Nespēks un nogurums pēcpusdienās, liela tieksme pēc saldumiem, izsalkums jau 1–2 stundas pēc ēdienreizes, straujas garastāvokļa svārstības, lieko tauku uzkrājumi vēdera apvidū un grūtības no tiem atbrīvoties – tas viss var liecināt par nestabilu cukura līmeni asinīs. Jo lielāks ir cukura līmeņa svārstību diapazons, jo grūtāk pārvarēt tieksmi pēc saldumiem.
Savu glikozes līmeni ieteicams kontrolēt ikvienam, laiku pa laikam veicot analīzes. Ja glikozes līmenis asins plazmā tukšā dūšā ir 7 milimoli litrā vai lielāks, ir pamats aizdomām par cukura diabētu. Tāpat arī tad, ja pēc ēšanas pagājušas divas stundas, bet glikozes līmenis asinīs ir 11,1 milimols litrā vai lielāks. Tas nozīmē, ka noteikti jādodas pie ģimenes ārsta, lai kārtīgi izmeklētos.
Ogļhidrātu vielmaiņa
Apēstie ogļhidrāti pārveidojas glikozē, kas nonāk asinīs un ir galvenais enerģijas avots smadzenēm un muskuļiem. Glikozes līmenim ceļoties, aizkuņģa dziedzeris sāk ražot insulīnu - hormonu, kuru mēdz salīdzināt ar atslēgu, kas atver šūnas un ļauj glikozei tajās iekļūt. Neveselīgs dzīvesveids, tostarp pārmērīgs vienkāršo ogļhidrātu patēriņš, noved pie cukura līmeņa svārstībām, kas aizkuņģa dziedzerim palielina slodzi. Insulīnam arvien grūtāk iekļūt šūnās, cukura līmenis asinīs ceļas, bet enerģijas līmenis organismā - krītas. Pakāpeniski attīstās insulīna rezistence, kam seko citas problēmas, piemēram, otrā tipa cukura diabēts, kas var negatīvi ietekmēt ķermeņa masu, asinsriti, garastāvokli u.c.
Viens no faktoriem, kas var negatīvi ietekmēt insulīna izmantošanu organismā, ir mikroelementa hroma nepietiekamība. Ja hroma trūkst, ievērojami mazinās organisma spēja vielmaiņas procesos izmantot glikozi. Hroms palīdz insulīnam pārnest glikozi no asinīm uz galvas smadzeņu, muskuļu un citu audu šūnām, nodrošinot efektīvu izmantošanu. Ja hroma trūkst, glikozes transports ir traucēts, šūnām trūkst enerģijas, tāpēc rodas neremdināma izsalkuma sajūta un tieksme pēc saldumiem.
Hroma biogrāfija
Hroms ir atklāts jau 18. gadsimtā, bet tikai pagājušā gadsimta 50. gados zinātnieki veica pētījumus, lai saprastu, kādi ir hroma uzdevumi cilvēka organismā. Ir trīsvērtīgais hroms, ko pārsvarā satur pārtikas produkti un dažādas piedevas. Sastopams arī sešvērtīgs hroms - toksiska viela, kas lielākoties rodas rūpniecības procesos un izdalās ar gāzēm. Stipri lielāks piesārņojums ar toksisko hromu ir dažādās Āzijas valstīs, piemēram, Ķīnā.
Pavisam precīzs hroma darbības mehānisms šobrīd nav skaidrs, bet ir pierādīts, ka tam ir nozīme insulīna absorbcijā, palīdzot insulīnam šķērsot šūnu membrānu. Ja nav piesaistes insulīna receptoriem, tad šūna nespēj sevī uzņemt glikozi, paliek bez enerģijas un ļoti drīz iet bojā.
Kā uzņemt hromu
Hroma avoti uzturā ir brokoļi, vīnogu sula, svaigas mīdijas, Brazīlijas rieksti, rozīnes, kukurūza, bumbieri, tītaru krūtiņas un citi produkti, taču ar īpaši augstu hroma koncentrāciju neizceļas neviens no tiem. Hroma saturs produktos mainās arī apstrādes gaitā, bet precīzas informācijas par to pagaidām trūkst. Dati no Amerikas rāda, ka cilvēki ar uzturu uzņem tikai 50-60% no diennaktī nepieciešamās hroma devas. Jo vairāk saldumu cilvēks patērē, jo lielāka varbūtība, ka organismam trūkst hroma.
Tiem, kuri neievēro sabalansēta uztura principus, cieš no liekā svara un nestabila cukura līmeņa asinīs, ir lietderīga hroma papildu uzņemšana, lietojot speciālus hroma produktus, kas nopērkami aptiekās. Rūpīgi izpētot piedāvāto hroma produktu efektivitāti un drošību, Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) par īpaši efektīvu atzinusi ar hromu bagātinātu raugu (ChromoPrecise®), kas uzsūcas līdz pat 10 reizēm labāk nekā citi hroma avoti.
Vairāk informācijas par hroma lomu organismā var uzzināt grāmatā Kā kontrolēt cukura līmeni asinīs un svaru. Tās autore Pernille Lunda stāsta, kā savaldīt tieksmi pēc saldumiem, uzlabot vielmaiņu un stabilizēt cukura līmeni asinīs. Šo grāmatu var pasūtīt par brīvu šeit: www.veselsgars.lv.
