Žāvāties ir nepieklājīgi? Bet varbūt vienkārši dabiski, pat veselīgi...
Lai gan žāvas ir plaši izplatīta parādība, zinātnei joprojām nav pārliecinoša izskaidrojuma, kāpēc tās vajadzīgas. Taču dabai noteikti ir bijis kāds nolūks, liekot žāvāties dzīvniekiem un cilvēkiem, jo nekas nenotiek tāpat vien.
Skābekļa trūkums nav noteicošais
Vecākai un vidējai paaudzei skolā mācīja, ka žāvāšanās ir skābekļa trūkuma un pārmērīga ogļskābās gāzes daudzuma sekas. Tas šķita loģiski un neapstrīdami, taču vēlāk pētījumos šis uzskats tika apgāzts, jo noskaidrojās, ka eksperimenta dalībnieki, kuru organisms bija bagātīgi apgādāts ar skābekli, tāpēc nesāka žāvāties mazāk, bet paaugstināts ogļskābās gāzes daudzums nelika cilvēkiem žāvāties biežāk.
Kāpēc žāvas pielīp?
Arī tā ir grūti izskaidrojama parādība. 40-60% cilvēku sāk žāvāties, redzot, kā to dara citi. Ja gribat sevi pārbaudīt, atrodiet internetā kādu žāvāšanās video, taču pietiek vienkārši redzēt attēlu, kur kāds žāvājas, vai pat tikai lasīt tekstu par žāvāšanos. Šajā apstāklī tiek vainots atdarināšanas reflekss - tas pats, kas liek mums arī smaidīt vai smieties citiem līdzi. Pastāv uzskats, ka žāvāšanās evolūcijas gaitā nākusi mums līdzi no dzīvnieku pasaules un tā ir bezvārdu komunikācijas forma. Piemēram, babuīnu bara locekļi žāvājoties dara cits citam zināmu, ka laiks doties pie miera - nožāvājas te viens, te otrs, visbeidzot žāvājas arī barvedis, un tas ir signāls visiem iekārtoties uz dusu. Tiesa, ne vienmēr žāvāšanās liecina, ka nāk miegs. Cilvēkam tā var kalpot par brīdinājuma zīmi: stop, tu tūlīt aizmigsi, ja jau esi atslābinājies tik tālu, ka sāc žāvāties.
Žāvas var būt veselīgas
Žāvāšanās nevis veicina miegu, bet palīdz ar to cīnīties, jo tās laikā notiek dziļa ieelpa, asinis bagātinās ar skābekli, bet saspringtie sejas, kakla un plecu muskuļi, kas piedalās žāvāšanās procesā, paātrina galvas smadzeņu asinsriti, uzlabo asinsapgādi, un smadzenes atkal strādā aktīvāk. Bieži, lai gan ne vienmēr, cilvēks žāvājoties arī izstaipa roku, kāju un muguras muskuļus. Bet kārtīgi izstaipīties nevienam nenāk par ļaunu, jo sevišķi tiem, kas pavada ilgu laiku, sēžot pie datora vai pie stūres. Arī acu ārsti, izrādās, atbalsta žāvāšanos, jo tās laikā mēdzam nedaudz samiegt acis, izdalās vairāk asaru un uzlabojas acu mitrināšana. Žāvas var mazināt galvassāpes, jo īpaši, ja žāvājoties ar pirkstgaliem viegli pamasē žokļus. Ja, lidojot lidmašīnā, aizkrīt ausis, žāvāšanās palīdz atbrīvoties no nepatīkamās sajūtas.
Iespējams, vajadzīga plaušām
Tā kā žāvājoties iestiepjas plaušas un apkārtējie audi, ir teorija, ka žāvāšanās mērķis ir pasargāt plaušas no pārmērīgas saplakšanas. Tas arī izskaidrotu, kāpēc cilvēks žāvājas brīžos, kad elpa kļūst seklāka - kad viņš ir noguris, garlaikots vai tikko pamodies. Ir arī uzskats, ka žāvāšanās palīdz plaušās vienmērīgi izplatīties surfaktantam - vielai, kuru izdala alveolu epitēlijs un kura nodrošina plaušu gaisa maisiņu vieglu piepildīšanos ar gaisu. Iespējams, ka tieši tāpēc auglis mātes miesās žāvājas, sākot jau no 11. attīstības nedēļas - viņš gatavojas lietot plaušas, kad būs piedzimis. Vēl viena teorija ir tāda, ka žāvāšanās mobilizē organismu, jo ne vien iestiepjas plaušas, bet arī paātrinās sirdsdarbība, un tas notiek, kad nepieciešams koncentrēties vai darboties ar lielu fizisku un emocionālu slodzi, tādēļ mūziķiem reizēm uznāk žāvas pirms koncerta vai sportistiem - pirms starta. Izteikta arī doma, ka žāvāšanās vajadzīga, lai regulētu smadzeņu temperatūru, kuras var pārkarst gluži kā intensīvi lietots dators.
Žāvāšanās un raksturs
Jūtīgas dabas cilvēkiem ar tieksmi rakņāties sevī žāvas pielīp biežāk nekā skarba rakstura īpašniekiem. Tie, kuri ir «imūni» pret žāvām, bieži vien nepamana, ka izturas pret citiem cilvēkiem netaktiski un aizvainojoši, neiedomājas, ka viņi varētu kādu sāpināt. Pavisam reti žāvas pielīp šizofrēnijas slimniekiem. Ja cilvēkam ir lielāka nosliece just citiem līdzi un lielāka spēja uztvert apkārtējo noskaņojumu, tad viņam, iespējams, neapzināti arī ir lielāka tieksme žāvāties, kad to dara citi.
Žāvāšanās sabiedrībā tiek uztverta kā nepieklājības pazīme un necieņa pret sarunbiedru, taču, būsim godīgi, pret to neko nevar iesākt, vienīgi aizlikt roku mutei priekšā un atvainoties. Bet situācijā, kad nav jārēķinās ar stingrām etiķetes prasībām, vislabāk ir žāvāties no sirds, dziļi ievelkot un ar atvieglojumu izpūšot elpu, vienlaikus kārtīgi izstaipot ķermeni.
