Viens pošas ilgi un rūpīgi plānotā tūrisma braucienā, otrs spontāni nopērk «karsto» ceļazīmi, trešais brauc ar velosipēdu vai pārvietojas ar stopiem. Lai cik atšķirīgi būtu katra ceļotāja gūtie iespaidi, vismaz viena kopīga iezīme ir visiem – agri vai vēlu gribas ēst. Šodien reti kurš tūrists baidās, ka varētu palikt nepaēdis, bet biežāk ir bažas par pārtikas kvalitāti vai par to, ka, viesnīcās ēdot cenā iekļautās maltītes, nāks klāt kāds lieks kilograms.
«Situācija ir jūtami mainījusies, salīdzinot ar laiku pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad mums parādījās iespēja ceļot,» atzīst dietoloģe Lolita Neimane. «Toreiz, aizbraucot uz ārzemēm, jutāmies kā pēdējie nabadziņi, tāpēc cilvēki maksimāli ņēma līdzi pārtikas krājumus. Šobrīd produktu cenu līmenis Eiropā lielā mērā ir izlīdzinājies un bieži vien nav nekādas vajadzības vest līdzi pārtiku no mājām. Piemēram, Vācijā daudzi produkti ir lētāki nekā šeit. Ja brauc ar auto uz kādu no lielajām pilsētām, nomalēs var uzmeklēt pārtikas lielveikalus. Centrā parasti lielveikalu nav, toties ir dažādi tirdziņi, kuros arī var iepirkties, kaut arī cenas varbūt ir nedaudz augstākas. Protams, ir arī tādas valstis, kur pārtika joprojām ir salīdzinoši dārga, un tad pārdomāti iegādātas rezerves par ļaunu nenāks. Tādas vajadzīgas arī tūristiem, kam paredzēts pārgājiens brīvā dabā, kur nav pārtikas tirdzniecības vietu un viss ir jānes līdzi mugursomās.»
Mugursomā vai bagāžniekā
Kā komplektēt pārtikas rezerves, piemēram, laivu braucienam vai kalnu pārgājienam? «Vienmēr ir tāda laba paketīte, ko var ņemt līdzi: pirmkārt, mūsu labā Lāču vai Ķelmēnu rupjmaize,» saka dietoloģe. «Šoreiz piemērotākas būs šķirnes bez sēkliņām, veseliem graudiem un citām piedevām - tāda maize diezgan ilgi glabājas nebojājoties un ir ēdama, pat ja nedaudz apkalst. Otrkārt, der paņemt kādu no pašiem cietākajiem nogatavinātajiem sieriem. Šī ir situācija, kurā varētu lietot arī auksti kūpinātu gaļu, ko parasti neiesaku ēst lielā sāls daudzuma dēļ, bet tai ir gana ilgs derīguma termiņš. Ja līdz pārgājiena vietai brauc ar mašīnu, iesaku paņemt arī lielu kasti ar dārzeņiem - gurķiem, cietākiem tomātiem, redīsiem, kas pilnīgi noteikti var stāvēt nedēļu. Man ir ļoti skeptiska attieksme pret sausajām zupām un tamlīdzīgām lietām, bet dažreiz, ja zina, ka aizbrauks upes malā, uzslies telti un kurinās ugunskuru, tad var attaisnoties arī buljona kubiņu lietošana. Bet, ja tu dzīvo 500 metru attālumā no veikala, kur ir svaigi dārzeņi, tomēr pērc dārzeņu buljona kubiņus, tad šādu ideju es nesaprotu. Fantastiska lieta ir pilngraudu auzu pārslas vai, ja labāk garšo, piecgraudu pārslas - tās atliek vien iebērt trauciņā un uzliet vārošu ūdeni, var paņemt arī kādu ievārījuma vai medus burciņu vai pielikt svaigas ogas vai augļus. Vērtīgi ir arī griķi, ko vakarā var pārliet ar ūdeni, un no rīta tie ir gatavi ēšanai. Enerģijas atgūšanai noder arī žāvēti augļi un rieksti, bet cukurotie enerģijas batoniņi gan nav īpaši laba izvēle.»
Zviedru galds viesnīcā
«Zviedru galdi viesnīcās, protams, mēdz būt ļoti atšķirīgi - daži trūcīgāki, bet daži tik bagātīgi, ka tu vispār nesaproti, ko izvēlēties, un tik un tā trešajā dienā sāk likties, ka tur nav gluži viss, ko tev gribas. Piemēram, labās viesnīcās Turcijā, Kiprā vai Krētā, kur ēdiens ir cenā iekļauts, ir skaidrs, ka cilvēki apēd vairāk nekā parasti, bet es neuzskatu, ka tas ir kaut kas slikts,» komentē L. Neimane. «Ja cilvēks ceļo vienu vai divas reizes gadā, tad nenotiek nekas traks, ja kāds kilograms nāk klāt. Tu atbrauc mājās un saproti, ka tas ir jādabū nost, nevar to nolikt uz plaukta un pēc laika pievienot nākamo. No dietologa viedokļa gribu teikt - ceļojums ir pielīdzināms svētkiem, nevis ikdienai. Pacienti reizēm jautā: es braukšu uz tādu vai tādu valsti - kas man tur jāēd? Ir jau arī jāizbauda atpūta. Bet tiem cilvēkiem, kuri nepārtraukti ceļo darba dēļ un apgalvo, ka viesnīcu ēdiens galīgi apnicis, gan ir jāskatās un jādomā, ko ēst mazāk un ko ēst vairāk, lai svars nenāktu klāt, jo sevišķi, ja tas jau ir palielināts. Ja ir zināšanas par to, kas organismam vajadzīgs, var pilnvērtīgi paēst un nepieņemties svarā. Savukārt, ja cilvēkam ir diabēts, celiakija vai kāda uztura nepanesība, tad viņš jau zina, kāds uzturs ir jālieto, un var paņemt līdzi arī kādu savu speciālo produktu.»
Par eksotiku un pārtikas drošību
Reizēm mēs ar pārsteigumu vērojam Rietumu tūristus, kuri tā vietā, lai nogaršotu vietējos ēdienus, meklē makdonaldus, hesburgerus vai citas starptautiski pazīstamu zīmolu ātrās ēdināšanas iestādes. «Viņi izvēlas šādas fāstfuda ēstuves, jo zina, ka tajās produkcijas kvalitāte visās valstīs ir daudzmaz vienāda, tāpēc nesagādās nevēlamus pārsteigumus,» saka dietoloģe. «Es esmu no tiem, kuriem patīk izbaudīt nacionālo virtuvi, bet, ja es redzētu, ka ēdiens tiek gatavots sliktos sanitāros apstākļos uz ielas un gatavotājs neraisītu uzticību, tad diez vai es ēstu, jo tomēr negribētos iedzīvoties kaut kādās problēmās. Atceros, reiz padomju laikos Ļvovā tirgū nopirku aprikozes un saēdos. Es tās nomazgāju, bet tik un tā radās vēdera problēmas. Tad atcerējos tādu tautas metodi kā šņabis ar pipariem: malti melnie pipari aizņēma pusi no glāzes tilpuma, un problēmas pazuda vienā rāvienā.
Īpaši jāuzmanās, dodoties uz eksotiskām valstīm ar karstu klimatu, kur var būt dažādi specifiski apstākļi, piemēram, ūdensvada ūdeni, kas tek no krāna, nedrīkst izmantot pārtikā. Jānoskaidro, kādi riski pastāv valstī, uz kurieni dodaties; informāciju var ievākt internetā un vaicāt savam tūrisma operatoram.
Nogaršojot jebkuru eksotisku augli vai citu produktu, kuru cilvēks ēd pirmoreiz mūžā, jāsāk ar mazumiņu. Piesardzīgi lietojamas arī garšvielas. Ja par kādu ēdienu, piemēram, Taizemē tiek apgalvots, ka tas ir ļoti ass, tad mums varbūt nevajag to izmēģināt, jo izpratne par asumu var stipri atšķirties. Ja ēdiens ir par asu, tad tu nejūti tā garšu, tāpēc labāk neizvēlēties uzreiz pikantāko variantu. Ja liekas, ka gribas asāku, var palūgt garšvielu vēl klāt. Nav arī noslēpums, ka ar asu garšvielu palīdzību reizēm mēdz maskēt faktu, ka produkti vairs nav svaigi.
Jāņem vērā, ka atšķiras ne tikai dažādu tautu, bet arī katra atsevišķa cilvēka garšas izjūta. Ir garšas, kas mums patīk, bet citiem nē, piemēram, vāciešiem ļoti negaršo ķimenes, ko mums šķiet pašsaprotami pievienot pie maizes vai siera. Man savukārt nepatīk lakrica, kas raksturīga zviedriem. Kādam varbūt negaršo koriandra zaļumi vai piparmētras. Mēs esam atšķirīgi.
Ja nepieradis cilvēks pirmajā dienā iebauda par daudz eksotisku ēdienu, tas var izbojāt visu ceļojumu, būs iztērēta nauda pārtikai un pēc tam vēl nāksies meklēt aptieku.»
Jautāta par to, vai ceļojumā derētu paņemt līdzi kādu pretcaurejas līdzekli, ārste atbild, ka to var darīt, īpaši, ja cilvēkam ir nosliece uz kairinātu zarnu, kad aizcietējumi mijas ar caureju. Jāsaprot arī, ka nenotiks nekas slikts, ja kādu dienu ēdīs mazāk. Šķidrums gan visu laiku jālieto pietiekami, lai nepieļautu atūdeņošanos.
Ciemakukulim
Kad viens no ģimenes, darba kolektīva vai draugu loka dodas ceļojumā, mājās palicēji nereti gaida kādu gardu ciemakukuli, jo sevišķi, ja tikmēr čakli laistījuši ceļotāja puķes vai pieskatījuši mājdzīvniekus. Ko lai atved? «Klasika ir garšvielas - tās ir vieglas un neaizņem daudz vietas,» pieredzē dalās dietoloģe. «No Grieķijas, Turcijas vai Itālijas var atvest labu olīvu eļļu, ja ir iespēja nodot to bagāžā, jo, protams, šādas preces ir smagas un aizņem vietu. Es visbiežāk vedu no eksotiskām zemēm garšvielas, bet no dažādām citām valstīm, tostarp arī no Vācijas, labprāt vedu sierus.»
