir gandrīz pilnīgi caurspīdīgs un atgādina gelu. Kaut iespējams pagatavot alvejas tēju, izmantojot auga ziedus, galvenās ārstnieciskās īpašības tomēr rodamas tieši lapās.
«Alveja tējā vislabāk darbojas kā piedeva. To pagatavo vienkārši: iecienītajai zaļajai tējai ļauj ievilkties aptuveni piecas minūtes. Tad pievieno alvejas mīkstumu un rūpīgi maisa, līdz tas pilnībā izšķīdis. Alvejai ir mazliet rūgtena garša. Lai to novērstu, tējai var pievienot citronu vai medu - kas nu labāk garšo!» teic «Mēness aptiekas» farmaceite Linda Fevraļeva.
Alveja - nemirstības augs
Senie ēģiptieši bija apsēsti ar nemirstību - faraoni bija kā dievi, to mūmijas pēc nāves tika ievietotas milzīgās piramīdās, lai nākamajām paaudzēm atgādinātu par viņu varenību. Faraona bēru ceremonijā drīkstēja piedalīties tikai tie, kuri spēja atnest klēpi alvejas lapu - jo vairāk atnesa, jo apliecināja lielāku cieņu pret mirušo. Senās Ēģiptes faraonu kapenēs, ko pildīja ar zeltu, dārgakmeņiem un citām vērtībām, varēja atrast arī alvejas lapas.
Alveju tās spēcīgās antibakteriālās un pretsēnīšu iedarbības dēļ priesteri izmantoja līķu balzamēšanai. Kāda leģenda vēsta, ka Kleopatra alvejas ziedus katru dienu izmantojusi skaistumkopšanā, vēloties paildzināt jaunību. Alveju par nemirstības augu sauc arī mūsdienās.
«Kādēļ gan ne? Alvejai patiešām piemīt īpašības, kas palīdz uzturēt ādas tvirtumu, paildzinot jaunavīgu izskatu,» atzīst farmaceite. «Alveja atrodama sejas un acu krēmu, losjonu, roku krēmu, ķermeņa eļļu, gelu, pēcskūšanās un pēcepilācijas līdzekļu sastāvā, kā arī bērnu kopšanas līdzekļu, šampūnu, mitro salvešu un rokas dezinfekcijas līdzekļu sastāvā. Aptiekā pieejami arī lūpu balzāmi un plāksteri ar alveju.»
Tiešām brīnumlīdzeklis?
Ne tikai ēģiptieši vien bija sajūsmā par alvejas medicīnisko iedarbību. Senajā Grieķijā alveju lietoja, ārstējot gan plikpaurību un bezmiegu, gan tuberkulozi, kas tolaik bija viena no izplatītākajām slimībām. Amerikas indiāņi alveju dēvēja par debesu zizli un izmantoja kā brīnumzāles un ādas mīkstināšanas līdzekli. Klusais ārsts Indijā, harmonijas zāles Ķīnā un ilgmūžības eliksīrs Krievijā - alveju visur uzlūkoja ar bijību. Kristofors Kolumbs teicis: «Četri augi ir neaizvietojami cilvēka pilnvērtīgai dzīvei - kvieši, vīnogas, olīvas un alveja. Pirmais cilvēku baro, otrais attīsta garu, trešais sniedz harmoniju, un ceturtais viņu ārstē.»
Senās zināšanas - augstā vērtē
Attīstoties zinātnei, 20. gadsimtā alveja uz laiku zaudēja īpašo statusu. Tā kā lapas par vērtīgām uzskatīja tikai svaigas, tās nevarēja importēt. Līdz ar to vietās, kur alveju neaudzēja, par to drīz vien aizmirsa. Šķita, ka pēc alvejas arī nav vajadzības - zinātnieki atklāja zāles, medicīna strauji attīstījās, atstājot novārtā gadu tūkstošiem ārstniecībā izmantotus augus. Tikai pagājušā gadsimta 70. gados alveju izdevās veiksmīgi pārstrādāt tā, lai tā nezaudētu vērtīgo vielu iedarbīgumu, un alveja atgriezās goda vietā - mūsdienās to plaši izmanto skaistumkopšanas, uztura bagātināšanas un ārstniecības līdzekļos. ASV alveja ir pat atzīta par vienīgo augu, kas spēj dziedēt radiācijas izraisītus apdegumus, - savulaik, pēc atombumbu testēšanas steidzīgi tika iepirkts liels daudzums alvejas, lai gatavotu ziedi, ja nu rodas vajadzība to izmantot. Kaut gan mūsdienu pētījumi liecina, ka zinātnieku radītās ziedes ir daudz efektīvākas, alveja tāpat tiek augstu vērtēta kā dabisks dziedniecisks līdzeklis.