Gan amatvīri, gan pakalpojumu sniedzēji, kuri popularizē tehnoloģijas, nereti uzsver, ka tās dod iespēju strādāt distancēti, «no jebkuras vietas Latvijā un pasaulē». Arvien vairāk cilvēku to arī izmanto, un viņu pieredze ir dažāda. Daudz kas atkarīgs no tehnoloģiju sniegtajām iespējām, bet varbūt vēl vairāk – no tevis paša, tava rakstura iezīmēm, attiecību veidošanas ar citiem cilvēkiem, arī no ģimenes un sadzīves apstākļiem.
No pētījumiem, kas pasaulē veikti šajā jomā, izriet, ka īpašu aktualitāti jautājums par darbu no mājām ieguvis pēdējās ekonomiskās krīzes kontekstā, kas daudziem lika domāt, kā turpināt strādāt, panākot rezultātus ar mazāku resursu patēriņu. Atklājās divas tendences: cilvēki, kuri jau līdz tam strādāja individuāli, ar attālināto darbu ir ļoti apmierināti, savukārt tie, kuri krīzes laikā zaudēja darbu un bija spiesti sākt strādāt no mājām tāpēc, ka nebija citu variantu, jūtas nelaimīgi, daļu pat piemeklējis izdegšanas sindroms. Taču lielākā daļa pētījumos aptaujāto darbinieku vislabprātāk izvēlētos vidusceļu: viņiem patiktu kādreiz iet uz darbu, bet kādreiz strādāt mājās.
Kas jāņem vērā, kādus faktorus der izvērtēt, pirms pieņemt piedāvājumu strādāt no mājām, un kā saprast, vai šāds darbs ir konkrētajam cilvēkam piemērots - par to saruna ar psiholoģi Aiju Lukstiņu.
- Kādi ir galvenie ieguvumi, strādājot attālināti?
- Vispirms jau tīri praktiski: nav jātērē laiks ceļam uz darbu, kas mēdz būt ļoti ilgs, atkrīt sēdēšana sastrēgumos, rodas iespēja elastīgāk plānot savu darbalaiku un sadzīvi, līdz ar to vairāk laika veltīt ģimenei - īpaši svarīgi tas ir sievietēm, kuras atgriežas no bērna kopšanas atvaļinājuma, cilvēkiem ar maziem bērniem vai tiem, kuriem ir slimi kopjami tuvinieki. Ieguvums ir arī darba devējam, kuram rodas iespēja meklēt darbiniekus daudz plašākā teritorijā, ne tikai šaurā reģionā, kur piemērota darbaspēka varbūt trūkst. Viņš iegūt darbinieku, kurš paveic darbu attālināti, par to atskaitoties ar citām metodēm.
- Ja nekad neesi tādu darbu darījis, grūti iztēloties, kādas būs attiecības ar darba devēju. Vai viņš adekvāti novērtēs tavu ieguldījumu un vai pašam neradīsies kārdinājums kādā brīdī kaut ko nohaltūrēt?
- Strādājot attālināti, principiāli mainās darba devēja un darba ņēmēja sadarbība un uzticēšanās pakāpe. Jo darba devējam ir jātic, ka darbinieks, esot mājās, godprātīgi strādā, un darba ņēmējam jāprot organizēt savu darbu tā, lai spētu izpildīt darba devēja prasības. Tā kā darbs klātienē pagaidām ir bijis ierastāks nekā darbs no mājām, mums vēl nav izstrādāta attālinātajam darbam piemērota atskaišu un termiņu sistēma, bet tāda noteikti ir vajadzīga, jo jāatrod veids, kā darba devējs un darba ņēmējs spēj sadarboties un viens otru motivēt. Piemēram, tas, ka tu strādā mājās, nenozīmē, ka tev nav noteikta darbalaika un ka jābūt pieejamam komunikācijai ar priekšnieku visu diennakti. Stājoties darba attiecībās, tas ir jāatrunā, jo var gadīties, ka darbiniekam nākas aizstāvēt savas tiesības uz noteiktu darba laiku. Tieši tāpēc vajadzīga šī atskaišu sistēma vai darba laika uzskaites sistēma, vai cits veids, kā adekvāti izvērtēt laiku, ko prasa tas vai cits darba pienākums. Strādājot birojā, kur notiek komunikācija ar kolēģiem un vadību, ir labi redzams, cik ilgu laiku aizņem katrs darbs.
Darba devējs vairāk uztraucas par to, ka darbinieks, kurš strādā attālināti un tātad nav visu laiku acu priekšā, varētu strādāt par maz, bet mēdz būt arī otrs risks - ka darbinieks pats neprot novilkt robežas un pārstrādājas. Ja parādās izdegšanas simptomi - nogurums, apātija, nevēlēšanās neko darīt, interešu trūkums, skumjas, nomāktība vai arī nemiers, uzbudinājuma sajūta un bažas, nespēja atpūsties, atslābināties, koncentrēšanās grūtības, tad ir jāpasaka - stop! Tādā situācijā ir vērts meklēt psiholoģisku palīdzību. Ja to visu ignorē, var parādīties fiziskas izpausmes: slikts miegs, galvassāpes, asinsspiediena svārstības, gremošanas traucējumi u.c.
- Var rasties arī jautājums par darba vietas iekārtojumu un nepieciešamo aprīkojumu. Piemērotu darba apstākļu trūkums pētījumos minēts kā viens no veselībai nelabvēlīgiem faktoriem, strādājot distancēti...
- Arī mājās eksperti iesaka iekārtot biroju, kur ir ergonomikas principiem atbilstošs galds un krēsls, piemērots apgaismojums, dokumentu skapis un citi nepieciešamie piederumi. Ja cilvēks strādā individuāli, ir pašnodarbinātais, tad tas ir viņa paša izaicinājums - noorganizēt visu tā, lai būtu kur strādāt un atrastos laiks, kad strādāt. Risku var radīt arī piemērotas, pietiekami kvalitatīvas tehnikas trūkums. Stājoties darba attiecībās, noteikti jātiek skaidrībā par to, vai darba devējs šādu tehniku ir gatavs nodrošināt. Nedrīkstētu būt tā, ka tehnika jāsagādā pašam, bet darba devējs tikai gaida rezultātu. Pirms piekrist šādam darbam, ir ļoti jāpārdomā, vai tas atbilst manām iespējām, vai darba devējam ir adekvāts priekšstats par slodzi un laiku, ko šis darbs prasa, kāda būs atskaitīšanās kārtība, kāds būs saziņas laiks.
- Daļa cilvēku, kuri strādā attālināti dažādu apstākļu spiesti, atzīst, ka sāk justies izolēti un vientuļi, nejūt piederību komandai, ka gribētos vairāk tikties ar kolēģiem un priekšniekiem, just, ka tiek novērtēti; pietrūkst pat konkurences cīņas. Vai tas nozīmē, ka darbs no mājām nav viņiem piemērots?
- Izolētības risks patiešām pastāv, bet cilvēkam pašam ir jāizsver, vai attālinātais darbs viņam ir vai nav piemērots. Jo patiešām - vienam tas ir atvieglojums, ka nav konkurences, bet otrs tādā pašā situācijā jūt, ka viņam kaut kā pietrūkst. Viens labāk grib koncentrēties darbam vienatnē, citam ir vajadzīga komunikācija, piederības izjūta un darbs veicas labāk, ja apkārt ir kolēģi. Protams, ir darbi, kurus tīri savas specifikas dēļ nevar veikt attālināti. Taču būtu visai riskanti apgalvot, ka ir kāds cilvēku tips, kurš noteikti nevarēs strādāt attālināti. Cilvēki, kuri strādā attālināto darbu, bet kuriem socializācija ir ļoti svarīga, vajadzību pēc tās var apmierināt citā veidā, piemēram, komunicējot ar draugiem un domubiedriem, iesaistoties pašdarbībā vai kādā sabiedriskā organizācijā.
Labs ieteikums, pirms pieņemt darbu no mājām, ir sākumā pamēģināt, kā tas ir - dažas dienas nedēļā vai vienu dienu nedēļā, ja ir tāda iespēja. Ir arī tāda prakse, kad darba devējs regulāri ieplāno noteiktas biroja dienas, kad visi darbinieki tiekas klātienē. Protams, ir jādomā arī par cita veida motivāciju, piemēram, par kopīgiem pasākumiem. Starp citu, šodien daudzas organizācijas, kuru specifika nav attālinātais darbs, aizvien biežāk atļauj arī tiem darbiniekiem, kuri ikdienā strādā birojā, noteiktas dienas nedēļā strādāt mājās, jo nereti tur var labāk koncentrēties, piemēram, lai sastādītu kādu svarīgu dokumentu, netraucē zvani, kolēģu jautājumi, blakustrokšņi, garāmejoši cilvēki utt. Tas viss ir ļoti individuāli. Viens varbūt ir pilnīgi laimīgs, ka var noslēgties mājās, otrs saprot, ka viņam vajag vismaz vienu dienu birojā, kāds saprot, ka vēlas strādāt tikai birojā.
- Ja runājam par traucējošiem blakusapstākļiem, tad mājās, ģimenē to var izrādīties vēl vairāk nekā birojā...
- Jā, bieži vien nākas saskarties ar to, ka mājinieki nerespektē to, ka cilvēks ir darbā. Te nu katram ir nopietni jāizvērtē sava individuālā situācija un ar to jārēķinās, jācenšas atrast kompromisu starp darba un ģimenes interesēm. Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ ļoti ieteicams mājās iekārtot biroju, vislabāk - atsevišķā telpā, un vienoties, ka te tagad cilvēks noteiktu laiku strādās un ģimenes locekļi viņu bez sevišķi svarīgas vajadzības netraucēs. Ja ģimenē ir kāds, kurš tevi un tavu darbu absolūti nerespektē, tad darbs mājās diemžēl nav iespējams. Ir cilvēki, kuri, arī strādājot attālināti, īrē biroju, kur ir nepieciešamais aprīkojums un iekārtota darba vieta. Alternatīva var būt arī kopstrādes telpas.
