Pat ja laukā ejam retāk nekā gribētos, jāpatur prātā, ka līdzās citiem faktoriem, kas apdraud veselību, nekur nav pazudušas arī ērces. Suņu un kaķu īpašnieki labi zina, cik daudz šo nejauko radījumu mīlulis reizēm var salasīt pat salīdzinoši nelielas pastaigas laikā. Tas ir signāls, ka piesardzīgiem jābūt arī pašiem, dodoties ārā – mežā, dārzā, arī pilsētas parkā. Tiem, kuri nav čakli dabā gājēji, par ērcēm atgādina vakcīnu reklāmas medijos.
Vakcinēties pret ērču encefalītu ir lietderīgi, jo tie, kuri nonāk mediķu redzeslokā ar šo slimību, nav bijuši vakcinēti. Tomēr saņemtā vakcīna, tautā saukta vienkārši par ērču poti, neļauj aizmirst par piesardzību, jo ērces pārnēsā arī citas slimības, pret kurām vakcīnu nav - Laimas boreliozi un ērlihiozi.
Vakcinēties var augu gadu
Cilvēki, kuriem šis jautājums ir aktuāls, zina, ka vislabāk potēšanos pret ērču encefalītu uzsākt ziemā vai agrā pavasarī, lai uz ērču aktivitātes laiku jau būtu stabila imunitāte. Šobrīd saistībā ar koronavīrusa izraisītās slimības Covid-19 pandēmiju un izsludināto ārkārtējo situāciju valstī esam aicināti lieki neiet uz medicīnas iestādēm, bet par labāko laiku vakcinācijai vienoties ar savu ģimenes ārstu. Vakcinēties būs vērts arī pēc ārkārtas stāvokļa beigām, jo to var darīt visu gadu. Saskaņā ar standarta shēmu pēc pirmās vakcīnas devas ar vienu līdz trīs mēnešu intervālu seko nākamā, un tad jau ir izveidojusies imunitāte. Lai rastos pilnvērtīga imunitāte un aizsardzība pret ērču encefalītu, noteiktā vakcinācijas shēma ir jāievēro. Ja gadās nokavēt, tad var saņemt vakcīnu un pēc tam kontrolēt antivielu daudzumu asinīs, lai izlemtu, vai var uzskatīt šo par revakcināciju vai tomēr nepieciešams sākt visu no sākuma. Ja vakcinēšanos sāk vēlāk, kad ērču sezona jau ir pilnā sparā, tad jāņem vērā, ka aizsardzība no pirmās devas vēl nebūs, jo imunitāte sāk veidoties apmēram otrajā nedēļā pēc otrās potes. Tādēļ arī ir iespēja veikt vakcināciju pēc paātrinātas shēmas, kad otrā deva tiek ievadīta jau pēc divām nedēļām.
Latvijā pieejamās vakcīnas ir savstarpēji savietojamas - var uzsākt vakcinēšanos ar vienu un turpināt ar otru. Vakcīna labi panesama, ar ļoti reti izteiktām pēcvakcinācijas reakcijām. Kā pēc jebkuras vakcīnas var būt reakcija ar paaugstinātu temperatūru, nelielu pietūkumu, niezi un apsārtumu injekcijas vietā. Gadījumu, kad vakcīnas nedrīkst ievadīt, ir maz. Galvenais, ko mediķi noskaidro pirms vakcīnas ievadīšanas, - vai cilvēkam nav bijušas alerģiskas reakcijas, ko izraisījuši noteikti medikamenti, vakcīnas un pārtikas produkti. Tiek arī pajautāts par hroniskām slimībām - vai šobrīd nav kāds smags paasinājums. Taču kopumā vakcīna pret ērču encefalītu tiek atzīta par drošu, ar to var vakcinēties bērni, sākot no gada vecuma, un arī grūtnieces. Kā informē portāls Likumi LV, arī šogad visiem bērniem, kuru dzīvesvieta deklarēta ērču endēmiskajā teritorijā, valsts nodrošina bezmaksas vakcinācijas kursu pret šo bīstamo infekcijas slimību. 2020. gadā par augsta riska teritorijām atzīti 26 Latvijas novadi: Aizputes, Alsungas, Baldones, Dundagas, Durbes, Engures, Grobiņas, Jaunpiebalgas, Jaunpils, Kandavas, Kuldīgas, Ķeguma, Līgatnes, Neretas, Nīcas, Mālpils, Pārgaujas, Pāvilostas, Priekules, Priekuļu, Rojas, Rucavas, Skrundas, Talsu, Vaiņodes un Ventspils novadi.
Encefalīta izpausmes
Inficēšanās ar ērču encefalītu var notikt jau dažās minūtēs. Pie infektologiem visbiežāk nonāk tie pacienti, kuriem attīstās meningīts vai meningoencefalīts - galvas smadzeņu apvalku vai arī galvas smadzeņu vielas iekaisums. Cilvēkiem ir sūdzības par augstu temperatūru, stiprām galvassāpēm, reiboni, sāpēm acīs, nepatiku pret gaismu un skaņām, var būt trīce un smagos gadījumos - apziņas traucējumi. Aptuveni divām trešdaļām saslimušo situācija nav tik dramatiska, meningīts neattīstās, simptomi ir mazāk izteikti, un ārsti to dēvē par slimības drudža formu. Taču mēs nevaram prognozēt, kurā pacientu grupā izrādīsimies, ja būsim saķēruši inficētu ērci.
Migrējošā eritēma
Dažkārt cilvēks, jo īpaši, ja viņš ir saņēmis vakcīnu pret ērču encefalītu, jau paguvis aizmirst savu sastapšanos ar ērci, bet te pēkšņi piesūkšanās vietā parādās dīvains sarkans plankums, kurš sākumā ir mazāks, bet pēc tam izplešas plašumā, reizēm sasniedzot 50-60 cm diametru; pēc tam izzūd. Tā ir migrējošā eritēma - pirmā Laimas boreliozes izpausme. Lai to nepalaistu garām, jāturpina novērot ērces piesūkšanās vietu vēl vienu mēnesi vai nedaudz ilgāk. Ja cilvēks nav ārstēts, plankums var saglabāties vairākus mēnešus un pēc tam pakāpeniski izzūd. Var arī būt neliela dedzināšana, niezēšana, kņudēšana un vēl citas sūdzības - nedaudz paaugstināta temperatūra, savārgums, muskuļu sāpes, laušana locītavās, galvassāpes u. c. Bet šādu simptomu var arī nebūt. Nākamajās stadijās slimības izpausmes ir daudzveidīgākas, turklāt tādas pašas var būt raksturīgas arī citām slimībām. Tādēļ nevajadzētu mēģināt sev noteikt diagnozi pēc internetā izlasītā, bet uzticēt simptomu interpretāciju ārstam. Pirmajā boreliozes stadijā pacienti nokļūst gan pie ģimenes ārstiem, gan pie infektologiem un dermatologiem.
Atšķirībā no ērču encefalīta tā ir bakteriālas dabas infekcija, tāpēc tiek ārstēta ar antibiotikām. Medikamentu izvēle ir ārsta ziņā. Ar pašārstēšanos nodarboties nevajadzētu.
Nekāda sakara ar latvju Laimu
Mazliet pat tā kā aizskaroši, ka tādai nejaukai infekcijai dots Laimas vārds, kas latviešiem ir labskanīgs sievietes un arī dievietes vārds. Labāk to saukt par laimboreliozi. Patiesībā runa ir par Laimas (Lyme) reģionu Konektikutas štatā ASV, kur šai slimībai pirmoreiz tika pievērsta uzmanība. 20. gadsimta 60. gados un 70. gadu sākumā grupai bērnu un pieaugušo konstatēja mīklainu kaiti, kuras simptomi bija iekaisums un sāpes ceļos, paralīze, ādas izsitumi un izteikts hronisks nogurums. To nereti noturēja par reimatoīdo artrītu un attiecīgi ārstēja, taču slimība progresēja, un ārsti nezināja, kā palīdzēt. Pateicoties divām neatlaidīgām pacientu tiesību aizstāvēm, kuras pašas veica simptomu izpēti, tos pierakstīja un sazinājās ar zinātniekiem, sākās slimības cēloņu meklējumi un atklājās, ka visi saslimušie piedzīvojuši ērces piesūkšanos tieši Laimas reģionā. 1981. gadā Dr. Villijs Burgdofers atklāja mikroorganismu, kas izraisa šo slimību, un tā ieguva nosaukumu Borrelia burgdoferi jeb spirohētaborēlija, bet pašu slimību joprojām sauc par Laimas slimību.
Un vēl ērlihioze
Ērlihioze arī ir ērču pārnēsāta slimība, par kuru daudzi joprojām nav dzirdējuši. «Ērces pārnēsā arī tādus mikroorganismus kā ērlihijas, kas var izraisīt saslimšanu ne tikai mājlopiem un suņiem, bet, kā pēdējos gados atklāts, arī cilvēkiem,» sacīts Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā. «Daudzos gadījumos ērlihioze var noritēt vieglā formā, asimptomātiski un pāriet pati no sevis. Šai slimībai iespējami gripai līdzīgi simptomi - drudzis, galvassāpes un sāpes ķermenī, bet smagākos gadījumos arī nopietnākas sūdzības. Tāpēc minēto simptomu gadījumā nekavējoties jāvēršas pie ārsta. Ērlihiozi ārstē ar antibiotikām. Pret šo slimību nav iespējama vakcinācija.» Tātad - ja cilvēks nejūtas īsti labi, der padomāt, vai tas gadījumā nevarētu būt saistīts ar ērces piesūkšanos, un šo faktu noteikti minēt arī ārstam.
Ja ērce piesūkusies
Senāk ērču izvilkšanai bija pieejams tikai diegs, un daudzi joprojām prot izvilkt ērces, uzmetot tām cilpiņu. Nopērkamas arī ērču pincetes, ērču «kartes» u. c. Kādu metodi izmanto - nav tik svarīgi, galvenais ir izvilkt ērci uzmanīgi, lai tā netiktu sadalīta. Ja tā gadās, palielinās risks inficēties ar ērču pārnēsātajām slimībām, kā arī var būt augstāks alerģisko un iekaisīgo reakciju risks. Ērci pirms izvilkšanas nekādā gadījumā nevajag ieziest ar eļļu, kā tika ieteikts senāk. Vietu, kur ērce piesūkusies, dezinficē ar kādu spirtu saturošu šķīdumu gan pirms, gan pēc ērces izvilkšanas. Svarīgi ir ērci noņemt pēc iespējas drīzāk - tas ir profilaktisks pasākums attiecībā uz laimboreliozi. Jo ilgāku laiku ērce paliek piesūkusies, jo lielāks ir saslimšanas risks. Savukārt inficēšanās ar ērču encefalītu ir iespējama jau tūlīt pēc ērces piesūkšanās brīža. Senāk pēc ērces piesūkšanās ieteica lietot remantadīnu, bet šodien secināts, ka tas nav efektīvs.
Lai sevi pasargātu
Nav nemaz jādodas krūmu brikšņos vai meža biezoknī, lai sastaptu ērces. Tās var būt arī dārzos, parkos, pļavās, reizēm tiek pārnestas mājās kopā ar puķēm un zariem likšanai vāzē. Savulaik aprakstīts pat gadījums, kad ērce nonākusi lodžijā guloša zīdaiņa ratiņos, augšstāva kaimiņam izpurinot savas mežinieka drēbes pār lodžijas malu. Izpētīts, ka visbiežāk ērces vispirms nonāk uz kājām aptuveni potīšu augstumā un tad, virzoties uz augšu, meklē, kur piekļūt miesai. Tāpēc jāievēro padoms bikšu galus ielikt zābakos vai zeķēs un valkāt apģērbus ar pieguļošām aprocēm un apkakli. Ja drēbes ir gaišā krāsā, ērces uz tām var vieglāk saskatīt. Lietderīga ir arī kukaiņu atbaidītāju - repelentu - izmantošana. Pērkot šos līdzekļus, jāpārliecinās, ka tie domāti ne tikai odu, bet arī ērču atbaidīšanai, kā arī jāievēro lietošanas instrukcija. Jāsaprot, ka repelenti tomēr nesniedz pilnīgu aizsardzību, tāpēc arī jāpārbauda apģērbi, tie jāizpurina.
***
Mājdzīvnieku atbrīvošana no ērcēm
Izrādās, ka arī mājdzīvnieki var saslimt ar ērču encefalītu un laimboreliozi, tāpēc jāpadomā, kā viņus pasargāt. Tiek minēta arī babezidoze, ko biežāk diagnosticē suņiem, un to izraisa babēzija, kas, iekļūstot dzīvnieka organismā, bojā sarkanos asinsķermenīšus. Bezrecepšu līdzekļi, kas nopērkami veterinārajās aptiekās un zoopreču veikalos, ir efektīvi, taču ne vienmēr pilnībā novērš ērču piesūkšanos, tādēļ ir ieteicams periodiski pārbaudīt suņu un kaķu kažoku. Ērces mēdz pieķerties mājdzīvnieku spalvai, taču tās var arī nepiesūkties uzreiz un diezgan ilgu laiku rāpot pa dzīvnieka ķermeni, meklējot labāko piesūkšanās vietu, tās var nokrist un pāriet arī uz citiem mājas iemītniekiem, jo sevišķi, ja suns vai kaķis iecienījis mīkstās mēbeles, kuras lieto arī cilvēki. Noņemot ērces dzīvniekiem, jāievēro līdzīga piesardzība, kā noņemot tās cilvēkiem: jāsargās ērci saspiest, nedrīkst tai uzklāt eļļu vai citu taukainu vielu, jācenšas kukaini izraut veselu.
