Mūziķis, grupas Gain Fast līderis un aktīva dzīvesveida popularizētājs Kaspars Zlidnis savā Instagram kontā dalās ar ļoti trāpīgiem un šim laikam tik ļoti vajadzīgajiem spēka vēstījumiem – lai uzrunātu tos, kam tie jādzird. Tos, kuriem ir iespēja un vajadzība iedziļināties. Lai palīdzētu atmodināt sevī snaudošo iekšējo būtību, izgaismotu ceļu pie sevis un sniegtu atbildes uz sen uzdotiem jautājumiem.
«Šie vēstījumi nerodas manā prātā. Tās būtu lielas mokas censties kaut ko mākslīgi izspiest, piedomājot pie katra vārda, labskanības vai gramatikas. Šie vēstījumi caur mani līst straumēm kā ūdeņiem bagātas upes pavasarī, bet tie nepieder man. Es nepretendēju būt par autoru, jo tas noteikti ir daudz lielāks par mani pašu. Es nepiesavinos nevienu pašu vārdu. Esmu tas, kurš pieraksta. Katru vēstījumu pieņemu un pierakstu kā lielu dāvanu un ar milzu pateicību, jo apzinos, cik liels tiem spēks,» saka Kaspars Zlidnis, atzīstot, ka viņam pat nav svarīgi tas, vai kāds šīs atziņas lasa, bet, viņaprāt, tas noteikti ir svarīgi kādam ārpus viņa. Tāpēc viņš turpina ieklausīties, pierakstīt un dod šos spēka vēstījumus bez savas personīgās iejaukšanās.
Visuma dzīlēs
Dzīve ir tāda, kādu mēs to redzam. Mana pasaule jau pamatos būvēta uz vērtībām, kuras nav atkarīgas no ārējiem notikumiem. Tās ir vērtības, ko nespēj sašķobīt un ietekmēt izmaiņas fiziskajā pasaulē. Prāta uztveri ietekmē bailes, kamēr gars paliek nesatricināms, jo tas sakņojas Visuma dzīlēs, kur nav svarīgi tas, vai robežas slēgtas vai atvērtas, veikali tukši vai pilni, makā desmit vai tūkstoš eiro.
Paļaušanās un ticība augstākajam spēkam sevī ir nesalīdzināmi spēcīgāka par valdības pakalpiņu rīkojumiem un solījumiem. Kāds smīkņā par sekošanu dieva gribai, tajā pašā laikā pats, panikas pārņemts, seko mediju un politiķu gribai. Katram savi elki un dzīves noteicēji. Ir tādi, kuri augstprātīgi pauž, ka paši nosaka savu dzīvi, taču grūti laiki un pārbaudījumi saliek visu pa plauktiem un skaidri parāda, ka ir kāds daudz lielāks plāns par katra mazā cilvēka individuāliem egoistiskiem plāniem, kas pie mazākās vēja plūsmas sabrūk kā nestabils kāršu namiņš.
Manu pamatu zem kājām veido pati esība, un mans ceļš ir skaidrs un stabils. Arī šis ceļš ir līkumains un daudziem krustojumiem veidots. Tas arī ir dažādiem šķēršļiem un grūtībām noklāts, taču, apzinoties ceļu, kas man lemts, katras grūtības kļūst par izaicinājumiem un mācībām, kas arvien apstiprina manas izvēles pareizību un virza mani tuvāk patiesībai. Vairums cilvēku ir atkarīgi no ārējiem apstākļiem, jo katru dienu tiek ierauti savu neapzināto izvēļu - cēloņu un seku, emociju un kaislību ritenī. Bez minstināšanās esmu pieņēmis vienīgo un pašu būtiskāko izvēli savā dzīvē. Šī apzinātā izvēle ļauj man saplūst ar esošo dzīves mirkli, pieņemot to bez pretenzijām un iebildumiem, atbrīvojot mani no neziņas, maldiem un jebkurām prāta izpausmēm - iedomām, satraukumiem un šaubām. Šajā mirklī zūd ilūzijas un atklājas pats dievs, pati esība.
Vēlamais nevēlamais
Kad viss dzīvē ir tā, kā vēlamies, kad darbi iet no rokas, ģimenē prieks un harmonija, veiksme ik uz soļa, tad laime līst pāri malām. Šādos mirkļos esam apgaroti un pateicīgi par dzīvi, dotajiem apstākļiem un satiktiem cilvēkiem. Novērtējam katru mirkli un dievu, kurš par mums parūpējies.
Pilnīgi pretēju stāvokli izjūtam, kad viss nenotiek, kā gribētos. Pēkšņi visam ir drūma nokrāsa. Viss ir slikti. Tiek meklēti vainīgie. Pēkšņi no iepriekšējā miera un līdzsvara nav ne miņas. Pateicību un paļaušanos nomaina pretestība. Ticību nomaina šaubas un bailes.
Tieši šajā mirklī, kad viss nenotiek pēc mūsu prāta, vajadzīga lielākā paļaušanās un saplūšana ar dzīves tecējumu, lai cik strauja un līkumaina būtu šī upe. Baidoties noslīkt, mēs sākam ārdīties un peldēt pret straumi, bēgot no nevēlamā galamērķa, kur mūs nes auļojošā upe. Šķiet, ka šī upe nekontrolēti mūs nes uz aizu, kas ir droša nāve. Mums taču visiem ir savi tik svarīgie ikdienas uzdevumi, mērķi un sapņi, pēc kuriem tiecamies, bet pēkšņi saprotam, ka plūstam nevēlamā virzienā, kur visi mūsu plāni izšķīdīs nebūtībā. Pazūd ticība dievišķam plānam, par kuru pirms neilga laika vēl bijām pilnīgi pārliecināti, jo viss šķita gludi un mums patīkami. Tā pretojoties pavisam drīz mēs zaudējam spēkus un sākam aizrīties ar pašu radītām baiļu emocijām, nemaz nenojaušot, ka aiz nākamā līkuma upe atkal kļūs mierīga, bez emociju krācēm, un dzīve atkal iegūs savu iepriekšējo tecējumu.
Ir jāmāk būt klātesošam visos mirkļos, arī tajos, kas prātam ir nevēlami un neērti. Ar pateicību jāpieņem visi apstākļi. Dzīvei ir savi daudz lielāki plāni attiecībā uz katru no mums, lai arī mums šķiet, ka mēs te kaut ko plānojam un ietekmējam.
Ilgi gaidītais miers
Cilvēki jau ilgu laiku sūkstās par augsto dzīves tempu, par nebeidzamiem darbu un pienākumu kalniem un brīvā laika trūkumu, lai vairāk pavadītu laiku ar ģimeni un vienkārši būtu ārpus ikdienas steigas, stresa un spriedzes. Daudzu nogurušo un pārstrādājušos cilvēku lielākā vēlme vēl pirms neilga laika bija atpūsties no visa un visiem, iegūstot iekšēju mieru un līdzsvaru. Būdami modes un patērniecības varā, cilvēki sapņoja par jauniem pirkumiem, kas sniegtu vēl lielāku komfortu, plānoja ceļojumus, lai aizbēgtu no savas saspringtās ikdienas, apmeklēja garīgās izaugsmes kursus un darīja visu iespējamo, lai remdētu savas slāpes pēc kaut kā, kas prātam ir neaptverams, bet atbalsojas kaut kur nesasniedzamos sirds dziļumos.
Ir piepildījušās visu šo fiziski un garīgi izdegušo cilvēku lūgsnas - ir iestājies miers. Ir iestājusies pauze un klusums. Taču, kā redzams, ārējs tukšums un klusums nav mazinājis iekšējos prāta trokšņus. Cilvēki nespēj nosēdēt mierā. Prāts ir neapklusināms un neapstādināms. Sociālie tīkli ir šā brīža sabiedrības precīzs atspulgs. Tā vietā, lai atpūstos un mazinātu radušās krīzes sekas, cilvēki neziņā turpina patērēt mediju maldinošo informāciju un paši ar savām darbībām piesārņo jau tā uzkarsušo informatīvo lauku. Prāta haosā katrs, kā nu māk, sacenšas, kurš nu būs asprātīgāks, skaļāks un pamanāmāks. Izmisuši pārdevēji vēl cenšas iepārdot savus produktus un pakalpojumus tiem, kuri savukārt nespēj atteikt savām vēlmēm pat tad, ja šobrīd šīs iegribas nesakrīt ar iespējām un reālām vajadzībām. Bailes un panika ir pārņēmusi lielāko daļu pasaules iedzīvotāju, baidoties par savu bezjēdzīgo eksistenci.
Tā vietā, lai viens otru izaicinātu dziedāt, vingrot, gatavot ēst, likt bērnības fotogrāfijas, patiesi vērtīgi būtu vienkārši apklusināt un nomierināt savu satrakojušos prātu, izbaudīt mieru un klusībā lūgt par visiem tiem, kuriem šobrīd ir grūti. Lūgt par saslimušajiem, ārpus mājām palikušajiem, no darba atlaistajiem. Lūgt par visiem, kuri ir uz finansiāla, morāla un fiziska sabrukuma robežas. Darīt to klusībā - nefilmējot, nefotografējot un neizrādoties. Ir pienācis ilgi gaidītais miers, kad katram ir iespēja parūpēties par sevi un tuvākajiem, sakārtot sevi un vidi sev apkārt, tuvoties sev un būtiskajam.
Acīm neredzamais
Mēs ticam tam, ko redzam, dzirdam, un tam, ko varam sataustīt. Mēs sen jau esam aizmirsuši, kā tas ir - ieklausīties savā sirdī, ielūkoties savas būtības dzīlēs un sajust savu patieso dabu. Mūsu dzīves, līdzcilvēku un sevis uztvere aprobežota tikai ar acīm redzamo ārējo pasauli, taču saikni ar mūžību, kas paslēpta katrā no mums, mēs sen jau esam pazaudējuši. Mēs sevi asociējam ar attēlu spogulī, jo āriene ir pirmais, ko redzam, tāpēc ikdienā esam aizņemti ar to, lai veidotu dažādus tēlus par sevi, satraucoties par to, kā izskatāmies citu acīs, un pēc tās pašas mērauklas vērtējot arī citus. Mēs ticam tikai apvalkam, bet tas ir kā ticēt, ka aisbergs ir tikai tā redzamā daļa virs ūdens, taču patiesībā viss slēpjas daudz dziļāk. Dzīvojot virspusē, mēs ticam savam ego, savām prāta izpausmēm, emocijām, domām un vēlmēm, bet tas ir kā visu laiku staigāt gar mežu un domāt, ka atrodies pašā mežā. Visbiežāk ir bail iet dziļumā, jo tā ir nezināma vide, klusa un mierpilna, bez ierastās kņadas un trokšņiem, kas novirza uzmanību no būtiskā un sen piemirstā. Bail ielūkoties, kas ir aiz prāta. Ir bail no klusuma un tukšuma, kur nav nekā, taču, iegremdējoties savas būtības dzīlēs, atrodam īstās bagātības. Pierasts, ka dzīve ir pārsātināta ar materiālām vērtībām, ko uzskatām par savas dzīves galvenajiem dārgumiem, kuru dēļ esam skrējuši visu mūžu bez atelpas, vienlaikus zaudējot dārgāko, kas mums ir, - sevi pašu. Mums bail zaudēt savus uzkrājumus, savas mantas, ietekmi, statusu, savu jaunību un citas gaistošās vērtības, tāpēc patērējam visu šo fizisko pasauli bez sāta un mēra izjūtas, izmisīgi cenšoties iegūt vēl ātrāk un vairāk no šīm kaislībām, naivi cerot, ka varēsim vismaz daļu no tā paņemt līdzi pēc nāves. Vairums šīs ilūzijas upuru nemaz nespēj iedomāties, ka ir kāda cita realitāte, kurā cilvēka patiesā bagātība mērāma pieticībā, mīlestībā, līdzjūtībā, pateicībā, pieņemšanā, cieņā, atbalstā un ticībā. Šajā realitātē patiesība ir acīm neredzama, kur fiziski vājais var izrādīties patiesi spēcīgs garā, un nabags pēc skata īstās bagātības glabā dziļi savā sirdī.
Imunitāte pret prāta vīrusiem
Tāpat kā vīrusi un baktērijas nepārtraukti ir gan ārpus, gan mūsu organismā, tieši tāpat mūsu dzīvē visu laiku notiek lielākas vai mazākas sadzīviskas, sociālas, finansiālas, profesionālas vai citas novirzes un problēmas. Pilnvērtīgas ķermeņa funkcionēšanas apstākļos mūsu imunitāte spēj atvairīt mikrobu uzbrukumus un nodrošināt veselīgu vidi. Ja esam mentāli un garīgi veseli un stipri, arī ikdienišķās grūtības un negācijas mēs spējam neitralizēt, nepiešķirot tām savu emocionālo vērtējumu. Bieži ir tā, ka uz vienu un to pašu situāciju reaģējam dažādi, balstoties uz savām tā brīža emocijām. Atkarībā no mūsu iekšējiem resursiem mēs spējam vai nespējam neitrāli uztvert visu, kas ar mums notiek. Tikpat būtiski, kā rūpēties par sava ķermeņa veselību, ļoti svarīgi ir apzināties savu psiholoģiskā spēka un garīgās veselības avotu, kur mēs varam smelties enerģiju, lai atgūtu emocionālu līdzsvaru un harmoniju tad, kad esam iztukšoti un tuvu izdegšanai. Vēl jo vairāk, mūsu fiziskais stāvoklis bieži ir atkarīgs no mentālās stabilitātes. Rūpējoties par savu sirdsmieru, samazinot ikdienas trokšņu līmeni, mazāk pievēršot uzmanību citiem un vairāk koncentrējot uzmanību uz sevi, atgriežot sevi nepārtrauktas tagadnes un klātesamības stāvoklī, novērojot un nepieķeroties dažādām domām un emocijām, kas bombardē prātu, atļaujot sev vienkārši būt, nesekojot sava ego norādēm un komandām, ir iespējams iegūt iekšēju pārliecību, paļāvību un ticību tam, ka viss notiek pēc labākā scenārija, kāds šobrīd katram savā dzīvē iespējams. Tā ir spēja paļauties un plūst līdz ar dzīves straumi, ļaujot tai nest tevi savā drošā tecējumā, un katru brīdi ķert mirkļus ar iespējām un jauniem dzīves pavērsieniem. Nav briesmīgāka vīrusa par mūsu pašu stresu, destruktīvajām domām un bailēm. Iekšējs prāta un sirds miers ir labākā imunitāte pret haosu un paniku, kas notiek pasaulē.
Vērotājs mīt klusumā
Dažādās situācijās, kuras mums nav vēlamas, mēs mēdzam zaudēt kontroli pār savām emocijām, vārdiem un rīcību. Vienā gadījumā cilvēki nevēlas situāciju pieņemt, pretojoties un pakļaujot sevi konfliktam, kas rezultējas neapmierinātībā, dusmās un pat naidā pret visu, kas nenotiek pēc sava prāta. Tas ir nepārtraukts protests visas dzīves garumā, cīnoties par savu viedokli, patiesību un vietu zem saules. Citkārt mēs bēgam un izvairāmies no visām problēmām un grūtībām, lai neuzņemtos atbildību par savu dzīvi un ar to saistītiem likteņa līkločiem, kritumiem, zaudējumiem un pārdzīvojumiem. Bēgam no neērtiem notikumiem, cilvēkiem, darba un visa, kas nesaskan ar mūsu vēlmēm, priekšstatiem un gaidām attiecībā uz savu dzīvi. Patiesībā jau bēgšana ir tā pati pretestība, kad nevēlamies redzēt un pieņemt visu, kā tas ir, jo esam pieraduši visu vērtēt atkarībā no sava emocionālā stāvokļa. Šī iemesla dēļ pasaulē visu laiku notiek konflikti un kari, jo lielākā daļa ir sava ego vergi un upuri, kuri piešķir nozīmi dažādiem valstiskiem, politiskiem, reliģiskiem un citiem ideoloģiskiem konceptiem, kurus aizstāv vai arī pretojas. Visi cīnās par savu patiesību, kas jau saknē ir ilūzija.
Lai izkļūtu ārā no šīs ilūzijas un spēles, ir jāiemācās nomierināt savs prāts un atklāt to stāvokli, kurā viss notiek, bet tu no tā esi brīvs, atrodoties ārpus šīs jezgas, kļūstot par vērotāju, kas spēj redzēt pats savas domas un emocijas. Šis vērotājs mīt klusumā. Tā ir savas dziļākās patības apziņa, kas ir pārāka par prāta radītu realitāti. Šajā stāvoklī vairs nav jāmeklē, jāgaida, jāmainās, jāpretojas, jābēg un nekas nav arī jāpieņem. Viss vienkārši ir, tāpat kā tu pats sevis paša radītā pasaulē.
Es skatos savu dzīvi kā filmu un esmu sajūsmā par šo kino, no kura nevienā brīdī nekļūstu atkarīgs, kurā nekļūstu prasīgs, neapmierināts vai apjucis. Pat ja esmu iesaistīts daudzos savas dzīves notikumos, attiecībās un darbos, manī tik un tā mīt kluss vērotājs, kas esmu es pats - mūžīga un bezgalīga apziņa.
