Profesors Jānis Zaļkalns par novecošanu: Tagad runājam nevis par gadiem, bet par dzīvi

 
JĀPAZĪST SEVI, lai varētu pamanīt, kad vajadzīgas mazas pieturas, kad noskalot dzīves ceļa putekļus un ar paceltu galvu iet tālāk, atzīsts profesors Jānis Zaļkalns ©Ģirts Ozoliņš/ F64 Photo Agency

Nepaiet ne diena, kad medijos tā vai citādi netiktu pieminēta populācijas novecošanās. Tajā pašā laikā pamazām it kā pārbīdās vecuma robežas, cirkulē tādi izteikumi, ka «piecdesmit ir jaunie četrdesmit un sešdesmit ir jaunie piecdesmit», tiek paaugstināts pensijas vecums, skaistumkopšanas industrija sola ādu atjauninošas procedūras, lai sagurusi āriene nesamazinātu izredzes darba tirgū.

«Jāatzīst, ka visa civilizētā pasaule noveco, bet gribu teikt, ka 21. gadsimtā mainās vecuma izpratnes paradigma un mēs zinātnē tagad runājam nevis par gadiem vai gadu desmitiem, bet par dzīvi, ja tā varētu teikt, vienā elpas vilcienā, cik kuram Dievs ir atvēlējis. Vecums, ja mēs šo vārdu lietojam, ir summa summarum - augstākais kopsavilkums visam tam, kas cilvēka dzīves laikā ir bijis. Arī Latvijas sabiedrībā iedzīvojas anti-ageing jeb pretnovecošanās idejas, kaut gan šis tulkojums īsti precīzi neatspoguļo jēdziena būtību un cerams, ka nākotnē tiks atrasts kāds piemērotāks apzīmējums,» saka Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gerontoloģijas klīnikas vadītājs profesors Jānis Zaļkalns.

- Šis «antieidžings» parasti vispirms asociējas ar skaistumkopšanu. Vai jēdziens ir plašāks?

- Vēsturiski ideja patiešām nāk no skaistumkopšanas jomas, bet tā būtu ļoti primitīva pieeja. No izpratnes viedokļa sāksim ar to, ka cilvēks šajā pasaulē nav mūžīgs, ka pienāk vecums un aiziešana, tad tu tam pretoties nevari. Nav jādomā, kā to reizēm diktē stereotipi, ka es būšu vecs un slims, un dumjš, bet ir jādomā - es gribu dzīvot skaisti, ilgi, pilnvērtīgu jēgpilnu dzīvi. No tā brīža, kad tu pats sāc saprast, kas tu esi, ko tu gribi dzīvē un kā to realizēt, tu sāc sīkāk domāt par dažādiem veselīgas dzīves aspektiem, kas ietver gan kustību režīmu, gan ēšanas paradumus, gan arī, kas ir ārkārtīgi svarīgi mūsdienās, savu mentālo veselību, jo mēs dzīvojam laikā, kad informācijas plūsma ir ārkārtīgi intensīva, informācija lielākoties - ar treknu negatīvu zīmi. Ja cilvēks visu to sevī iesūks, viņš būs svina smagumā. Jāsāk ļoti pragmatiski izvērtēt savus mentālos resursus un jādomā, kā distancēties no negācijām, ar kurām es neesmu saistīts un kuras nespēju ietekmēt. Un tad, kad mums ir kādi smagi psiholoģiski pārdzīvojumi vai kādas citas problēmas, mēs tam cilvēka cienīgā veidā tiekam pāri un pēc tam domājam: ja man kādreiz kāds būtu teicis, ka es šādu situāciju veiksmīgi pārdzīvošu, es teiktu, ka tas nav iespējams. Bet neaizmirsīsim, ka arī tad, kad mēs esam veiksmīgi tikuši pāri, tas ierakstās un tas var reflektēt pēc gadiem un pat gadu desmitiem. Tā ka rūpes par jēgpilnu, kvalitatīvu dzīvi, mēģinot pilnīgi noslēgties no negācijām, kas tevi neskar un kuras tu nevari ietekmēt, ir ārkārtīgi svarīgs aspekts. Neviens cits mūs tik labi nepazīst kā mēs paši sevi, tāpēc varam pamanīt brīžus, kad, ejot šo dzīves ceļu, klājamies ar putekļiem, ka vajadzētu apstāties un tos noskalot. Kas tas ir, kas noskalo šos ceļa putekļus? Katram tās var būt ļoti dažādas lietas - pastaiga mežā, gar jūras krastu, laba mūzika, laba grāmata, meditācija - tāds mazas pieturas, lai vari ar paceltu galvu, ar smaidu sejā, gatavs dzīves izaicinājumiem, iet tālāk.

Anti-ageing filozofija ir uztvert dzīvi no dzimšanas līdz pēdējam elpas vilcienam, lai tā būtu jēgpilna un saturīga, lai tu labi justos, būtu apmierināts ar sevi, savu darbošanos, tā ir runa par kvalitatīvu, skaistu dzīvi.

- Ko tad, ja attiecīga izpratne tā arī nerodas, kaut arī gadu jau daudz?

- Kamēr cilvēku pašu neuzrunā doma par to, ka viņš grib skaistu, harmonisku, darba un prieka piepildītu, veselīgu dzīvi, tikmēr neviens no malas aiz rokas nepaņems un nepalīdzēs. Protams, labāk vēlu nekā nekad, bet neapšaubāmi - jo agrāk, jo labāk. Ja cilvēkam, kuram ir aptuveni 25 gadi, kurš saprot, kāds viņš ir, kā redz savu dzīvi un ko tajā grib, rodas atskārsme, ka pilnskanīgai, skaistai dzīvei kaut kā trūkst, kaut kas nav dots pavisam vai kaut kas tiek darīts aplami, tad tas ir īstais laiks doties pie anti-ageing speciālista, kurš var kopā ar viņu izstrādāt kompleksu personalizētu ilgtermiņa programmu. Tā ietver dažādus aspektus -atbrīvošanos no kaitīgiem ieradumiem un kustību režīmu, ēšanas paradumus, dažādus riskus fiziskās vai psihiskās veselības jomā, un pie tā piestrādāt. Latvijā tagad Veselības centra 4 struktūrā ir izveidots anti-ageing institūts, kas varētu kļūt par šīs nozares centru mūsu valstī.

- Pretrunīgs aspekts, par kuru redakcijai telefona sarunās savas domas izteikuši arī vairāki lasītāji, ir pensijas vecuma paaugstināšana un prasība visu mūžu mācīties, lai apgūtu jaunas iemaņas un konkurētu darba tirgū. No otras puses - mācīties gadu gaitā kļūst arvien grūtāk, un darba devēji meklē jaunākus un apķērīgākus darbiniekus...

- Es gribētu teikt, ka, pirmkārt, to nosaka nevis vecums, bet tīri individuālas atšķirības. Ir cilvēki, kuri vispār ir atvērti visam jaunajam, gan savā profesionālajā darbībā, gan dzīvē kopumā. Otrkārt, neapšaubāmi ar gadiem apguves prasme var reducēties, tāpēc mums ir attīstības psihologi un attīstības pedagogi, lai atrastu labākos paņēmienus, kā cilvēkam, kuram jau sen vairs nav astoņpadsmit, apgūt un, galvenais - nostiprināt šīs jaunās prasmes un iemaņas. Tas ir nopietns darbs. Kas attiecas uz kognitīvo funkciju un vispār uz mentālo kapacitāti kopumā, ārkārtīgi liela nozīme ir treniņam. Var jau neko negribēt mācīties un apvainoties, ka neesi vajadzīgs tāds, kāds esi, bet iespītēt jau vari tikai pats sev. Nopietns ir jautājums par gribas instinktu reducēšanos gadu gaitā: jo cilvēks kļūst vecāks, jo vājāki gribas instinkti - pārvarēt, saņemties, kaut sasniegt. Un sākas argumenti - tas man par grūtu, vai es to varēšu, vai man to vajag... Nu pamēģini, bet līdz tai pamēģināšanai ir jātiek, un daudzi pie šī sliekšņa arī apstājas, sāk sevi žēlot, ka par tālu jābrauc, darba grafiks nepatīk, agri jāceļas utt. Tomēr ir jāsabalansē sava varēšana un vēlēšanās ar to, ko no tevis prasa darba tirgū, un, ja tavas individuālās vēlmes ir tik ārkārtīgi dominējošas, tad arī darba iespējas var izrādīties problemātiskas. Darba devēju interesē, lai viss iet gludi, raiti, lai darbinieki piemērojas viņa nosacījumiem, nevis katrs nāk un diktē savējos. Tiesa, zinu arī piemērus, kad darba devēji izrāda ievērojamu pretimnākšanu augsti profesionāliem darbiniekiem. Es domāju, ka gudrs darba devējs izvēlas personālu tā, lai kolektīvā sadarbotos dažādu paaudžu cilvēki, gan jaunie un tehnoloģijas pārzinošie, gan arī tie, kuriem šī prasme nav tik attīstīta, toties ir pieredze, pacietība, labas komunikācijas prasmes, un tad kā puzlē kompilējas kopā šie atsevišķie fragmenti un top viens lielais veselums.

- Kādām vajadzētu būt senioru attiecībām ar tehnoloģijām?

- Ja par jaunajiem mēs teiktu - skumji, ka cilvēks dzīvo virtuālā realitātē, kaut gan viņam vajadzētu dzīvot reālajā dzīvē, tad senioru gados ir citādi. Gadu ritumā sociālo kontaktu tīkls reducējas, vienaudži, gribam vai negribam, lēni aiziet, un cilvēks kļūst vientuļš. Kaut vai tā pati datorprasme viņam ļauj ne vien samaksāt internetā rēķinus, bet arī kompensēt trūkstošo aktīvās socializācijas daļu, ja kaut kādu iemeslu dēļ vairs nav tik daudz iespēju iet ļaudīs. Viņš var arī paklausīties mūziku, redzēt video, atrast interesantu informāciju, un tas padara dzīvi krāsaināku, turklāt senioru paaudzei nedraud atkarība.

- Nebeidzama aktualitāte ir arī stress un izdegšanas sindroms. Ko darīt, ja tā novēršanai nepietiek ar jūsu minētajām mazajām dzīves pieturām, lai noskalotu ceļa putekļus?

- Vispirms jātiek skaidrībā, ko mēs katrs apzīmējam ar vārdu «stress». Kādam tās ir globālas katastrofas, bet kādam - ikdienas sīkumi, par ko cits tikai pasmaidītu. Ar šo jēdzienu nevajadzētu spēlēties - tagad mēs visi izdegam, tagad Latvija deg zilās liesmās... Tas ir arī personiskās atbildības jautājums: ja tu jūti, ka psihoemocionāli, fiziski vai abējādi notikumi darbā un situācija ģimenē ir par grūtu, tad jādomā, ko tu vari reducēt, jo tā turpināties nevar. Kādreiz cilvēkam pietiek šīs izpratnes, kādreiz viņš atrod, ar ko aprunāties un konsultēties, bet katrā ziņā ir jāpieņem lēmumi. Otra lieta, tīri no manas sfēras - ja kādreiz ārsti saka, ka mēs izdegam, tad man tas tā īsti nepatīk, jo es domāju: tu esi profesionālis, tev ir agrīni jāsaprot, ka ar tevi notiek lietas, kas ir jāaptur šobrīd, un tāpēc man liekas, ka profesionālam ārstam nevajadzētu skandēt par savu izdegšanu vai ar to lepoties. Bet es zinu māsiņas, kuras spiestas strādāt trīs dažādās darbavietās, bet algas tik un tā mazas, kaut kā ir jāpārvietojas, pa vidu kaut kas ir jāēd, mājās ir skolas vecuma vai pat jaunāki bērniņi... Tas ir briesmīgi. Šogad, kad tik emocionāli runā par mediķu un pedagogu atalgojumu, es domāju, ka šīs abas kategorijas ir apzeltāmi cilvēki un ir ļoti skumji, ka mēs viņus nenovērtējam, jo tautas veselība un izglītība ir tautas nākotnes pamats. Man ir ļoti žēl, ka šādai diskusijai ir iemesls, jo, manuprāt, ir pašsaprotami, ka šie cilvēki strādā tik atbildīgu un cilvēcei, sabiedrībai šodien un rītdien nopietnu garantiju sniedzošu darbu. Stresa faktori ir arī nenoteiktība, neskaidrība par dažādām reorganizācijām, neziņa par to, kas būs rīt vai parīt. Mēs neesam tik fleksibli, un arī mūsu materiālais stāvoklis nav tāds, ka varam šogad strādāt Liepājā, nākamgad Daugavpilī un vēl pēc gada vēl kaut kur. Mūsu tautas mentalitāte un tradīcijas ir tādas, ka mēs arī savas valsts iekšienē neesam mobili. Es domāju, ka mazu valstu pieredze arī vecajā Eiropā apliecina, ka cilvēks, kuram ir tāda vēlēšanās, var stabili sakārtot savu dzīvi, strādāt un novecot, nekur nedodoties labuma meklējumos.

- Speciālists, kurš rūpējas par senioru veselību, ir geriatrs. Ar ko viņš atšķiras no ģimenes ārsta?

- Geriatrija ir viena no pamatspecialitātēm, kuras pārziņa ir pacienti, sākot no 65 gadu vecuma. Geriatrs, varētu teikt, pārzina slimības no matu galiņiem līdz papēžiem, bet specifisks senioru vecuma grupā ir tas, ka viņiem nav tikai viena slimība. Vecums ārkārtīgi labi parāda cilvēka organisma vienotības ideju. Es to salīdzinu ar adīkli - ja pēkšņi nobrūk viens valdziņš, tad nobrūk otrs, trešais. Cilvēkiem, kuri noveco tā saucamajā neveselības versijā, tātad - ir slimi, kā likums būs piecas, septiņas, deviņas, varbūt 11 diagnozes, gan izcelsmē, gan attīstībā atšķirīgas slimības. Līdz ar to geriatram ir jāorientējas tā saucamajos polimorbīdajos slimniekos, un no tā izriet, ka nav universālu zāļu, tāpēc nākas atrast vajadzīgās zāles vajadzīgās devās, pareizās kombinācijās, lai īstenotu pirmo ārsta darbības principu - nekaitēt. Tātad tā ir ļoti specifiska joma, slimību daudz, zāļu daudz, pats pirmais - skaties, kuras zāles tu varētu nedot, bet atbildīgi - nevis nedot tāpēc, ka to tablešu sanāk par daudz, bet tāpēc, ka bez šīm zālēm var dzīvot un tālāk izvērtējot meklēt balansu. Tas ir visai nopietns profesionāls darbs, šeit ļoti jāorientējas klīniskajā medicīnā un klīniskajā farmācijā, jāzina par zālēm, to devām un blaknēm. Šeit ir arī ļoti daudz sociālo aspektu. Mums nav vienalga, no kurienes cilvēks nāk un kurp viņš aizies. Ja viņš pats varēs īstenot tālāko ārstēšanās plānu - ļoti labi, ja ne - jāzina, kas būs viņa atbalsta personas, vai tā būs ģimene vai sociālie aprūpētāji. Būtu brīnišķīgi, ja geriatrs varētu strādāt tikai profesionālā ietvarā, pieņemot, ka sociālu problēmu pacientiem nav. Es ļoti gribētu uzslavēt sociālā atbalsta tīklu Latvijā. Nezinu nevienu gadījumu, kad seniori teiktu - man bija sociālā aprūpētāja, bet viņa bija pavirša. Mēs saprotam, ka šis darbs ir atbildīgs, varbūt var lietot vārdu - nepateicīgs, jo tu nevari, šo darbu strādājot, kļūt ne slavens, ne bagāts, faktiski vajadzīga misijas apziņa. Arī mūsu slimnīcas sociālie darbinieki par visām personām, kas ir vecas, vientuļas, nevarīgas, izraksta brīdī jau zina, kas notiks mājās, ka noteiktā dienā un stundā būs pretī sociālais aprūpētājs, ja tāds līdz šim nav bijis. Ja slimošanas gaitā stāvoklis kļūst smagāks, sociālie dienesti pārskata aprūpes līmeni, varbūt aprūpētājam jāierodas biežāk. Vienkārši cepuri nost un paldies šiem cilvēkiem! Daudz šokējošāk ir tas, ka, mērot dzīvi un cilvēku attiecības ar savu mērauklu, mums kādreiz nākas vilties un nesaprast, kā var būt, ka bērniem un mazbērniem šis cilvēks nav vajadzīgs. Mēs pildām savu Hipokrata zvērestu un darām, kā labāk pacientam, bet, piemēram, es jūtu, ka dēlam ir viena pozīcija attiecībā pret slimo māti, bet meitai cita. Mēs neiejaucamies šo cilvēku privātajā dzīvē, taču es saprotu, ka vecais cilvēks ir nonācis ģimenes iekšējās krustugunīs. Pirmajā brīdī tas ir šoks - it kā esam taču audzināti radu, draugu un paziņu lokā cits citu atbalstīt un palīdzēt, cik varam, bet te redzams kaut kas pilnīgi pretējs. Pēc tam tu saproti, ka acīmredzot pasaulē notiek visādi. Mums šis sociālais aspekts, lai mēs varētu pilnvērtīgi realizēt savu ārstniecisko darbību, kļūst ārkārtīgi nozīmīgs, tāpēc sadarbība ar ģimeni un sociālajiem darbiniekiem mums ir ļoti būtiska, lai ilgtermiņā mūsu labie nodomi cilvēku veselības saglabāšanā var īstenoties.

- Vai geriatrs ir viegli pieejams speciālists?

- Latvijā: mēs esam 11 sertificēti geriatri, šādi speciālisti darba tirgū ir pieprasīti, arī mūsu rezidenti nevar sūdzēties par darba devēju intereses trūkumu. Bet ir cits jautājums - geriatra pakalpojumi šodien nav no valsts apmaksāti. Privātās struktūrās, kurās ir geriatri, viņi nevar izmantot valsts naudu, tātad, ja seniors atnāk, tad viss tālākais, kas notiks izmeklējumos, rehabilitācijā, fizioterapijā, būs jāmaksā pašam. Un te nu pacientam rodas jautājums: vai ir taisnīgi, ka man kā nodokļu maksātājam, kuram ir 50 gadu darba stāžs, par to visu jāmaksā pašam? Mums ir jānovērtē seniori kā zelta paaudze un vajadzētu pret viņiem izjust cieņu un pateicību, jo visas materiālās un nemateriālās vērtības, kuras mēs šodien baudām, lielā mērā ir iepriekšējo paaudžu radītas. Vajadzētu šiem cilvēkiem dot iespēju pašiem izvēlēties, kam viņš gribētu uzticēt savu medicīnisko aprūpi vai konsultācijas par dzīvi. Es gribētu cerēt, ka tas ir tuvas nākotnes jautājums.

 

Abonē