Pēdējā laikā daudzināto ziņu, ka cilvēks uzskatāms par jaunu līdz pat 65 gadu vecumam, var uztvert ar dalītām jūtām. No vienas puses, var priecāties. No otras – tomēr jāsaprot, ka jaunais dalījums galvenokārt balstīts uz cilvēku darba mūža ilgumu, bet mazāk ņemtas vērā fizioloģiskās pārmaiņas, kas, gadiem ejot, norisinās organismā.
Šoreiz - saruna ar ginekoloģi Intu Dinsbergu par to, ko sievietes dzīvē nozīmē perimenopauze un kas jāzina un jāņem vērā, lai šajā mūža posmā saglabātu labu dzīves kvalitāti.
Nav striktu robežu
«Kā jau sievietēm zināms, par menopauzi mēs runājam tad, kad klīniski un laboratoriski konstatējam olnīcu funkcijas izbeigšanos un kopš pēdējām mēnešreizēm ir pagājis viens gads. Perimenopauze sākas kādu laiku pirms menopauzes un turpinās pēc tās. Nav stingra definējuma, tieši no cik gadu vecuma tā sākas, jo tas katrai sievietei ir individuāli,» skaidro ārste. «Vienai varbūt menopauze sākas jau 45 gados, citai 48 vai 50 gados. Menopauzes vecums lielā mērā saistīts ar ģenētiskiem faktoriem, vienas ģimenes sievietēm menopauze nāk aptuveni līdzīgā vecumā. Protams, te ir runa par dabisku menopauzi, nevis tādu, kas iestājusies pēc ķirurģiskām operācijām, par medikamentu vai citu faktoru izraisītu olnīcu izsīkumu. Ir arī dažas ģenētiskas slimības, kuru gadījumā ir iespējams priekšlaicīgs olnīcu izsīkums. Sievietēm ar policistisko olnīcu sindromu var būt nedaudz vēlāka menopauze. Arī to, ka menopauze pienāk ļoti vēlu, mēs vērtējam piesardzīgi. Piemēram, ja sieviete 55 gadu vecumā vēl menstruē, tas var būt vēža riska faktors, jo estrogēnu ekspozīcija - ietekme uz dzemdes iekšējo slāni ir pārāk ilgstoša. Ja asiņošana sākas menopauzē, tas jāuztver kā ļoti nopietns simptoms, kad jāiet pie ārsta. Ja nav nekādas iespējas tikt pie ginekologa, jākonsultējas vismaz ar savu ģimenes ārstu.»
Kas liecina par perimenopauzi
Galvenie kritēriji, kas norāda, ka sācies perimenopauzes laiks, ir sievietes pašsajūta un izmaiņas menstruālajā ciklā. «Pārsvarā mēdz būt tā, ka mēnešreizes kļūst neregulāras. Cikls var izteikti pagarināties, piemēram, menstruācijas notiek reizi divos, trīs, četros vai sešos mēnešos, bet tās var arī kļūt biežākas, piemēram, ik pēc divām nedēļām. Tas liecina, ka olnīcu darbība un to regulējošo hormonu ražošana organismā vairs nenotiek cikliski, es atļaušos teikt - notiek haotiskāk,» komentē ginekoloģe. «Ja asiņošana ir biežāka un ļoti stipra, tas var izraisīt mazasinību, dzelzs trūkumu, kas var rezultēties ar nogurumu un nespēku. Bet arī tad, ja mēnešreizes ir retākas, var būt garastāvokļa svārstības, nogurums, pazūd vēlme pēc seksa - samazinās dzimumtieksme, var parādīties arī karstuma viļņi dienā vai naktī. Taču iespējams arī variants, kad subjektīvi sieviete nejūt neko, jo ķermenim piemīt ļoti augstas kompensācijas spējas, tas var labi pielāgoties, un vienīgā izpausme ir neregulārais cikls. Šajās situācijās noteikti nevajag kautrēties, bet iet pie ārsta un par to runāt. Jo ātrāk sieviete sapratīs, kas ar viņu notiek, jo vieglāk būs to pieņemt, pārdzīvot un vajadzības gadījumā koriģēt, izlemt, kādas metodes šim nolūkam izmantot, kā atvieglot traucējošās izpausmes un justies jaunām ilgstoši.»
Joprojām iespējama grūtniecība
Lai arī bieži vien perimenopauzes sākumā menstruālie cikli ir anovulatori - neauglīgi, uz to nevar pilnīgi paļauties. Var gadīties arī tā, ka, piemēram, seši cikli ir anovulatori un pēkšņi seko viens ovulators. Šādos apstākļos nav iespējams ar ierasto dienu skaitīšanas paņēmienu noteikt ovulācijas laiku, tādēļ, ja grūtniecība ir nevēlama, par kontracepciju joprojām ir jādomā un pret to jāizturas ļoti atbildīgi. Ja turpretī sieviete vēlas bērniņu, tad noteikti jāiet pie ārsta un par to jārunā. «Šajā dzīves periodā nevar paļauties uz to, ka grūtniecība iestāsies tikpat vienkārši kā 20 vai 30 gados,» norāda I. Dinsberga. «Mums ir jāizvērtē, kādas ir olnīcu rezerves, kādu rezultātu varam sagaidīt, kādi medicīniski pasākumi vajadzīgi, lai grūtniecība iestātos. Palīdzības iespējas medicīnā ir pietiekami plašas, bet jāsaprot, ka šai grūtniecībai ir noteikti jāsagatavojas un to nedrīkst atlikt. Nedrīkst domāt - šodien nav laika, es aiziešu pie ārsta pēc mēneša, diviem vai trim; jo arī gatavošanās aizņems zināmu laiku un šajā posmā, kad olnīcu resursi iet uz beigām, svarīgs ir katrs cikls, katrs mēnesis un nedēļa.»
Senāk bieži dzirdēti stāsti par sievietēm, kuras vēlīnu grūtniecību noturējušas par cikla svārstību izpausmi un ilgu laiku nav sapratušas, kas notiek. Šodien, pateicoties tam, ka sievietes lielākoties ir pietiekami izglītotas, tādi gadījumi ir reti. Ja mēnešreizes ir aizkavējušas un sievietei ir regulāra dzimumdzīve bez izsargāšanās, tad vajadzētu vismaz veikt grūtniecības testu. Ārsts var nozīmēt arī speciālas asinsanalīzes.
Nevis gūglēt, bet iet pie ārsta
I. Dinsberga uzsver, ka ikvienas pacientes situācija jāskata individuāli, ņemot vērā gan konkrētās problēmas, gan vispārējo veselības stāvokli, dažādas blakusslimības. Diferenciālā diagnostika ir ļoti svarīga. Vienmēr jāizmeklē, vai cikla svārstības nav saistītas ar kādām citām veselības problēmām, piemēram, mēnešreižu iztrūkums var būt viens no prolaktinomas - hipofīzes priekšējās daivas audzēja - simptomiem. Reizēm problēmām var būt tīri psiholoģiski cēloņi, ārstes praksē ir bijuši gadījumi, kad sievietei ārstē neauglību, pat vairākas reizes neveiksmīgi veikta medicīniskā apaugļošana, bet beigās grūtniecība iestājas dabiskā ceļā tad, kad viņa jau ir atmetusi ar roku, pāris atslābinās un dzīvo mierīgi ar domu - kā būs, tā būs. Jebkurā gadījumā svarīgi ir meklēt kvalificētu medicīnisku palīdzību un atrast tādu speciālistu, kuram sieviete spēj uzticēties, nevis gaidīt ātras atbildes internetā. «Es vienmēr saku savām pacientēm: ārsts mācās visu mūžu un tad arī ne vienmēr var atbildēt uz jautājumu, kāpēc ir tāda vai citāda situācija. Nedomājiet, ka jūs vienreiz iegūglēsiet savus simptomus un viss būs skaidrs,» stāsta ginekoloģe. «Gribu arī piebilst, ka sociālie tīkli nav īstā vieta, kur sūdzēties, ja radušās kādas domstarpības. Pēdējā laikā tur atrodam daudz nomelnojošu izteikumu par ārstiem, kuri nevar sevi aizstāvēt, jo tad nāktos atklāt konfidenciālu informāciju par pacientu, bet likums to neļauj. Ja ir pretenzijas un vēlēšanās atrisināt jautājumu pēc būtības, var rakstīt ārstniecības iestādes vadībai, Latvijas Ārstu biedrībai vai attiecīgai profesionālajai asociācijai, kur tas tiks izskatīts.»
Ko var palīdzēt ginekologs
Sievietei pēc 40 gadu vecuma, ja nav nekādu sūdzību, ieteicams apmeklēt ginekologu vienreiz gadā, bet ja sūdzības ir, tad jāmeklē palīdzība pēc iespējas drīzāk. «Retas vai biežas mēnešreizes, stipra asiņošana, karstuma viļņi, bezmiegs, nervozitāte - tie visi ir simptomi, par ko jārunā un jālemj, kādā veidā tos risināsim,» saka I. Dinsberga. «Diagnostika mums ir pietiekami laba, gandrīz katra ginekologa kabinetā ir ultrasonogrāfs, ar kuru mēs varam izmeklēt un noskaidrot, vai olnīcas ir aktīvas, kāda ir dzemde un tās iekšējais slānis, vai tas neveidojas pārāk biezs, vai tur neaug polipi, miomas, kas šajā vecuma posmā uz hormonu svārstību fona var parādīties biežāk. Parastā vizītes secība: saruna ar ārstu, apskate, sonogrāfija, laboratoriskie izmeklējumi hormonu noteikšanai, lai spriestu par olnīcu darbību. To visu saliekot kopā, mēs saprotam, ko darīt. Ir pieejama efektīva menopauzes hormonu terapija, kam ir labi rezultāti, tā var ne tikai novērst karstuma viļņus un sausumu makstī, bet iedarbojas uz visu ķermeni - kauliem, sirdi un asinsvadiem, ādu, matiem, jo hormonu receptori mums ir praktiski visā organismā. Ja nevēlas lietot hormonus, ir arī dažādi nehormonāli līdzekļi, kas tomēr nav tik efektīvi. Sievietēm šajā dzīves posmā ir jāstrādā, jāiet cilvēkos, un ir nepieņemami, ja traucē bieži karstuma viļņi, dažreiz līdz pat 10 reizēm dienā. Var visu sakārtot un salabot, lai dzīves kvalitāte nemazinātos un lai viņa justos normāli darbā, ģimenē un sabiedrībā.»
Harmonisks dzīvesveids
Gandrīz jebkurā sarunā ar ārstiem izskan ieteikums dzīvot veselīgi, bet ko tas nozīmē sievietei perimenopauzes laikā? Varētu teikt - jādzīvo gudrāk. «Pēc 40 gadu vecuma mūsu vielmaiņa kļūst lēnāka, tāpēc nevaram vairs paļauties uz to, ka mēs ēdīsim tikpat daudz, cik 20 un 30 gadu vecumā, un būsim mazkustīgi, bet viss būs tikpat lieliski kā tajā laikā,» saka ārste. «Ir vairāk jāpiestrādā, lai uzturētu ķermeni formā, nopietni jāpievēršas fiziskām aktivitātēm, jādomā, ko un cik mēs ēdam, kā to gatavojam; ir pietiekami jāizguļas un jāatpūšas, jākontrolē asinsspiediens - tas ir pamats, ko katram cilvēkam vajadzētu darīt. Sievietēm nevajadzētu ignorēt valsts apmaksātos krūts vēža un dzemdes kakla vēža skrīninga izmeklējumus, bet tām, kurām aug meitas, gribu atgādināt, ka 12 gadu vecumā meitenes var saņemt vakcīnu pret cilvēka papilomas vīrusu - dzemdes kakla vēža izraisītāju. Un, protams, katrai sievietei vēlams atrast kādu nodarbošanos, kas viņai sniedz harmoniju - pirts rituāli, biodejas, ārstniecības augu vākšana un citas lietas, ko paaudzēs praktizējuši tūkstošiem cilvēku, ja vien zina, kā to darīt, un ja tas palīdz, kaut arī diez vai kaut ko ļoti būtiski maina hormonālajā sistēmā. Jāsaprot, ka pārmaiņas sievietes organismā, gadiem ejot, ir neizbēgamas, taču mēs varam tās nedaudz apturēt un šo dzīves periodu, pieņemot un saprotot, kas notiek, pārdzīvot pēc iespējas mierīgāk.
