Ja vēdera aizcietējumi kļuvuši par pastāvīgu problēmu, par to noteikti jārunā ar ārstu, kaut vai tādēļ, lai pārliecinātos, ka aiz šīs šķietami parastās likstas neslēpjas kāda patiešām nopietna slimība.
Reizēm, lai tiktu skaidrībā par aizcietējumu cēloni, nākas veikt dažādus sarežģītus izmeklējumus, un arī ārstēšana ne vienmēr ir vienkārša, tomēr visbiežāk vainojami gluži parasti apstākļi. Vienus iespējams mainīt, ar citiem jāmācās sadzīvot, bet jebkurā gadījumā lietas labā ir kaut kas jādara, jo normāla, regulāra vēdera izeja ir būtiska mūsu veselībai.
Nepareizs uzturs ir viens no galvenajiem aizcietējumu cēloņiem. Jārūpējas, lai pietiekamā daudzumā uzņemtu šķiedrvielas, tāpēc jāēd rudzu maize, pilngraudu produkti, klijas, pupiņas, zirņi, āboli, plūmes, bumbieri un citi augļi, arī žāvēti augļi, svaigi dārzeņi, rieksti. Toties jāatturas no baltmaizes un citiem izstrādājumiem no augstākā labuma kviešu miltiem, slīpētajiem rīsiem, saldumiem. Vēlami arī skābpiena dzērieni un ar omega - 3 taukskābēm bagāti produkti - treknās jūras zivis, nerafinētas augu eļļas u.c. Ir arī garšaugi, kas veicina gremošanu, piemēram, ķimenes, dilles, kurkuma vai koriandrs.
Nepareizs ēšanas režīms arī ir izplatīta parādība, daudzi cilvēki neievēro regulāras ēdienreizes, bet ēd, kad pagadās un ko pagadās. Taču zarnu traktam patīk kārtība un sistēma. Pat tie, kuriem parasti nav sūdzību par vēdera darbību, ir piedzīvojuši situāciju, kad, krasi mainoties ēšanas režīmam, piemēram, tūrisma ceļojuma laikā, parādās aizcietējumi. Ēdienreizēm jābūt regulārām, pēc iespējas vienā un tajā pašā laikā katru dienu, tad arī vēders sāks ievērot režīmu. Būtiski ir arī ēdienu kārtīgi sakošļāt. Ja lielus kumosus norij veselus, arī tas veicina aizcietējumus.
Kustību trūkums arī ir viens no aizcietējumu cēloņiem. Nepieciešamas fiziskas aktivitātes vismaz pusstundu dienā - tas nāks par labu gremošanas trakta darbībai. Literatūrā un internetā var uzmeklēt arī speciālus vingrinājumus, kas domāti vēdera izejas regulēšanai.
Dabisko vajadzību apspiešana, atliekot tualetes apmeklējumu, arī provocē aizcietējumus. Argumenti ir visdažādākie: nav laika, jādara kaut kas svarīgāks, nepatīk iegriezties publiskajā tualetē utt. Jo ilgāk cilvēks ciešas, jo sausāka un cietāka kļūst izkārnījumu masa un jo mokošāka pēc tam būs vēdera izeja. Sajūtot vajadzību, uz tualeti jādodas nekavējoties.
Nepietiekama šķidruma uzņemšana arī var kļūt par aizcietējumu cēloni, jo ūdens trūkums organismā veicina aktīvāku šķidruma uzsūkšanu zarnu traktā no uzņemtās pārtikas, līdz ar to izkārnījumi kļūst sausāki un cietāki, apgrūtinot vēdera izeju. Katram cilvēkam, jo sevišķi tam, kuram ir nosliece uz aizcietējumiem, dienā vajadzētu izdzert 1,5-2 litrus šķidruma, vislabāk - kvalitatīvu negāzētu dzeramo ūdeni, un līdztekus jāuzņem arī šķiedrvielas.
Aizraušanās ar līdzekļiem vēdera mīkstināšanai arī ir ļoti nevēlama, jo, tos ilgstoši lietojot, zarnu gludā muskulatūra pati vairs negrib strādāt. Ir situācijas, kad šie līdzekļi nepieciešami, bet to lietošanu nedrīkst padarīt par sistēmu. Ja rodas aizdomas, ka aizcietējumu izraisa medikamenti, kas nozīmēti kādu slimību ārstēšanai, par to noteikt jāinformē ārsts un bez viņa ziņas nekādi citi līdzekļi nav lietojami.
Hronisks stress arī var veicināt aizcietējumus, jo tas rada traucējumus veģetatīvajā nervu sistēmā, kura regulē iekšējo orgānu darbu. Stresa menedžments vajadzīgs ne jau tikai aizcietējumu profilaksei, jo ilgstošai spriedzei ir negatīva ietekme uz visu organismu kopumā.