Līdztekus ziemas miegainībai, rudens sērīgumam un pavasara nogurumam pastāv arī vasaras nomāktība. Ja kāds, neraugoties uz silto gadalaiku, atvaļinājumu, vitamīnu pilniem dārziem un mazākiem komunālajiem rēķiniem, tomēr jūtas skumjš, kaut arī nekādas acīmredzamas likstas nav atgadījušās, tad viņu nesaprot līdzcilvēki, kuri līksmi bauda vasaru, un arī pats sev cilvēks sāk likties neadekvāts. Ja nomāktība ieilgst, protams, jāmeklē ārsta padoms, bet varbūt tai ir pavisam vienkāršs izskaidrojums.
Nepanesams karstums
Ir cilvēki, kuriem karstums tīri fiziski ir grūtāk paciešams nekā citiem, tas nogurdina, izraisa galvassāpes, traucē skaidri domāt. Uznāk ērcīgs garastāvoklis, lielu diskomfortu rada svīšana, gribas palikt telpās ar kondicionētu gaisu. Ja vainīga nav kāda hroniska slimība, tad tā vienkārši ir organisma īpatnība, ar ko jārēķinās. Lai labāk justos, var ierobežot fiziskās aktivitātes vai pārcelt tās uz agru rītu vai vēlu vakaru, kad ir vēsāks, neplānot nekādu lielo rosīšanos, atļauties nestāvēt pie karstas plīts un negatavot ēst, iztikt bez lielas gludināšanas, pēc iespējas uzturēties ēnā, pat ja citi pludmalē aizrautīgi dzenā bumbu.
Par daudz kņadas
Daudziem gribas, lai vasara būtu jautra, dinamiska un krāsaina: atrakciju parka apmeklēšana, festivāli, ballītes, uguņošana, izklaides pasākumi bērniem, gadatirgu un tirdziņu apbraukāšana šķiet tik interesanta un pievilcīga, ka liekas - tās nevar būt par daudz. Bet diemžēl var gan. Visā šajā pasākumu virpulī noteikti jāieplāno arī kādi klusāki brīži ar mierīgām nodarbēm un ieklausīšanos sevī. Noderēs pastaiga gar jūru, grāmatas vai žurnāla palasīšana šūpuļkrēslā, ja patīk - kāds vienkāršs rokdarbs vai dārza darbiņš u.c. Un noteikti jāatrod laiks normāli izgulēties, der arī kaut nedaudz ierobežot savas aktivitātes sociālajos tīklos, atteikties no skaļas mūzikas un spriedzes filmām, stingrāk kontrolēt savu kafijas, tējas, enerģijas dzērienu un saldumu patēriņu.
Izjucis diennakts ritms
Tas bieži gadās cilvēkiem, kuri devušies ceļojumā, šķērsojot vairākas laika joslas. Viens to pārdzīvo bez īpašām sekām, bet cits vēl ilgi nevar attapties. Dažam nav pat nekur jāceļo - pietiek ar to, ka dienas ir garas un saulainas, bet naktis - īsas. Šādā situācijā viņš nevar gulēt, ceļas agri, dodas pie miera vēlu, organisms izdala vairāk stresa hormonu, cilvēks jūtas uzbudināts, satraukts, pārlieku emocionāli jūtīgs, izsists no sliedēm, viņš zaudē ēstgribu, nevar koncentrēties darbam. Dažreiz palīdz stingra dienas režīma ievērošana, klusums, biezi jo biezi aizkari guļamistabā un acu apsējs. Ja neizdodas tikt ar situāciju galā, ir vērts iet pie ārsta.
Vienatnes mirkļu trūkums
Reizēm vasaras sezona izvēršas pārāk sabiedriska - ir atvaļinājums, jūs neejat uz darbu, bērni neiet uz skolu, jūs vairāk tiekaties ar draugiem, un, iespējams, viesos ierodas arī radinieki no tālām zemēm. Visu laiku jādomā, ko pasākt, kā organizēt viesu uzņemšanu un sagādāt viņiem prieku, vienlaikus paturot prātā veselu kaudzi praktisku lietu un neaizmirstot pievērsties arī bērniem. Rezultātā neatliek laika pabūt vienatnē ar sevi, cilvēks jūt, ka atvaļinājums kļūst apgrūtinošs, vairs nevienu negribas redzēt, tomēr visu laiku jāsmaida, jātērzē, kaut kur jāzvana, vēl kaut kur jādodas. Klusībā uznāk ilgas pēc parastās darba ikdienas, kas savulaik šķita tik pelēka, bet kur tomēr atlika laiks nesteidzīgai rīta kafijai, kad bērni palaisti uz skolu, mazai pastaigai darba pārtraukumā, pasēdēšanai vannā ar smaržīgām piedevām, kārtējam seriāla turpinājumam un vienkārši paslinkošanai. Vienatnes brīži palīdz saglabāt garīgo līdzsvaru, tāpēc jācenšas tādus sev izbrīvēt. Ja ne citādi, sēdieties uz divriteņa un dodieties uz stundiņu nezināmā virzienā vai arī aizejiet vienatnē uz kino. Pilnīgi noteikti ir arī citi veidi, kā izkarot brītiņu, lai pabūtu kopā ar sevi pašu.
Atvaļinājuma upurēšana darbam
Darbā bez manis nevar iztikt, tāpēc es nevaru aiziet atvaļinājumā - ja cilvēks tā uzskata, tad nav nekāds brīnums, ka viņš vasarā jūtas nomākts, nedaudz dusmīgs, par kaut ko klusībā aizvainots. Puse kolēģu ir atvaļinājumā, bet viņš strādā un strādā, galvu nepaceldams. Statistika liecina, ka tiem, kuri izmanto atvaļinājumu, ir labāka veselība un, lai cik dīvaini tas būtu, arī priekšniecība viņus ciena vairāk nekā tos, kuri ik brīdi sastopami darbā. Patiesībā pārstrādāšanās netiek atzinīgi novērtēta, tā pasliktina arī produktivitāti. Atvaļinājums ir pelnīts - izmanto brīvo laiku ar tīru sirdsapziņu un nelauzi galvu par to, kā citi tiek galā bez tevis. Gan jau kaut kā tiek. Turklāt pēc atpūtas darbs veicas raitāk un radošāk.
Pārmērīga sacerēšanās
Dažreiz par nomāktības cēloni var kļūt arī tas, ka cilvēks ļoti gaidījis vasaru, atvaļinājumu, iztēlojies, cik jauki būs, kad spīdēs saule, kā visa ģimene baudīs saldējumu, katru dienu plunčāsies jūrā, lasīs mežā gardas, sulīgas mellenes vai apmeklēs zooloģisko dārzu. Bet var izrādīties, ka laiks ir lietains; domājot par saldējumu, uzmetas zosāda, jūrā ūdens bangojas gluži ledains, mežā melleņu nav, jo tām apsaluši ziedi, turklāt nežēlīgi uzbrūk knišļi, bērni činkst, ka gribot mājās, mobilajam tālrunim nav zonas, un otra pusīte arī neizrāda nekādu entuziasmu, bet zooloģiskā dārza dzīvnieki kaut kur nolīduši... Psihologi iesaka visu tik strikti nesaplānot un būt gataviem elastīgi mainīt savus nodomus atkarībā no laika apstākļiem un citiem faktoriem, kurus nav iespējams ne paredzēt, ne ietekmēt.
Bailes būt pie dabas
Ja kompānija ar aizrautību gaida laivu braucienu, makšķerēšanu, peldēšanos jūrā, velotūrisma maršruta pievārēšanu un priecājas par iespēju padzīvot brīvā dabā, bet kāds viņu vidū ir sadrūmis un nomākts, tad, iespējams, cēlonis ir bailes no visādām nelaimēm, kas varētu notikt: slīkšanas, apdedzināšanās pie ugunskura, saindēšanās ar pārtiku vai ūdeni, ērču pārnēsātām slimībām, smagas saaukstēšanās, nomaldīšanās un vai nu mazums no kā cita. Reizēm šādas lietas, protams, notiek, taču ne jau bieži. Zinot, ka vienam no ģimenes vai draugu pulciņa ir šādas bailes (sievietēm tās mēdz būt divreiz biežāk nekā vīriešiem), nevajadzētu izvēlēties ļoti ekstrēmus brīvdabas maršrutus, bet sākt ar tādiem, kuru tuvumā ir apdzīvotas vietas un pastāv iespēja ātri atgriezties civilizētā vidē. Protams, līdzi jābūt visam, kas vajadzīgs pirmās palīdzības sniegšanai, un der arī iepriekš pārdomāt, kā rīkoties, ja kaut kas tiešām gadītos.
Kaunēšanās par savu izskatu
Vasarā, kad jāģērbjas plānāk, nākas vairāk atsegt ķermeni, arī tās daļas, kuras mēs labprāt nevienam nerādītu, jo tās ir tālu no vispārpieņemtā ideāla. Arī tas ir pamats drūmam noskaņojumam. Prasmīgi izvēloties apģērbu, var daudz ko notušēt, un pat ja nevar - ikviens taču ir tāds, kāds viņš ir. Nevajag sevi salīdzināt ar citiem. Ja nu katrā ziņā gribas, tad sevi var salīdzināt ar sevi pašu un, nezaudējot realitātes izjūtu, tiekties pēc skaistāka sevis paša - pēc labākas figūras, glītāka matu sakārtojuma, gaumīgāka apģērba un apaviem, neslīgstot bezcerībā par to, ka nav tik garas kājas, tievs viduklis vai gluda āda kā dažam labam publikas elkam.
Salīdzināšanās sociālajos tīklos
Arvien vairāk cilvēku greizsirdīgi seko tam, kā citi sociālajos tīklos dižojas ar saviem ceļojumiem, jubilejām, izlaidumiem, dārziem, bērniem, mājdzīvniekiem un daudz ko citu. Ļaujoties šīm jūtām, sāk likties, ka citiem viss ir labāks, un skaudība rada nemieru, sabojā prieku par to, kas ir tev pašam, tu nevari viņus pārspēt, tāpēc pamazām pārņem nomāktība. Bet ir taču zināms, ka tas, kā cilvēki pozicionē sevi sociālajos tīklos, mēdz krasi atšķirties no tā, kas ir dzīves īstenībā. Tur nav stāstīts par viņu ģimenes skandāliem, parādiem, alkohola problēmām un citām dzīves negācijām. Patiesībā neviens nav perfekts. Tu vari no redzētā aizgūt idejas, ja vēlies. Bet, ja tas tev liek vienīgi izjust depresīvu noskaņojumu, tad labāk turies tālāk no interneta un baudi vasaru pats savā stilā, nesalīdzinoties ar citiem. Un, starp citu, neviens neliedz piepušķot arī savus sasniegumus, izceļot to, kas ir labs un skaists, ja reiz tādi ir spēles noteikumi.