Mākslas terapeite Ginta Pūķe. Uzvelc savus spārnus

 
MIERS. DROSME. GUDRĪBA. «Man ļoti tuvs ir teologa Ričarda Nībura teiciens: «Dievs, dod man mieru pieņemt lietas, ko nevaru mainīt, drosmi mainīt, ko es varu, un gudrību saprast starp tām atšķirību.» To mums visiem novēlu šajā grūtajā laikā – spēt koncentrēties uz to, ko varam mainīt, un tās ir – savas domas un pašsajūta,» saka mākslas terapeite Ginta Pūķe, piebilstot: ja mēs spēsim tikt galā ar savām domām, tad varēsim palīdzēt arī apkārtējiem cilvēkiem ©Foto no Gintas PŪĶES personiskā arhīva

«Vislielākais stresa avots ir mūsu domas. Domas ir trigeri jeb pogas, kuras nospiežot rodas reakcija, kas ražo noteiktu emociju, un tā savukārt ražo mūsu ķermenī noteiktu sajūtu,» saka Kanādā dzīvojošā mākslas terapeite Ginta Pūķe.

Viņa norāda, ka ar domām, kas izstaigā vienu un to pašu taciņu miljoniem reižu, mēs paši sevi ieprogrammējam - sarunāties ar sevi noteiktā veidā, domāt par sevi un citiem noteiktā veidā, līdz ar to arī pašsajūta mums ir viena un tā pati. «Šī iekšējā saruna pašiem ar sevi rada vislielāko stresu pasaulē. Ja vien mēs varētu to mainīt, mainītos visa pasaule!» saka Ginta Pūķe, uzsverot, ka labā ziņa ir tā, ka tas ir iespējams. «Racionālā emocionālās uzvedības terapija ļoti labi palīdz sakārtot domas - tā iedod vīrusu ķērāju, ar ko iespējams noķert slimās domas. Jo tās rada daudz jaunu slimu domu un, kā jau visi vīrusi, vairojas, un aplipina citus. Bet - mēs savas domas varam mainīt un tādējādi atbrīvoties no savām pārliecībām,» uzsver mākslas terapeite, sakot, ka šodien ir svarīgi domāt par cerību, kā arī būt kopā ar cilvēkiem, kuri arī ir cerības un optimisma pilni, jo emocijas ir lipīgas, un tas, par ko domājam, vairojas.

To katrs var darīt mājās

Par to, kas ir mākslas terapija un kā mākslas terapeits strādā ar klientu, palīdzot viņam sevi izteikt uz papīra vai ar citiem materiāliem, Ginta Pūķe daudz raksta savā Instagram kontā (uzvelc_savus_sparnus). «To katrs var darīt arī mājās, izmantojot dažādus materiālus. Protams, nereti ir atrunas: «man nesanāks», «es to neesmu mācījies/mācījusies». Daudzi pat neiedziļinās šī vārda nozīmē, jo pats vārds «māksla» uzreiz liek aizvērt zinātkāres durvis. Bet - radot šāda veida mākslas darbus, mēs koncentrējamies nevis uz rezultātu, bet uz pašu procesu. Jo īpaši šajā laikā, kad ikviens tiek aicināts palikt mājās, māksla kā terapija noteikti var palīdzēt regulēt savas emocijas. Protams, lai tās regulētu, tās ir jāatpazīst,» stāsta Ginta Pūķe. Mēģinot šo plašo tēmu ielikt pāris teikumos, viņa turpina: «Mākslas terapijā ir pētījumi, ar kuriem mākslas materiāliem vislabāk izteikt spriedzi, trauksmi un citas spēcīgas emocijas, ko saucam par negatīvām emocijām. Es gan saviem klientiem mācu, ka nav negatīvu emociju - emocijas ir mūsu dvēseles valoda, kas sarunājas ar ķermeni, tādējādi darot zināmu, ka mūsos notiek kaut kas tāds, ar ko netiekam galā. Vai kāda problēma, kas rada trauksmi, vai kādas atmiņas, kas rada depresīvu un nospiedošu sajūtu, vai dusmas. Bet visas sajūtas ir sajūtas, tāpat kā alfabētā visi burti ir vienkārši burti. Tāpat kā krāsas ir tikai krāsas, nevis melnā ir sliktā un baltā ir labā. Visas krāsas un krāsu gammas ir vienkārši krāsas.»

Sazemējuma metode

Kā regulēt tik spēcīgas emocijas kā panika, bailes un neziņa par nākotni, ar ko, iespējams, šodien saskaras daudzi cilvēki visā pasaulē? Ginta Pūķe atteic: pirmkārt, ar kustību, jo ķermenis savas sajūtas izsaka ar kustībām. «Ja ir iespējams, skriet, vingrot, krāmēt malku, strādāt dārzā, būt pie dabas - tā ir vislabākā terapija, kāda pieejama un iedarbojas visātrāk, jo, mainot savu fizisko stāvokli, mainās ķermeņa pašsajūta, līdz ar to arī emocijas ķermenī nesastāvas. Kad ir liela panika, milzīgs stress, ieslēdzas tā mūsu smadzeņu daļa, kas atbild par izdzīvošanu. Mēs gribam ierauties, nekustēties, nogaidīt, kamēr apdraudējums beigsies, bet, ja mēs ļaujamies šim impulsam, jau pēc neilga laika jūtamies vēl sliktāk. Jo īpaši, ja nogaidīšana ievelkas - tad arī sastingums ievelkas. Tāpēc vislabākais lēmums ir: es kustēšos! Arī tad, ja gribas tikai gultā palīst zem segas, nekustēties un gaidīt, kamēr viss pāries. Tieši tajā brīdī ir jākustas un, ja vien ir iespēja iet ārā, dabā, ir noteikti jāiet!» aicina mākslas terapeite.

«Otra metode ir sazemējums: kad nāk virsū domas, par kurām zināt, ka tās ne pie kā laba nenovedīs, ka tās rada trauksmi, vislabākais paņēmiens ir no tām atslēgties un domāt ko citu. Tad palīdz šī sazemējuma metode: 5-4-3-2-1. Tie ir cipari, kas apzīmē mūsu piecas maņas. Nav svarīgi, kurš kurai maņai atbilst, jo svarīga ir pati darbība. Pasakiet sev: «Tagad atrodi piecas skaņas sev apkārt - un ieklausies: ā, dzied putns; brauc mašīna; pukst mana sirds; dūc ledusskapis; pil ūdens. Pēc tam atrodi četras lietas ar citu maņu: piemēram, tās, kas ir apaļas vai kantainas, vai zaļā krāsā, vai četras dažādas koku lapas (ja šo sazemējumu veic pastaigas laikā). Pēc tam sajūti trīs smaržas: pasmaržo to, kas ir tev apkārt, - zāles stiebru, lapiņu, puķi, savu jaku vai šalli, vai vēl ko citu. Nākamais solis: patausti divas lietas, domājot par to, kāda ir to struktūra, temperatūra - gluds/grumbuļains, silts/auksts, utt. Un pēdējais - sajūti vienu garšu. Ja nav, ko pagaršot, iedomājies par kaut ko, kas ir garšīgs. Tādā veidā šīs domas tiek atāķētas no tās domas, kas grasījās izraisīt trauksmi,» stāsta mākslas terapeite.

Plastilīns un māls

Ginta Pūķe norāda, ka emocijas var izteikt, arī nodarbojoties ar rokdarbiem. Adīšana, tamborēšana, izšūšana, šūšana, apgleznošana - tās visas ir sevis izteikšanas formas. Bet no mākslas terapijas arsenāla viņa iesaka plastilīnu vai mālu, jo vislabāk emocijas palīdz izlaist ārā tie materiāli, ar kuriem darbojoties nepieciešams fizisks spēks. «Galvenais - nefokusēties uz rezultātu, jo jūs ar šiem materiāliem neradāt objektus, ko redzat sev apkārt, bet to, ko redzat sevī. Un nav svarīgi, vai to pēc tam var nosaukt kādā konkrētā vārdā. Tāpēc - veidojiet, darbojieties, lieciet kopā dažādas formas, un pat tad, ja tās izskatās kā salipinājums, jūs to varat nosaukt Manas sajūtas par šo dienu,» iesaka mākslas terapeite.

Viņa savā praksē pārliecinājusies, ka mākslas terapijas spēcīgo dziedinājumu izjūt visu gadagājumu cilvēki, un nav tādu, kuri no tās neiegūst neko. «Mākslas terapeitu vidū populāra ir frāze «Draw from within» jeb - zīmē no iekšienes. Šī ir laba un vienkārša definīcija tam, kā atšķirt terapiju no citiem mākslas lietošanas veidiem. Lai arī mākslas terapijas sesija ārēji var neatšķirties no zīmēšanas stundas, tas ir tikai virspusēji. Jo mākslas klasē parasti zīmē vai attēlo to, kas ir acīm redzams, piemēram, kluso dabu vai cilvēku, kurš pozē. Tur tiek lietotas zināšanas par ēnošanu, krāsu izmantošanu, proporcijām, kā arī citām tehniskām iespējām. Mākslas terapija dara pretējo: tā aicina pētīt savu iekšējo pieredzi un piedzīvojumu - sajūtas, uztveri, iztēlošanos, asociācijas. Šajos darbos uzsvars nav uz tehniskām spējām un prasmēm, bet gan uz to, kā attīstīt un izteikt tos attēlus, kas rodas jūsu iekšējā pasaulē, koncentrēties tieši uz esošo mirkli, ar visām emocijām un sajūtām būt klātesošiem tajā, ko darāt,» skaidro Ginta Pūķe, jo šādu attēlu radīšana atjauno savienojumu pašam ar sevi dzīves juceklī.

Paņemiet papīra lapu

«Ir dažādas metodes, kā sākt zīmēt. Viena no tām: paņemiet papīra lapu un uzvelciet lielu apli. Varat arī paņemt atbilstoša izmēra šķīvi un apvilkt ap to kontūru. Apsēdieties, elpojiet un uzdodiet sev jautājumu: «Kā es tagad jūtos? Kādas ir manas asociācijas?» Izvēlieties krāsas un sāciet zīmēt. Varat tikai krāsot, vilkt līnijas, punktot. Nav noteikumu, kā aizpildīt šo apli. Tieši tas, ka uz papīra jau kaut kas ir uzzīmēts, dos pamudinājumu zīmēt vēl. Jo, sastopoties ar vienkārši baltu lapu, virsroku var ņemt neziņa, un tā nereti apstādina radošuma izpausmi,» skaidro Ginta Pūķe. Viņasprāt, ir jāciena katrs radītais darbiņš - neatkarīgi no tā, vai tā ir tikai viena līnija vai izkrāsots laukums, vai perfekts klusās dabas gleznojums. Tie visi nāk no cilvēka dvēseles, un tiem visiem ir sava balss - tie visi grib pateikt kādu ļoti svarīgu vēsti. Viņa pati vēl joprojām mācās noņemt prāta barjeras, kas aizliedz kaut ko zīmēt, jo liekas: es taču nemāku. Arī viņa pati mācās pieņemt attēlus tādā veidā, kādā tie rodas. «Es tikai tagad sāku apzināties, ka manu attēlu pasaule ir dzīva - tā runā, stāsta, atklāj, izsaka, rada un rāda. Tā palīdz iepazīt pašai sevi un to, kas manai dzīvei dod tās patieso garšu, dzīvesprieku un spēku.»

Jāuzmana sajūtas

«Visnogurdinošākais nav gaidīt, bet gaidīt, nezinot, cik ilgi būs jāgaida,» uzskata Ginta Pūķe. Viņasprāt, cilvēki emocionāli pagurst, baidoties par to, kā nomaksāt rēķinus. Arī viņa pati, baidoties par savu nākotni un iespējām samaksāt par studijām, palaidusi gaisā savu stresa enerģijas devu. Un - atlicis tikai vienu domu palaist ganos, kad citas jau steigušas rikšot līdzi...

«Kā mentāli pārvarēt šo negaidīto pavērsienu pasaulē? Atcerēties, ka šī ir sociālā izolācija, nevis emocionālā. Rūpēsimies par sevi un neaizmirsīsim, ka dzīvojam ļoti privileģētā laikmetā - internets mums sniedz iespēju sarunāties. Sarunas pa telefonu ir labas, bet vēl labāk ir sarunāties tā, lai otru cilvēku var arī redzēt - tas dod lielāku klātbūtnes sajūtu, un sajūtas ir tieši tās, kuras jāuzmana šajā laikā,» uzskata mākslas terapeite. Viņa iesaka ielūkoties interneta vietnē skillshare.com, kur vienu mēnesi bez maksas iespējams mācīties visu, kas saistīts ar mākslas materiāliem un tehnikām. «Pat ja jūsu angļu valodas zināšanas nav perfektas, tam ir viegli izsekot līdzi. Protams, tas nevar aizvietot terapiju pie profesionāļa, bet tā ir lieliska #paliecmājās alternatīva. Līdzīgi kā paši sevi ārstējam ar medu un zāļu tējām, mēs varam sev palīdzēt arī mentāli - izmantojot dažādus mākslas materiālus un tehnikas. Turklāt apmācību process palīdz novērst domas no tā, kas izraisa bailes un bažas, un katras jaunas prasmes apgūšana sniedz gandarījumu,» norāda Ginta Pūķe. «Cerība un apmierinājuma sajūta - tas ir tas, ko paturēt prātā kā savu rīta zvaigzni, lai mūs nepārņemtu nospiedošu emociju bezgalīgais okeāns. Lai mums visiem tas izdodas!» viņa novēl.

GINTA PŪĶE

- Mākslas terapeite

- Dzimusi 1969. gadā Latvijā. Kopš 2010. gada dzīvojusi dažādās pasaules valstīs, pēdējos divus gadus - Britu Kolumbijā, Kanādā

- Izglītība: Smiltenes vidusskola; Liepājas universitāte (maģistra grāds sociālajā darbā, 2007); Ģimenes psiholoģijas kurss (2000) un digitālās fotogrāfijas kurss (2013) Nāciju universitātē (University of the Nations) Jaunzēlandē

- Studē Adlera universitātes (Adler University) maģistra programmā Counseling Psychology Art Therapy (konsultējošā psiholoģija un mākslas terapija)

- Vada gan grupu, gan individuālas nodarbības sievietēm tiešsaistē - palīdz atraisīt radošumu, noņemot pagātnes mantotos domāšanas bloķējumus, un māca, kā praktiski regulēt emocijas

- Krāsojamās grāmatas Attiecību dienasgrāmata sievietēm autore (Zvaigzne ABC, 2019)

- Trīs bērni, viens mazbērns