Headline privātklīnika, kas pamatā specializējusies ausu, kakla un deguna slimību ārstēšanā, nesen nosvinējusi desmit gadu jubileju. Šādā reizē pieņemts uz savu veikumu atskatīties, varētu pat teikt – atskaitīties plašākam interesentu lokam nekā ikdienā.
«Veidojot savu privāto uzņēmumu, tev ir sākotnējs koncepts, bet tu jau nezini, kur dzīve aizvedīs,» saka Headline privātklīnikas vadītājs, otorinolaringologs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes lektors, medicīnas zinātņu doktors Kaspars Peksis. «Jāatzīst, ka liela daļa ārstu un arī māsu nav piemēroti darbam privātā medicīnā, un arī es sākumā nebiju piemērots, bet jautājums ir par to, cik lielā mērā un vai vispār cilvēks ir spējīgs mainīties.»
- Kāds tad īsti bija sākotnējais koncepts?
- Mēs sākām ar domu par to, kas varētu būt mūsu īpašais nišas produkts, bet beigu beigās esam nonākuši atpakaļ pie tā, ka galvenais, kas cilvēkiem ir nepieciešams, ir ikdienā visbiežāk sastopamo vajadzību apmierināšana iespējami labākā iejūtības un profesionālo prasmju līmenī. Ārstniecības iestādes primārais uzdevums neatkarīgi no īpašuma formas ir nodarboties ar cilvēku ārstēšanu savas kompetences un spēju ietvaros. Ja runā no šāda rakursa, tad mums tas noteikti ir izdevies, lai gan ne uzreiz.
- Privāta ārstniecības iestāde var būt gan vienkārši ārsta prakse, gan konsultāciju sniegšanas vieta, gan dienas stacionārs, kur notiek arī ķirurģiska ārstēšana. Pacienti parasti novērtē iespēju ārstēties ambulatori, lai nebūtu jāliekas slimnīcā. Bet ko šādas iespējas nodrošināšana prasa no mediķiem?
-Tas vienmēr ir bijis mūsu profesionālais izaicinājums: cik daudz mēs ambulatorās medicīnas situācijā varam izdarīt no tā, kas kādreiz bija vispārpieņemts tikai slimnīcā? Ir pastiprināti jādomā par pacientu drošību, par to, ko var vai nevar atļauties darīt dienas stacionārā. Mēs lepojamies, ka esam spējuši šīs robežas ļoti paplašināt. It sevišķi ja ir runa par ķirurģisku ārstēšanu, tad mēs esam izdarījuši tādas lietas, kuras pirms desmit gadiem absolūti un bez vārda runas piederēja tikai lielajiem stacionāriem. Te veiktas ļoti sarežģītas operācijas, tostarp galvaskausa pamatnes defektu slēgšana jau vairāk nekā desmit pacientiem. Kompetences robežu paplašināšanās nozīmē arī to, ka pacientam nav jāiet projām un jāsēž nākamajā rindā.
- Mūsu iepriekšējās intervijās jūs bieži esat uzsvēris arī mediķu starpdisciplinārās sadarbības nozīmi, lai pēc iespējas mazāk būtu nevienam nepiederošu pacientu...
- Mēs esam izkopuši savu rīcības stratēģiju: ja reiz pacients ir atnācis, tad arī sarunāt viņam izmeklējumus vai konsultācijas pie kolēģiem, kuriem mēs uzticamies un zinām, kā viņi strādā, ar kuriem mēs lielākā vai mazākā mērā esam sinhronizējuši valodu un ne pirmo reizi strādājam kopā. Tas ir, manuprāt, ļoti būtiski. Gribu cerēt, ka nav daudz vīlušos pacientu. Simtprocentīgas veiksmes nav, bet mēs ļoti cenšamies, lai cilvēki būtu apmierināti.
- Kā pa šo laiku attīstījusies klīnikas komanda, un kādi ir jūsu personāla atlases principi?
- Ar kolēģiem otorinolaringologiem Benitu Krūmiņu un Valdi Miglānu esam kopā strādājuši desmitiem gadu jau citur, bet jaunie dakteri ir izauguši kā mūsu studenti, mūsu rezidenti. Pazīstam cits citu cilvēciskās un profesionālās attīstības kontekstā. Tagad mēs esam jau 40 darbinieki, LOR ārsti vien ir astoņi. Skaitļi gan liecina tikai par darba apjomu un ekonomisko stabilitāti, nevis par sasniegumiem un prasmēm, tomēr netieši arī skaitļi ir pacientu apmierinātības rādītājs, jo uz privātu ārstniecības iestādi pacienti nenāks, ja reputācija ir slikta. Pēdējos
3-4 gadus tās ir 800-900 vizītes mēnesī, gadā 800-900 ķirurģisku manipulāciju, tostarp līdz 600 operācijām narkozē. Tas, protams, nav daudz, salīdzinot ar lielajām slimnīcām, bet, salīdzinot ar lielo slimnīcu atsevišķām klīnikām, tas ir liels skaitlis. Ja Latvijā būtu kādi desmit šādi kompetenču centri, tad tie spētu atslogot lielās valsts ārstniecības iestādes tā, ka tur varētu nodarboties tikai ar ļoti sarežģītām vai neatliekamām situācijām. Diezgan daudzās valstīs, kuras mēs saucam par attīstītajām, ir šāds modelis.
Tas, ka esam pārkāpuši savas sākotnējās uzdrīkstēšanās robežas, nav tikai ķirurga nopelns, kaut arī ķirurgam, protams, par pacientu ir vislielākā atbildība. Taču tas nebūtu iespējams bez labām operāciju māsām un bez ļoti drosmīgiem un kompetentiem anesteziologiem, jo, patiesību sakot, katra ķirurģiska klīnika ir tieši tik spēcīga, cik labi ir tās anesteziologi. Anesteziologs ne tikai pacientu sekmīgi aizmidzina un pēc tam pamodina, bet, saprotot, kas operācijā notiks, var ļoti, ļoti palīdzēt labā operācijas izpildījumā, piemēram, noregulējot pulsa un asinsspiediena attiecību tā, lai panāktu no asinīm brīvu operācijas lauku. Tas ne tikai nodrošina, ka pacients operācijas laikā zaudē ļoti maz asiņu, bet arī labu redzamību un labu darba kvalitāti. Anesteziologs plāno arī pacienta pēcoperācijas labsajūtu, un reizēm ķirurga reputācija ir atkarīga nevis no viņa paša roku veiklības, bet no tā, ka anesteziologs ir iedevis pacientam individuāli vislabāko zāļu kombināciju. Savukārt ambulatorajā daļā strādājošās medicīnas māsas ir atslēgas spēlētājas komunikācijā ar pacientu. Viņas pirmās pacientu satiek un pēdējās no viņa atvadās, atnes tējas krūzīti, kad viņš jau ir pamodies pēc narkozes. Piezvanīt ģimenes locekļiem, kad darbs ir pabeigts, un pastāstīt, kā ir gājis - tā, mūsuprāt, ir pašsaprotama lieta. Patiesībā katrai klīnikā satiktai ārstniecības personai var būt izšķiroša loma pacienta noskaņojumā un līdzestības veicināšanā.
- Šodien bieži tiek uzsvērta moderno tehnoloģiju nozīme ārstniecības procesos. Kāda tā ir jūsu klīnikā?
- Man nepatīk tiražēt stāstus par jaunām tehnoloģijām. Jā, mēs šo gadu laikā esam ieguldījuši aptuveni 200 000 eiro jaunās tehnoloģijās, bet, manuprāt, tas nekad nav galvenais, svarīgākais ir personiskās filozofijas un attieksmes jautājums. Nevajadzētu akli uzticēties izkārtnēm un saukļiem par visdārgākajām premium klases iekārtām, bet primāri vajadzētu fokusēties uz ārstniecības personu, nevis uz to, ar kādām tehnoloģijām viņš strādā. Medicīnā tomēr svarīgāka ir komunikācija, patiesa cilvēciska sirsnība, pacientu vēlmju un vajadzību uzklausīšana, un tikai tad - lielīšanās ar sasniegumiem un tehnoloģijām.
- Jūs nodarbojaties arī ar topošo kolēģu izglītošanu, kas šķiet neraksturīgi un varbūt arī neizdevīgi privātā klīnikā. Kā izdodas to savienot?
- Tas bija galvenokārt mans sākotnējais lēmums, ko ir akceptējuši visi kolēģi, kuri te strādā. Mūsdienu datu aizsardzības regulas apstākļos tas ir sensitīvs jautājums, tāpēc pacienta piekrišana, jau pirmoreiz ienākot pa durvīm, tiek jautāta. Ar tiem, kuri izmanto savas tiesības atteikties, ārsts strādā viens pret vienu. Ārsta diploma iegūšanai galvenais mācību procesa uzdevums, manuprāt, ir sniegt teorētiskās zināšanas, kuru apjoms ir ārkārtīgi liels, un studentiem nav daudz laika tiešā kontakta darbībām ar pacientu. Savukārt rezidentūrā dominējoša ir apmācība tiešā kontaktā ar pacientiem sava vecākā kolēģa uzraudzībā; ideālā gadījumā tas ir paša rezidenta izvēlēts, nevis sistēmas piespēlēts kolēģis. Rezidents vairs nav students, bet pilnvērtīga ārstniecības persona, viņam ir ārsta diploms, sava kompetence, pienākumi, atbildība un tiesības. Es ļoti priecājos, redzot, ka mūsu specialitātes rezidentus pacienti uztver kā ārstus, nevis kaut kādus asistentus. Mēs esam laimīgi, ka varam dot savu ieguldījumu viņu mācībām. Paralēli visi sadarbojamies ar LU Medicīnas fakultāti, pavasara semestrī vadām seminārus, lasām lekcijas. Klīnisko priekšmetu pasniegšana paralēli saviem ārstu pienākumiem, es gribētu teikt, ir valstisks varoņdarbs - sirdsdarbs. Par to augstskola mēnesī maksā tik, cik ārsts pamatdarbā var nopelnīt stundā. Man nebūtu ne mazākā kauna gan sevi, gan savus kolēģus par šo darbu pieteikt apbalvošanai ar Triju Zvaigžņu ordeni. Mūsu vadībā šajos desmit gados aizstāvēti 35 studentu diplomdarbi, astoņi rezidentūras pētnieciskie darbi, un arī es pats nesen aizstāvēju savu doktora disertāciju. Jā, studentu apmācība drīzāk ir ekonomiski neizdevīga, bet visu nevar izrēķināt naudā, jo jaunajai ārstu paaudzei no kaut kurienes ir jārodas, un galu galā no mūsu bijušajiem skolniekiem un studentiem šobrīd četri ir mūsu darbinieki.
- Pēdējā laikā daudz tiek runāts par kritisko situāciju Latvijas medicīnā, notiek mediķu protesti, mums stāsta arī par izdegšanu...
- Daudz tiek klaigāts un kritizēts, bet, patiesību sakot, no privātā sektora klaigātāju ir ļoti maz. Piekrītu tam, ko mūsu kolēģi iniciē, bet tomēr streikos netiek pateikts viss līdz galam: vairāk naudas pieprasa Saeimai un Ministru kabinetam, bet neviens neuzdrošinās iet pie lielas ārstniecības iestādes valdes ofisa un teikt, ka naudas līdzekļi netiek izmantoti ar saimnieka skatījumu. Manuprāt, lielās, valsts finansētās ārstniecības iestādes savus finanšu resursus varētu izmantot saprātīgāk. Tāds ir mans redzējums. Bet tas, ka, nonākot ārstniecības iestādēs, var satikt gan piedzērušus sanitārus, gan neapmierinātus cilvēkus, vairāk ir sistēmas organizētības, nevis naudas jautājums. Arī pie mums šeit personāls nesaņem «kosmiskas» algas, jo algas lielums korelē ar to, cik kasē naudu ienes pacienti, kuri nāk uz šejieni ārstēties, un mūsu cenas nav tādas pašas kā, piemēram, Vācijā, līdz ar to arī atalgojums nav tāds, bet arī dzīves izmaksas nav tādas.
Mēs, mediķi, sakām, ka citiem dodam gaismu un paši sadegam. Izdegšana ir arī citās profesijās. Labi, ka beidzot sabiedrība sākusi par šo problēmu runāt. Mums tomēr, neaizmirstot, kāds ir profesijas virsuzdevums, vajadzētu dzīvot vispirms sev, un tad arī saviem pacientiem varam palīdzēt priecīgām sejām un labā komunikācijas manierē. Gribu palepoties nevis tikai ar mūsu klīnikas personāla skaita pieaugumu, bet arī ar to, ka šajos gados mūsu tiešajiem darbiniekiem piedzimušas četras meitiņas, četri dēliņi un vēl viens puisītis ir ceļā. Man nāk prātā vismaz divas kolēģes, kas ir laimīgi apprecējušās ar mūsu klīnikas pacientiem. Un tas, man liekas, arī ir tāds veiksmes stāsts, kas padara mūs iekšēji laimīgus, un tas ir obligāts priekšnoteikums, lai mēs varētu kaut ko no sevis atdot saviem pacientiem.
