Ārkārtas situācija mainījusi ierasto dzīves ritmu gandrīz visiem. Problēmas daudziem ir līdzīgas, bet pārdzīvojumi un izjūtas, ko tās rada, mēdz būt visai atšķirīgi, reizēm pašam īsti nesaprotami, pārsteidzoši, pat biedējoši. Psihologi saka: tas ir normāli.
Nevajag sevi salīdzināt ar pārējiem. Katrs vada šo laiku un cenšas tikt galā ar krīzi, kā nu prot un kā uzskata par pareizāku, bet ikvienam jācenšas izturēties iejūtīgi pret sevi un citiem, pat ja viņi jūt un domā citādi. Tipiskākās izjūtas, kas piemeklē cilvēkus pandēmijas dēļ noteikto ierobežojumu laikā, apkopotas interneta vietnē Self.
Jūtos izdedzis
Arī sēžot mājās un strādājot ar mazāku atdevi, cilvēku var piemeklēt izdegšana, pat ja viņa pozīcijas darbā pašlaik nekas neapdraud un situācija mājās ir nosacīti droša. Izdegšana nozīmē, ka cilvēks atdod vairāk enerģijas nekā uzņem. Enerģiju atņem pielāgošanās jaunajai situācijai, kad jāiemācās strādāt no mājām un cilvēki arī jūt vajadzību nepārtraukti sekot jaunākajām ziņām par slimības izplatību un varbūtējiem jauniem noteikumiem un ierobežojumiem. Toties nākas atteikties no daudzām lietām, kas palīdz atjaunot enerģiju - izpaliek tikšanās ar draugiem, kafijas pauzes ar kolēģiem, baseina apmeklējums, skaistumkopšanas procedūras, kas uzlabo garastāvokli.
Esmu dusmīgs
Dusmām šobrīd netrūkst iemeslu. Var niknoties uz vieglprātīgiem ļautiņiem, kuri pārkāpj ierobežojumus un neņem tos nopietni, kā arī uz dažādām oficiālām struktūrām, kas, mūsuprāt, nav savu uzdevumu augstumos pandēmijas apkarošanā un pieļauj kļūdas. Mediķi, policisti un citu profesiju pārstāvji, kuriem šajā laikā jāstrādā ar īpaši lielu slodzi, var justies kā situācijas ķīlnieki, kas nesaņem pietiekamu atbalstu, var dusmoties par to, ka ne vienmēr ir uzreiz visi vajadzīgie piederumi, var klibot darba organizācija u.c.
Pārņem pārsteidzošs miers
Psihologi atzīst, ka arī mierīga reakcija brīdī, kad citi pandēmijas dēļ ir satraukti vai pat krīt panikā, nav nekāds retums. Cilvēks var apzināti izvēlēties nedomāt par šo ārkārtas stāvokli un briesmām, kas var notikt, bet mierīga attieksme var liecināt arī par to, ka patiesībā viņš ir labāk sagatavots spriedzes situācijai, nekā viņam pašam šķiet. Tie, kuri ir iepriekš apmeklējuši psihologu vai psihoterapeitu, lai mācītos tikt galā ar dažādām citām krīzes situācijām savā dzīvē, tagad var likt lietā iegūtās prasmes attiecībā uz pandēmiju. Arī tie, kuri auguši nelabvēlīgās ģimenēs, nereti jau bērnībā ieguvuši prasmi tikt galā ar grūtām dzīves situācijām un saglabāt mieru.
Šausmas, kas būs...
Pašreizējais stāvoklis ir kā vienādojums ar pārāk daudziem nezināmajiem, līdz ar to daudziem pa galvu nepārtraukti riņķo domas par to, kas tagad notiks ar viņiem pašiem, ģimeni, darbavietu, valsti kopumā. Un ja nu sāks trūkt pārtikas un pirmās nepieciešamības preču? Ja nu es zaudēšu darbu un nevarēšu vairs samaksāt savus rēķinus un kredītus, mani izliks no mājas? Patiesībā neviens nezina, kādas būs pandēmijas ilgtermiņa sekas, līdz ar to ir liegta iespēja plānot savu rīcību nākotnē. Bailes no nezināmā šobrīd ir pilnīgi normāla parādība.
Darbs dzen izmisumā
Daudzi darba devēji, strādājot attālināti, sākuši biežāk sazināties ar darbiniekiem videokonferencēs vai telefona sarunās, izvirza prasību, lai darbinieks būtu vienmēr sasniedzams, tāpēc mājās strādājošie cilvēki bieži jūtas «piesieti» savam datoram, planšetei vai telefonam daudz lielākā mērā nekā strādājot birojā. Viņi uztraucas, ka priekšnieks gribēs sazināties tieši brīdī, kad jāaiziet uz tualeti vai jāpaēd pusdienas - kas būs, ja es acumirklī neatsaukšos? Domās, ka esmu paviršs pret saviem pienākumiem, bet tas var novest pie darba zaudēšanas.
Ļoti žēl atcelto pasākumu
Pandēmija rupji sagrāvusi ilgi gaidītus un rūpīgi lolotus pasākumus - apaļas jubilejas svinības, kāzas, izlaidumus, radu salidojumus, svinīgu aizvadīšanu pensijā, ceļojumus. Dažam izpaliek ilgi gaidītais paaugstinājums darbā vai jāatceļ jauni biznesa projekti. Daudzi par to ir ļoti sarūgtināti, turklāt arī jūtas pat nedaudz vainīgi: kā gan es varu sērot par kaut kādu nenotikušu ceremoniju vai atvaļinājumu, kad apkārt plosās pandēmija? Nevajag sevi šaustīt - vilšanās un sarūgtinājums ir pilnīgi saprotams.
Te cerība, te bezcerība
Nepārtrauktā ziņu plūsma, statistika un citu cilvēku pieredzes stāsti, kas saistīti ar pandēmiju, ir gluži kā emocionāls pātagas cirtiens, un ir grūti aptvert: vai man tagad vajadzētu justies labi vai slikti, cerīgi vai bezcerīgi? Pareizo atbildi nesniegs neviens, bet varbūt šis ir īstais brīdis, lai saprastu, ka pārmērīga ziņu patērēšana nav labākais risinājums. Lai uzzinātu to, kas patiešām ir svarīgs, pietiek ielūkoties ziņu saturā trīs reizes dienā.
Ilgas pēc apskāviena
Tie, kuriem vieniem jāpaliek pašizolācijā, samērā bieži sāk izjust fiziska kontakta trūkumu un tikai tagad pa īstam novērtē, cik ļoti viņiem nepieciešami pieskārieni, apskāvieni, skūpsti un citas tuvības izpausmes, ko nevar aizstāt nekādas īsziņas, telefona sarunas vai saredzēšanās ekrānos.
Kā iesaldēts laikā
Kad pandēmija diktē savus noteikumus, gaisā karājoties paliek daudzas svarīgas lietas, piemēram, aizsāktie jauna darba vai jaunu attiecību meklējumi, ilgtermiņa dzīves mērķu nospraušana. Nav gluži tā, ka dzīve pavisam apstājusies, tomēr valdošā nenoteiktība rada sajūtu, ka esi iestrēdzis laikā un nezini, ko tagad darīt, un pat tuvākajam laikam posmam nevar neko nopietnu ieplānot.
Kauns, ka pašam viss ir labi
Ir arī tādi cilvēki, kuri jūtas vainīgi par to, ka salīdzinājumā ar citiem pašiem viss ir kārtībā, darbs saglabāts, ģimene pārtikusi un nevienu no tuviniekiem nav skāris jaunais koronavīruss. Cilvēki, kuri var strādāt attālināti, ar vainas apziņu domā par tiem draugiem, radiem un paziņām, kuriem jāpaliek bez darba, jo šādas iespējas viņu profesijā nav. Tie, kuriem izdevies pārslimot jauno slimību viegli, jūtas vainīgi to priekšā, kuri slimojuši smagi vai nomiruši. Tomēr tā nav cilvēku vaina, ka viņiem šajā situācijā klājas labāk, tāpēc nevajag sev neko pārmest, bet var padomāt, vai gadījumā nav viņu spēkos palīdzēt tiem, kuriem iet slikti - sniegt materiālu atbalstu, iesaistīties brīvprātīgajā darbā, varbūt vienkārši lūgt par viņiem un piedāvāt emocionālu atbalstu.
Nožēla
Var gadīties arī tā, ka cilvēks pandēmijas gaisotnē sāk pārdomāt visu savu līdzšinējo dzīvi, šaustot sevi par savulaik pieļautām kļūdām, nepareizām izvēlēm un vērtībām, velti zaudēto laiku. Domas par to rada ciešanas, un ir cilvēki, kuri tās nepārtraukti «atgremo». Nav lielas jēgas sūkstīties par bijušo, tomēr tam ir arī pozitīvs blakusefekts - cilvēki sāk pa īstam novērtēt, kāda nozīme viņu dzīvē ir attiecībām, ģimenei, veselībai u.c.
Sērošana par zudušo
Te nav runa tikai par tiem, kuri Covid-19 dēļ zaudējuši tuvus cilvēkus. Sērot var arī par citiem būtiskiem zaudējumiem, piemēram, darba, brīvības, drošības vai līdzšinējo dzīves uzskatu zaudēšanu. Cilvēki bieži vien nesaprot, ka patiesībā viņus piemeklējušas sēras, kas var būt gan vieglas, gan dziļas. Sērot var arī par slimības upuriem kopumā, pat ja viņi nav personiski pazīstami - tā nereti notiek teritorijās, kuras pandēmija skar īpaši smagi. Kolektīvas sēras raksturīgas arī atstumtās un diskriminētās sabiedrības grupās.
Ir grūti kaut ko darīt
Dažādi iedvesmotāji un speciālisti tiem, kuri nonākuši izolācijā savās mājās, iesaka pievērsties jaunu zināšanu apguvei, kārtot skapjus un dokumentus, bet tas īpaši labi nesokas. Arī tie, kuriem nācies pārorientēties uz darbu mājas apstākļos, jūt, ka kritusies darba produktivitāte, darāmais šķiet bezjēdzīgs. Ja tradicionāli cilvēks savā darbā ir noskaņots uz panākumiem un izaugsmi, tad šo laiku var uztvert kā pārslēgšanos izdzīvošanas režīmā, un tas nav viegli. Esiet saprotoši pret sevi un nebēdājieties, ja nav lielu darba uzvaru.
Daudz laika ar bērniem
Daudzi cilvēki nav pieraduši regulāri pavadīt visu dienu kopā ar saviem bērniem, bet nu viņiem jākļūst par pilna laika vecākiem, kas nebūt nav vienkārši, jo sevišķi tad, ja piedevām vēl arī jāstrādā no mājām. Nākas risināt veselu virkni agrāk nebijušu praktisku jautājumu un tikt galā arī ar emocionālo spriedzi. Rodas sajūta, ka neizdodas ne pietiekami labi rūpēties par bērniem, ne tikt galā ar darba uzdevumiem.
Atgriežas pārdzīvojumi
Ārkārtas situācijās smadzenes atgādina par agrāk piedzīvotām bīstamām, traumējošām, šķietami jau aizmirstām dzīves epizodēm, lai mēs varētu parūpēties par savu drošību. Lielāku vai mazāku traumējošu situāciju dzīves laikā ir piedzīvojis katrs, un nu tā atkal var uzpeldēt atmiņā. Ja tā notiek, vienkārši esiet līdzjūtīgi pret sevi.
Kļūstu nejūtīgs
Var pienākt brīdis, kad, neraugoties uz situācijas dramatiskumu un trauksmi, cilvēks pēkšņi saprot, ka viņš... nejūt pilnīgi neko. Arī tas nav nekas neparasts, jo nav iespējams visu laiku uz visu reaģēt ar augstu emocionalitāti. Kādā brīdī šīs rezerves tiek izsmeltas.
Pilnīgi citādi
Iepriekš aprakstītās izjūtas atspoguļo tikai nelielu daļu no tā, ar ko šobrīd sastopas cilvēki. Viens ir nomākts, cits garlaikots, vēl cits ieinteresēts vai pat uzjautrināts, tiek piedzīvota plaša emociju gamma. Katram ir sava atbildes reakcija uz situāciju, kurā visi atrodamies. Psihologi iesaka nesalīdzināt sevi ar citiem, saprast un pieņemt gan savas, gan citu cilvēku izjūtas.