Medicīniskā rehabilitācija ir vitāli nepieciešama

 
©Publicitātes foto

Arvien vairāk cilvēku sāk apzināties medicīniskās rehabilitācijas lomu gan pēc akūtu slimību ārstēšanas stacionārā, gan hronisku slimību gadījumā.

Jebkurai akūtai patoloģijai, vai tā būtu kardioloģiska vai neiroloģiska, reimatoloģiska vai onkoloģiska, ir svarīgi ātrāk uzsākt nopietnu rehabilitācijas procesu. Diemžēl ne visiem šis pakalpojums pieejams vienādā mērā. Nereti pacientiem jāgaida garā rindā, zaudējot laiku un izredzes uz maksimāli labu rezultātu, kaut gan turpat līdzās ir rehabilitācijas iestādes, kuras būtu gatavas ar viņiem strādāt.

«Nacionālā veselības dienesta mājaslapā atrodamā informācija liecina, ka rindu garums plānveida stacionāro pakalpojumu saņemšanai pieaugušo rehabilitācijas programmās ir liels,» saka Kūrorta rehabilitācijas centra Jaunķemeri valdes priekšsēdētāja, neiroloģe Elīna Malkiela.

- Ko nozīmē subakūtā rehabilitācija un dinamiskā novērošana?

- Secība ir šāda: akūtā rehabilitācija nepieciešama jau slimnīcas posmā, bet pēc tam pacients tiek virzīts nākamajā - subakūtajā - posmā vai nu stacionārajā, vai ambulatorajā rehabilitācijā. Piemēram, pacientam pēc insulta, kurš ir gulošs, vai pacientam pēc lielo locītavu endoprotezēšanas visdrīzāk būs vajadzīga stacionārā rehabilitācija, bet, ja funkcionālie traucējumi nav lieli un pacients var apmeklēt speciālistus, tad piemērota būs rehabilitācija dienas stacionārā vai ambulatorā rehabilitācija. Ja pacients darbspējas vecumā iziet subakūto rehabilitācijas posmu un funkcionēšanas traucējumu vairs nav, tad var uzskatīt, ka ir atgūtas darbspējas. Ja viņam saglabājas vēl kādi funkcionālie traucējumi, tad nepieciešama dinamiskā novērošana - reizi gadā vai reizi pusgadā būtu jāsaņem rehabilitācijas pakalpojums - ambulatori, dienas stacionārā vai stacionārā.

- Kas notiek, ja cilvēkam uz subakūto rehabilitāciju, piemēram, pēc insulta, ir jāgaida trīs mēneši - viņš taču zaudēs spējas?

- Pirmos trīs mēnešus pēc insulta šādam pacientam pienākas valsts apmaksāta rehabilitācija mājas vidē. Ja pacienta dzīvesvieta ir Rīgā vai Pierīgā, tad, iespējams, šo pakalpojumu saņems, jo būs pieejami funkcionālie speciālisti - fizioterapeiti, ergoterapeiti un audiologopēdi, kuri sniedz pakalpojumu pacientiem pēc insulta mājas vidē. Reģionos traucējošs faktors, lai varētu šo pakalpojumu pilnvērtīgi nodrošināt, ir speciālistu trūkums. Līdz ar to pirmajos divos trīs mēnešos, kamēr pacients gaidīs rindā uz valsts apmaksāto stacionāro medicīnisko rehabilitāciju, funkcionēšanas traucējumi, visticamāk, būs jau gana stabili. Pētījumos pierādīts, ka pirmais pusgads ir izšķirošais laiks, kurā katru dienu būtu nepieciešama aktīva rehabilitācija. Cilvēki, kuri to saprot un negrib zaudēt mēnešus, gaidot rindā, izvēlas maksas medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus.

- Bija taču informācija, ka pagājušajā gadā rehabilitācijai palielināts valsts finansējums...

- Stratēģiskais iepirkums īstenībā ir liels solis mūsu valstī, kas līdz šim nebija sperts. Pielika trīs miljonus un 874 tūkstošus akūtajai un subakūtajai rehabilitācijai. Agrāk slimnīcā speciālisti, tādi kā fizioterapeits vai ergoterapeits, darīja savu darbu, bet samaksas tarifus nevarēja piemērot, jo nebija noteiktas cenas viņu pakalpojumiem, un šīs izmaksas uzņēmās slimnīcas. Tagad ir pateikts, ka visām slimnīcām, kas nodrošina neatliekamo palīdzību, ir jānodrošina arī akūtā rehabilitācija, un tai paredzēta šī nauda. Un tas ir ļoti labi, ka pie cilvēka, kurš, piemēram, nokļuvis kādas slimnīcas insulta vienībā, sāk nākt funkcionālie speciālisti un tur ir rehabilitācijas nodaļa, uz kuru pacientu vēlāk pārvirza. Problēma ir tā, ka ar šo summu nekad nepietiks pilnvērtīgam pakalpojumam - tas kļūst skaidrs, ja parēķinām, ka insulta gadījumu vien valstī gadā ir septiņi astoņi tūkstoši un no tiem ap 70% vajag akūtu rehabilitāciju, un ar katru pacientu speciālistiem, piemēram, fizioterapeitam, ergoterapeitam, audiologopēdam, ir jānostrādā noteikts laiks, visbiežāk vismaz pa pusstundai vai četrdesmit piecām minūtēm katram.

- Cik Latvijā ir tādu nopietnu rehabilitācijas centru, kur šiem pacientiem var palīdzēt?

- Valsts izpratnē ir tikai Nacionālais rehabilitācijas centrs Vaivari, rehabilitācijas nodaļas Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, Vidzemes slimnīcā un Daugavpils slimnīcā. Bet nezin kāpēc mūsu veselības aprūpes sistēma uzskata, ka, piemēram, rehabilitācijas centrs Līgatnē nav pietiekami labs, lai tur nodrošinātu stacionāro pakalpojumu, jo tas pieder pašvaldībai. Man pat prātā neienāca, ka Ministru kabineta 555. noteikumos Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība var būt uzskaitījums ar slimnīcām un atzītas ir tikai tās slimnīcas, kas nodrošina neatliekamo vai plānveida uzņemšanu, un tur nav iekļauta ne Līgatne, ne Tērvete, ne Rāzna, ne Jaunķemeri. Kompetenču centrs ir NRC Vaivari, un valdībai ar to pietiek, vienalga, ka pacientiem jāgaida vairāki mēneši un budžets ir tāds, kāds ir. Šis stratēģiskais iepirkums, kura daļa ir akūtās un subakūtās rehabilitācijas posms, bija paredzēts arī rehabilitācijai dienas stacionārā un ambulatorajai rehabilitācijai. Šie kritēriji bija izveidoti tā, ka gan Jaunķemeri, gan Tērvete, Rāzna un Līgatne palika ārpus saraksta. Rezultātā tika apstrīdēti stratēģiskā iepirkuma rezultāti, un tas tika atcelts.

- Kas nāca tā vietā?

- Līgums līdz 2020. gadam, ieskaitot, kurā mums ir noteikta summa un manipulāciju skaits. Tas nozīmē, ka tagad cilvēkiem jāgaida rindā rehabilitācijas pakalpojuma saņemšanai nevis tāpēc, ka pakalpojums nebūtu pieejams, bet tāpēc, ka ir kvotas, kurās pateikts, ka katru mēnesi ir jāizpilda tikai tik, un viss. Tātad, ja cilvēkam bijis insults, slimnīcas fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts viņu izvērtē, izsniedz nosūtījumu rehabilitācijai mājas vidē, ja viņš atbilst šiem kritērijiem, izsniedz nosūtījumu uz Vaivariem vai citām rehabilitācijas nodaļām un piesaka viņu tur rindā. Visbiežāk jāgaida divi trīs mēneši.

- Bet vai slimnīcas fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts varētu rakstīt nosūtījumu uz Jaunķemeriem?

- Šeit būtu nošķirama maksas medicīniskā rehabilitācija no valsts finansētām programmām. Maksas rehabilitācijai der arī pacienta ārstējošā ārsta, ne obligāti fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta nosūtījums. Un šajā gadījumā arī nav runa par rindām, tas ir praktiski uzreiz saņemams pakalpojums. Savukārt ar valsts finansētām programmām ir savādāk. Te obligāti nepieciešams fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta nosūtījums. Ja tas būs gulošs pacients, kuram vajag stacionāro aprūpi, tad šādu pakalpojumu sniedz vai nu reģionālo slimnīcu stacionārās nodaļas, vai nu NRC Vaivari. Bet cilvēkam ar nelieliem funkcionāliem traucējumiem, piemēram, insulta pacientam, kurš jau pārvietojas ar staigāšanas palīgierīci un viņu piederīgie var katru dienu atvest, var dot nosūtījumu subakūtajai rehabilitācijai uz Jaunķemeriem, un mēs viņu uzņemsim prioritārā kārtā, ātrāk nekā hronisko pacientu, ar nosacījumu, ja būs pieejamas kvotas.

- Vai cilvēks, kuram ir nosūtījums uz Vaivariem, bet tur ilgi jāgaida, var vispirms doties uz Jaunķemeriem?

- Pieredze rāda, ka arvien biežāk šo pirmo posmu nosedz gan Jaunķemeri, gan citi rehabilitācijas centri - daži var nodrošināt stacionāro rehabilitāciju, dažiem tādas iespējas nav. Mēs to varam, šobrīd ir 30 gultu tikai pacientiem ar būtiskiem funkcionēšanas traucējumiem, un tās ir gandrīz vienmēr aizņemtas, tāpēc plānos ir attīstīt šo pakalpojumu, palielinot gultasvietu skaitu.

- Cik no jūsu gadā apkalpoto pacientu skaita ir valsts programmas ietvaros?

- Kopumā mums ir vairāk nekā 12 000 pacientu gadā, valsts programmā, tas ir, dienas stacionārā un ambulatorajā rehabilitācijā, - ap 20-25 pacientiem mēnesī.

- Tas ir ļoti maz. Vai cilvēkus attur līdzekļu trūkums, viņi nevar atļauties samaksāt 42 eiro diennaktī?

- Protams, ka 42 eiro vidējam Latvijas pensionāram ir liela summa. Bet šajos 42 eiro diennaktī ir ietverts medicīniskās rehabilitācijas pakalpojums, kas tiek realizēts pēc individuāla plāna: rehabilitācijas tehnoloģijas - fizioterapija, ergoterapija, audiologopēdija, veselības psihologs, uztura speciālists, mūzikas terapeits u.c., fizikālās medicīnas procedūras, kā arī iekļauta izmitināšana, ēdināšana, sociālais aprūpētājs, diennakts medmāsa, diennakts ārsts. Ja to salīdzina, piemēram, ar gājienu uz restorānu, tad jāteic, ka divi cilvēki par šo summu nemaz nevarētu ieturēt normālu maltīti. Pieredze rāda, ka šajā akūtajā situācijā bieži nāk palīgā ģimene. Piesakot pacientu, tuvinieki saka: gribam viņu dabūt uz kājām. Beigu beigās pašai ģimenei būs vieglāk, ja viņš būs uz kājām. Parasti neviens jau nerēķina netiešās izmaksas, bet var gadīties, ka ģimenei būs jāpērk funkcionālā gulta, autiņbikses, kādam būs jāaiziet no darba, lai rūpētos par slimo tuvinieku, vai arī jāalgo aprūpētājs, var gadīties, ka būs vajadzīgs speciāls uzturs. Somi savulaik bija veikuši šādus aprēķinus un secinājuši, ka ir maksimāli jāiegulda līdzekļi rehabilitācijā, jo tad mazāk cilvēku ilgtermiņā saņem invaliditātes pabalstus un neizkrīt no nodokļu maksātāju rindām.

- Kādas ir sekas tam, ka cilvēks nesaņem rehabilitāciju savlaicīgi?

- Uzskatāms piemērs ir locītavu endoprotezēšana: tajā ieguldīts milzīgs darbs, ievietots dārgs implants, bet, ja rehabilitācijas nav, tad kustību apjoms tajā locītavā paliek ierobežots un cilvēks kā kliboja, tā turpina klibot. Tad kāda jēga no tā visa? Ir pavisam maza rehabilitācijas programma Vaivaros kardioloģijas pacientiem, kuriem bijusi šuntēšana, ir spinālo pacientu rehabilitācija, tagad top un tiek atbalstīta rehabilitācijas programma pacientiem pēc amputācijām, bet kur paliek citi, piemēram, mikroķirurģijas pacienti, multiplās sklerozes pacienti? Viņi ir dinamiskās novērošanas rindā. Multiplās sklerozes pacienti - tie taču galvenokārt ir jauni cilvēki darbspējīgā vecumā, kurus valstij vajadzētu saglabāt darbspējīgus! Taču viņiem saņemt medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu ir gana grūti. Piemēram, Vācijā rehabilitācija ir «brīvprātīgā piespiedu kārtā»: izoperē - lūdzu, dodies pa tiešo uz rehabilitāciju, vajag, lai cilvēks ātrāk ir darbā, vajag viņa nodokļus.

- Kāpēc mums ir tāda ačgārna domāšana?

- Man liekas, ka to zināmā mērā veicina cilvēku neinformētība, mūsu cilvēki ir pieticīgi, viņi neprot prasīt, gaida līdz pēdējam, ir tādi, kuri atsakās no rehabilitācijas pēc insulta, pat ja to piedāvā, jo grib mājās - mājās ir kaķītis, sunītis vai citreiz «mājās sienas ārstē». Tā ir mūsu cilvēku domāšana. Mēs nemīlam sevi pietiekami.

- Vai negatīvo attieksmi neveicina arī bieži dzirdamās runas par to, cik veselības aprūpē viss ir slikti un nepareizi?

- Mediķu gānīšana aiziet līdz absurdam, turklāt tu kā mediķis esi vispār neaizsargāts pacienta priekšā. Kur lai vēršas ārsts tajā brīdī, kad viņu nepamatoti apsūdz, slāna televīzijā? Kad es ar šādu situāciju saskāros, vienkārši biju šokā... laikam pie psihologa jāiet. Tu sniedz pakalpojumu, pie pacienta iet fizioterapeits, ergoterapeits, ārsts, māsa, visi visu dara. Tu kā vadītājs skaidri zini, ka viņi to dara godprātīgi, bet pacientes piederīgais grib izspiest no šīs dzīves maksimumu - izņem pacienti no rehabilitācijas iestādes, zvana uz televīziju un pasaka - speciālisti neesot nākuši pie mammītes, tikai vakarā viens cilvēciņš ieradies un saspiedis zīmodziņus par to, ka viņi bijuši. Un tev zvana no televīzijas un saka: mēs brauksim pie jums, mums vajag sižetu. Vaicāju, vai man ir varianti. Nē, dakter, piedodiet, bet redakcija lika, un mums ir jābrauc. Un tu stāvi - slimības vēsturi tu parādīt nedrīksti, ar medicīniskiem faktiem tu neko nevari izdarīt, teikt, ka visi ir muļķi - nu un? Sodīt kādu - nu, piedodiet! Stāvi un taisnojies, ka dažreiz cilvēki domā, kā viņi domā... Ar nožēlu jāsaka, ka viņi tā domā. Darījām, ko varējām. Paldies.

- Jūs pat nedrīkstat pateikt, ka cilvēkam ir veselības, piemēram, atmiņas, traucējumi?

- Es nedrīkstu teikt ne par funkcionēšanas un atmiņas traucējumiem, ne par diagnozi, pat ne par speciālistiem, kuri ar viņu strādājuši. Savukārt piederīgais var paņemt pacienta nodarbību plānu un parādīt speciālistu zīmogus, un visi skatītāji redz, kā speciālistu sauc, ārstniecības personu dati ir pieejami, jo pastāv reģistrs, kurā jebkurš var ielūkoties. Bet fizioterapeiti, ergoterapeiti ir jauni cilvēki, viņiem vajag motivāciju, viņi šo profesiju izvēlējās, lai redzētu sava darba augļus, nevis negācijas. Viņi nāk pie manis kā pie vadītājas un saka - ko tu darīsi pretī? Kāpēc viņi varēja mūs izzākāt, saucot vārdā un uzvārdā, apmelot, ka mēs neesot darījuši savu darbu? Es godīgi saku: kolēģi, es neko nevaru izdarīt. Es nevaru aiziet un pasūdzēties, ka šis piederīgais bojā mūsu iestādes reputāciju vai jūsu kā speciālistu reputāciju. Mūs neviens neaizsargā. Absurds.

- Ko, jūsuprāt, vajadzētu iekļaut nākamā gada budžetā?

- Es vienkārši gribētu, lai tas, ko pacientiem sola, līdz viņiem arī nonāktu. Ja mēs pasakām, ka pacientam stacionārā pienākas akūtā rehabilitācija, tad kāpēc mēs nedomājam, ka ne tikai insulta pacientam, bet arī tam, kurš ir novārdzis pēc kuņģa rezekcijas, ir vajadzīga rehabilitācija? Arī pulmonoloģijā - pacientam ar hronisku obstruktīvu plaušu slimību vai astmu jāiemācās elpošanas vingrinājumi, uroloģijas nodaļā jāapgūst mazā iegurņa muskuļu vingrojumi. Tajā brīdī, kad tiek runāts par stratēģisko iepirkumu un stāstīts, ka nu mums slimnīcās ir akūtā rehabilitācija, esiet godīgi un pasakiet, ka tā ir tikai niecīga daļa no vajadzīgā, ka dod, Dievs, lai tās pietiktu insulta pacientiem insulta vienībās. Lai nav tā, ka, nonākot slimnīcā, cilvēkam saka - nē, nē, kvotu nav un tev rehabilitācijas nebūs, tu vēl neesi tas smagākais. Tik daudz naudas nebūs, lai nodrošinātu rehabilitāciju visiem, bet tad pasakiet to godīgi, lai nemaldinātu tautu ar tādiem rakstiem, kā nesen tika publicēts vienā no avīzēm - ka nu ir stratēģiskais iepirkums, visi var pieteikties, Nacionālais veselības dienests komentē, ko vajag, kā saņemt nosūtījumu no rehabilitologa, kā viņi tur izvērtē... un tev liekas, ka viss ir lieliski - ej uz jebkuru veselības centru un saņem savu ambulatoro rehabilitāciju. Tā taču nav, jo priekšā ir kvotas un rindas. Mediķi labprāt sniegtu šos pakalpojumus vairāk, speciālisti saņemtu atbilstošu algu. Būtu skaidri jāpasaka sabiedrībai, ka rehabilitācija ir vitāli nepieciešama, ja mēs runājam par jebkuru pacientu, kas no slimnīcas neiziet uz savām kājām un nejūtas nosacīti vesels - līdz tādam, kurš var iet darbā. Ka tajā brīdī pacientam ir jāzina, ka viņam šī medicīniskā rehabilitācija ir maksimāli svarīga, un mēs sakām: iesaistieties, tuvinieki, atrodiet iespēju maksimāli agrīni aizsūtīt viņu kaut vai maksas rehabilitācijā, jo ir pierādīts, ka nedrīkst kavēties, ar laiku daudz kas būs zaudēts.

- Mēdz teikt, ka rehabilitācija vajadzīga ne tikai tiem, kuri pārcietuši smagu slimību, bet būtībā jebkuram cilvēkam. Vai tā ir?

- Lielākais segments, kam nepieciešama medicīniskā rehabilitācija, ir cilvēki ar dažādām hroniskām slimībām, no kurām īpaši liels īpatsvars ir pacienti ar muskuloskeletārās sistēmas slimībām - sēdoša darba veicējiem, kuriem bieži sāp galva, ir savilkti pleci vai mugura; tiem, kuri kādreiz ir slimojuši un pēc tam palikušas stabilas sekas. Viņiem der nopietni apsvērt, vai braukt uz Ēģipti saulītē gulēt vai tomēr veltīt desmit dienu savai veselībai un doties uz rehabilitāciju. Un vēl ir kategorija, par kuru mums, mediķiem, patiešām prieks - relatīvi veseli cilvēki, kuri domā par to, ko varētu darīt, lai nenonāktu ne akūto, ne hronisko pacientu skaitā. Viņiem rehabilitācija ir preventīvs pasākums. Cilvēki vēlas uzzināt, kā pareizi ēst, apmeklējot uztura speciālistu individuāli vai grupas nodarbībā, viņi ir aktīva dzīvesveida piekritēji, kuri rehabilitācijā piedalās nūjošanas, ūdens aerobikas, grupas fizioterapijas nodarbībās, mūzikas terapijā vai grupas nodarbībā pie psihologa. Desmit rehabilitācijas centrā pavadītajās dienās cilvēki uzzina par iespējam, kā mainīt paradumus un kā tos ieviest ikdienas rutīnā. Un tas ir ļoti labs stimuls, nereti pēc tam seko abonements fitnesa centrā, lai piedalītos regulārās fiziskās aktivitātēs. Tas ir ideālais risinājums šim relatīvi veselajam - tu viņu pamudini tik tālu, ka viņš gatavs nākamajam solim. Un ir tādi, kuri atnāk pēc pusgada un saka - jā, pirmos trīs mēnešus es aktīvi darbojos, tagad esmu palaidis visu pašplūsmā, man vajag atkal restartu. Viņiem esam sagatavojuši veselības veicināšanas programmas, kas palīdz atgūt motivāciju un ļauj atkal aizdomāties par to, ko var darīt savas veselības labā. Te man jāsaka vēlreiz: mīliet sevi, domājiet par savu veselību!

 

Abonē