Nevajadzētu domāt, ka bērni dzīvo laimīgā neziņā par koronavīrusu. Viņi ir par to dzirdējuši gan mājās, gan skolā, gan bērnudārzā, apspriež to savā starpā un jūt nemieru.
Pieaugušie var daudz ko darīt, lai palīdzētu bērniem šo situāciju uztvert mierīgāk. Ar bērniem par to ir jārunā, jo centieni viņus pasargāt, izvairoties par to kaut ko stāstīt, nāks tikai par sliktu. Labāk lai bērni uzzina patiesu informāciju no vecākiem nekā saklausās dažādas tenkas, uztver informācijas drumslas no pieaugušo sarunām vai ierauga kliedzošus virsrakstus sociālajos medijos, ja prot lasīt. Ja pieaugušie izvairās par šiem jautājumiem ar bērnu runāt, viņš var nolemt, kas tas ir kaut kas neizsakāmi briesmīgs, ja jau pieaugušie mēģina to no viņa slēpt, un bailes kļūst tieši lielākas.
Psihologi iesaka skaidrot vienkārši: cilvēki saslimst ar šo jauno vīrusu, tāpēc ir ļoti, ļoti svarīgi mazgāt rokas. Ir daudz ārstu, zinātnieku un citu mediķu, kas dara visu iespējamo, lai palīdzētu slimajiem un pasargātu veselos. Nevajag bērnu biedēt un pārvērst skaidrojumu par vīrusu ļoti nopietnā sarunā, kas sākas ar ievadu «man tev kaut kas jāsaka...». Labāk izvēlēties vieglāku, neformālu toni - tas pats par sevi bērnam būs signāls, ka problēma tiek risināta. Vecākiem arī jāzina, ka bērnu bažas mēdz izpausties netieši, piemēram, bērns, kurš baidās, ka vecāki varētu nomirt, var sākt slikti uzvesties, lai pārliecinātos, ka vecāki viņu mīl un nepametīs. Bērnam var pēkšņi parādīties jaunas bailes, piemēram, palikt vienam istabā vai palikt ar aukli, var sākties nakts murgi vai slapināšana gultā, bērns var sākt pārspīlēti reaģēt uz notikumiem, kas šķiet pavisam parasti, jo tas ļauj izlādēt stresu ar raudāšanu vai niknošanos. Vecākiem jāpārliecina bērni, ka viņi dara visu, lai sevi pasargātu, nesaslimtu un dzīvotu ilgi un laimīgi. Svarīgi ir runāt ar bērnu par koronavīrusu atbilstoši viņa vecumam, izpratnes un zināšanu līmenim.
