Dzirdes pasliktināšanās, gadiem ejot, ir tipiska parādība, kuru ir vērts laikus atklāt, lai varētu saņemt palīdzību. Statistika liecina, ka 50–60 gadu vecumā pavājināta dzirde ir aptuveni 20% cilvēku, 60–70 gadu vecumā – ap 30%, bet, pārkāpjot 70 gadu slieksni, šī problēma ir jau 40% cilvēku.
Vājdzirdība nereti attīstās pakāpeniski, cilvēks to ilgu laiku nemana. Tā ir ne tikai medicīniska, bet arī sociāla problēma, kas izpaužas ikdienā. Piemēram, pie cilvēka, kurš sliktās dzirdes dēļ klausās radio un skatās televizoru pārmērīgā skaļumā, arvien retāk nāk ciemiņi, rodas neveiklas situācijas, ejot iepirkties vai kārtojot darīšanas iestādēs, izceļas dažādi pārpratumi un konflikti ar radiniekiem, cilvēks sāk izvairīties no komunikācijas, jo tā rada apgrūtinājumu.
Kautrējas atzīt
Daudzi nevēlas pat paši sev atzīt, ka sākuši sliktāk dzirdēt, jo uzskata to par apkaunojošu vecuma izpausmi. Savu nespēju kaut ko sadzirdēt viņi skaidro ar nogurumu, ar to, ka visapkārt valda troksnis, vai ar to, ka sarunu biedrs klusi un neskaidri murmina zem deguna. Bieži vien pirmie, kas pievērš uzmanību veco ļaužu dzirdes problēmām, ir tuvinieki un citi apkārtējie, kuriem rodas grūtības ar viņiem komunicēt. Dzirdes vājināšanos cilvēki nereti smagi pārdzīvo, daži noslēdzas sevī un izvairās no sabiedrības, daži kļūst aizdomu pilni, viegli aizkaitināmi, pat nikni, citi slīgst depresijā.
Depresijas risks ir reāls
Kolumbijas universitātes un Džordža Vašingtona universitātes zinātnieki kopīgā pētījumā nonākuši pie secinājuma, ka dzirdes zudums cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma ir tieši proporcionāls depresijas riskam. Dati tika iegūti no vairāk nekā 5200 respondentiem, kuriem pārbaudīja dzirdi ar audiometrijas metodi un veica depresijas skrīninga testu. Cilvēkiem ar nelielu dzirdes zudumu depresijas pazīmes tika konstatētas divreiz biežāk, bet cilvēkiem ar lielu dzirdes zudumu - pat četrreiz biežāk nekā tiem, kuriem ir normāla dzirde. Nevar apgalvot, ka vājdzirdība ir depresijas tiešais cēlonis, taču skaidrs, ka tā var depresiju veicināt.
Jāiet pie ārsta
Pamanot dzirdes pasliktināšanos, noteikti vajadzētu doties pie ausu, kakla un deguna slimību speciālista. Vecumdienām raksturīgās dzirdes izmaiņas visbiežāk saistītas ar dzirdes nerva gala nolietošanos. Iekšējā ausī ir membrāna, kas svārstoties pieskaras dzirdes nerva galam, un šī pieskaršanās rada dzirdes sajūtu. Dzīves laikā tā atkārtojas neskaitāmas reizes un iekšējās auss matšūniņas nolietojas, tās kļūst īsākas un membrāna svārstoties vairs neaizsniedz matšūniņu galus. Ir jāpārliecinās, vai dzirdes problēmu cēlonis patiešām ir vecuma vājdzirdība vai arī iemesls ir cits, piemēram, ausī izveidojies sēra korķis vai kāda slimība, kas jāārstē. Ja arī nav iespējams atgūt kādreizējo labo dzirdi, tad to var koriģēt ar dzirdes aparāta palīdzību, lai cilvēks atkal varētu normāli komunicēt ar citiem un nejustos izolēts.
Nosaka iedzimtība un vide
Tas, vai cilvēku piemeklēs vecuma vājdzirdība un cik izteikta tā būs, atkarīgs gan no iedzimtības, gan no vides, kurā viņš uzturas. Nereti lielākas dzirdes problēmas ir cilvēkiem, kuri visu mūžu nodzīvojuši pilsētas troksnī vai strādājuši trokšņainā ražotnē, ne vienmēr pievēršot vajadzīgo uzmanību darba aizsardzībai. Senāk prasības šajā jomā nebija tik stingras, bet šodien cilvēki mēdz grēkot paši, nelietojot normatīvos paredzētos individuālos aizsarglīdzekļus.
Pasargāt dzirdi
Lai saudzētu savu dzirdi un tā mums kalpotu pēc iespējas ilgāk, ir laikus jāārstē jebkādi ausu iekaisumi, jo tie var izraisīt neatgriezenisku dzirdes vājināšanos. Ja dzirdes traucējumi parādās pēkšņi, nav jāgaida, vai tie nepāries paši no sevis, bet jāmeklē ārsta palīdzība: jo ātrāk tiks sākta ārstēšana, jo lielākas cerības dzirdi atgūt. Ja darbā vai sadzīvē iznāk strādāt ar ierīcēm, kas rada lielu troksni, ir jālieto trokšņu slāpētāji. Nevajadzētu arī aizrauties ar pārāk skaļas mūzikas klausīšanos austiņās. Sevišķi piesardzīgi jālieto auss ejā ievietojamās ierīces, jo tās dzirdi apdraud vairāk nekā, piemēram, skaļa koncerta, filmas vai izrādes apmeklējums, jo skaņa austiņās nav izkliedēta. Tāpat arī ir lielāks risks negaidīti uzgriezt mūziku apdullinošā skaļumā, kas var beigties ar akustisku traumu. Ikvienam cilvēkam, kurš kādu laiku aizvadījis troksnī, ieteicams atpūtināt savu dzirdi klusumā, piemēram, mežā vai parkā.
