Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Veselība

Kā klājas vēzi uzveikušajai latviešu žurnālistei, kura turpina ārstēties Tartu?

© Facebook/ekrānšāviņš

Pērn tapa zināms, ka bijusī LNT žurnāliste Arta Lāce pēc ilgstošas cīņas ar akūtu leikēmiju to uzveikusi, viņas asinīs vēža vairs nav. Taču viņas pēdējie ieraksti sociālajā tīklā Facebook liecina, ka viņa šobrīd ārstējas klīnikā Tartu. Viņa arīdzan uzdod sev interesējošos jautājumus veselības ministrei Ilzei Viņķelei saistībā ar ārstniecības problēmām Latvijā.

"Joprojām esmu Tartu Universitātes klīnikā. Aiz loga balta, saulaina ziema. Ik pa brīdim vējš sagriež virpuļdejā puteni, un logā, kas sniedzas teju no griestiem līdz pašai grīdai, skatos kā televizorā. Salīdzinot ar slimnīcu nodaļām, kur man nācies ārstēties līdz šim, te ir ļoti klusi un mierīgi. No rīta, nākot ņemt analīzes, māsiņas runā pusbalsī, un viss notiek bez liekas steigas. Pārdzīvojumi saistībā ar cīņu par iespējām dzīvot brīžiem neļauj naktīs mierīgi gulēt. Bet miers ir lipīgs, un pēdējās dienās miegs vakarā nāk jau pirms deviņiem," atklāj Arta.

Viņa stāsta, ka nodaļā ārstējas arī mazie hematoloģijas pacienti. Tur ir kāda maza, piecus gadus veca meitenīte, kas skraida pa gaiteni un labpprāt gribētu ar viņu runāties, bet Arta neprot igauņu valodu. "Valodas barjeru viņa pārvar vienkārši: ar saviem pirkstu galiem pieskaras manējiem, skatās acīs un smaida. Kaklā kamols. Ilgojos pēc savējiem..." norāda Arta.

Viņa sazinājusies ar savu ārsti Latvijā. Saruna esot bijusi ļoti emocionāla. Dakterīte viņu skubinājusi no klīnikas Tartu doties uz slimnīcu Rīgā. Taču tādā gadījumā no nodaļas būtu "jāizliek" kāds cits pacients. "Man nešķiet normāli, ka ārstam jāizdara tāda izvēle, un nav arī vienalga, kas notiek ar citiem. Negribu, lai tāpēc vien, ka man ir skaļāka balss un esmu uzdrošinājusies runāt publiski, bez palīdzības paliek kāds, kuram tā ir tikpat vajadzīga tāpat kā man. Tāpēc joprojām esmu Tartu. Par status quo veselības jautājumā. Iekaisuma marķieris būtiski samazinājies, trombocīti - lai gan pazemi, tomēr turas uz vietas. Jāsagaida, kad sāks augt organisma aizsargkareivji - neitrofīlie leikocīti - , un tad varēs domāt par atgriešanos mājās," skaidro Arta.

Viņa spriež, kas būtu noticis, ja viņa pagājušajā trešdienā nebūtu ieradusies Tartu, kur viņai tika paņemtas analīzes. Arta neesot novērojusi specifiskus infekcijas simptomus, arī temperatūras neesot bijis, taču nogurums pēc transplantācijas neesot nekas neparasts.

"Cien. veselības ministre, Ilze Viņķele, kā plānojat risināt situāciju, kad ārsts ir spiests izvēlēties, kuru slimnieku uzņemt stacionārā, lai gan tas vajadzīgs abiem? Kad LOC Transplantācijas centrā būs pietiekami daudz personāla un nodaļā - pietiekami daudz vietu, lai ārstēšanu saņemtu visi, kam tā ir nepieciešama, un ārstam nebūtu jāspēlē krievu rulete ar pacientu veselību? Tuvāko gadu laikā jaunu onkohematologu, visticamāk, mums nebūs. Likumsakarīgi, ja pēc 12 gadu studijām alga ir 560 eiro. Kā, cik ilgā laikā un ar kādiem konkrētiem soļiem plānojat atrisināt šo problēmu?" jautā Arta.

Viņa pateicas saviem draugiem par morālo un finansiālo atbalstu un atklāj, ka pleca sjūta palīdz nenolaist rokas un neklusēt.

"Bet! - stāsts nav tikai par mani! Var jau būt, ka man tiešām neko neizdosies panākt, kā saka tie, kas vairs netic pārmaiņu iespējai. Tomēr, manuprāt, (jel piedodiet par, iespējams, pārāk skarbu salīdzinājumu): šajā gadījumā ir līdzīgi kā ar vardarbību, kas var pastāvēt un turpināties tikmēr, kamēr par to klusē. Jo kam tad pirmām kārtām ir vajadzīga sakārtota veselības aprūpes sistēma? Vai tad ne mums, pacientiem?" taujā Arta.

Ziedot iespējams šeit, kā arī pārskaitīt līdzekļus uz Artas bankas kontu LV15HABA0551014613767