Pret dažādiem no paziņām saklausītiem un internetā atrastiem uztura padomiem cilvēki mēdz izturēties nekritiski un ir gatavi izmēģināt ekstrēmas diētas. Gandrīz jebkurā kompānijā sarunā agri vai vēlu ienāk uztura tēma un, ja kopā sagadās divi atšķirīgu uzskatu piekritēji, var pat izcelties nopietna sadursme. Taču pietiek arī ar vieglu patērzēšanu, lai padzirdētu, ka esot jāatsakās no piena produktiem, ka nevajagot ēst tomātus vai arī – ka visu problēmu sakne esot graudaugi un, svītrojot tos no ēdienkartes, varot justies vienkārši fantastiski.
«Par daudzām lietām cilvēki iet konsultēties pie speciālistiem, bet pagaidām vēl šķiet, ka viņi īsti nenovērtē palīdzību, ko var sniegt dietologs un uztura speciālists - akadēmiski izglītoti profesionāļi, kuri ir iedziļinājušies uz pierādījumiem balstītā medicīnā,» saka dietoloģe Lolita Neimane. «Pat ja draudzenei vai kolēģei kāds no interneta padomiem šķietami palīdzējis, mēs nevaram zināt, vai tam ir saistība ar šiem padomiem vai varbūt palīdzējis tomēr ir kaut kas cits. Un katrs cilvēks ir atšķirīgs, visiem neder vieni un tie paši ieteikumi.»
- Rodas iespaids, ka dīvainu uztura padomu internetā kļūst arvien vairāk...
- Ar tādiem jocīgiem ieteikumiem iznāk saskarties ārkārtīgi bieži, turklāt informācija mēdz būt ļoti pretrunīga un cilvēki nespēj to izvērtēt. Kopā ar maģistrantiem izpētījām, ka ir pilns feisbuks ar dažādiem «izaicinājumiem», slaiduma kūrēm. Nevienu citu gadu nebiju pamanījusi internetā tik daudz šādu vājēšanas piedāvājumu. Tie pārsvarā nāk no fitnesa treneriem. Kāda meitene stāstīja, ka pieņēmusi «izaicinājumu» - 90 dienu kūri svara samazināšanai. Tajā pirmās 40 dienas aizliegts ēst piena produktus un graudaugus, acīmredzot bailēs no laktozes un glutēna, bet tajā pašā laikā atļauts ēst diezgan daudz cukura, cīsiņus, šķiņķi. Man tas liekas vienkārši ārprātīgi, bet izrādās, metodei ir daudz sekotāju. Nevar viennozīmīgi pateikt, ka noteikti visiem fitnesa treneriem par uzturu ir nepietiekamas zināšanas, viņi mācījušies dažādās izglītības iestādēs, bet uztura speciālistus Latvijā gatavo tikai Rīgas Stradiņa universitātē.
- Mums galvenokārt šķiet, ka pareizs uzturs jāievēro tādēļ, lai notievētu. Bet ir taču arī citi aspekti?
- Ļoti daudzas slimības ir ciešā veidā saistītas ar nepareizu uzturu. Ir četras galvenās šādu slimību grupas, ko sauc par hroniskām neinfekciozām slimībām: ļaundabīgie audzēji, sirds un asinsvadu slimības, otrā tipa diabēts un osteoporoze. Tā kā mēs zinām, ka sirds un asinsvadu slimības un vēzis ir divi galvenie nāves cēloņi ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā, tad tiešām sabiedrības zināšanām par uztura jautājumiem vajadzētu būt stipri pamatīgākām, jo tas ļautu rūpēties par profilaksi. Nesen notikušajā valsts eksāmenā pie pacientiem redzējām, ka daudziem ir liels liekais svars, diabēts, hipertensija, nieru mazspēja, podagra.
- Vai katram cilvēkam savā mūžā kaut vai reizi vajadzētu konsultēties ar kādu speciālistu par uzturu, neatkarīgi no tā, vai ir vai nav problēmas?
- Ideālā variantā par uzturu būtu jāsāk mācīt jau bērnudārzā, pavisam maziem bērniem, lai viņi atbilstoši savam izpratnes līmenim apgūtu, kāda ir uztura piramīda. To vajadzētu turpināt arī skolā. Pamatzināšanas par uzturu jāapgūst katram cilvēkam neatkarīgi no tā, kādu profesiju viņš izvēlas. Nav runa tikai par uzturu vien, ir nepieciešama vispārēja veselības pratība. Šobrīd es piedalos lielā projektā, kur tiek veidota jauna programma sporta un veselības skolotājiem Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Nav noslēpums, ka daudzkārt arī pašiem pedagogiem zināšanas ir nepietiekamas.
Prieks, ka šobrīd lielākā daļa jauno māmiņu ir ļoti apzinīgas un par uzturu domā jau grūtniecības laikā, pareizi ēdina bērnu, pareizi ēšanas paradumi tiek iemācīti ģimenē, un tā tas turpinās.
- Vecākas paaudzes pārstāvji bieži saka: pirms gadiem teicāt vienu, šodien ko citu, rīt varbūt atkal teiksiet citu...
- Uzturzinātnē lieli pētījumi būtībā sākās 90. gados, kas sakrīt ar laiku, kad parādījās internets, pētījumus varēja publicēt un mums tie kļuva pieejami. Līdz tam galvenais informācijas avots bija grāmatas: autors uzraksta, mēs izlasām un pieņemam, ka tā tas ir. Ļoti ilgus gadus viens no vadošajiem bija franču dietologs Mišels Montinjaks. Nevar teikt, ka vecajās grāmatās viss ir nepareizi, bet gan uzturzinātnē, gan medicīnā kopumā ļoti daudz kas ir mainījies. Dažreiz cilvēkiem arī patīk idealizēt senos laikus - lūk, mūsu senči ēduši speķi un dzīvojuši 100 gadu. Taču no vecām grāmatām redzam, ka latviešu tradicionālie ēdieni bija ārkārtīgi vienkārši, piemēram, auzu ķīselis, grūslis, kļockas, ķiļķenzupa. Savulaik cukurs vispār bija nepieejama lieta. Viens no pēdējiem pētījumiem, ko veica SKDS kopā ar Latvijas Ārstu biedrību 20103. gadā, iesaistot ap 600 respondentu, atklāja, ka vidēji Latvijā mēs apēdam 80 gramus cukura dienā, bet norma ir 20-25 grami.
- Kādi ir cukura avoti, no kuriem jāuzmanās?
- Kad visdažādāko studiju programmu studenti man prezentē trīs dienu ēdienkartes, redzam, ka ļoti daudz cukura savācas pilnīgi nemanot: te viena konfektīte, te smūtijs, vēl kaut kas, un dažam sanāk pat 100 grami. Patiesības labad gan jāsaka, ka studiju programmu Uzturs un Uzturzinātne studentu ēdienkartes parasti tomēr ir pārdomātākas un ietver sevī ļoti daudzus labus un vērtīgus produktus. Ļoti daudz cukura ir rudzu maizē, taču ne jau no rupjmaizes mums jābaidās, bet no tā, ka cukurs ir arī tējā, kafijā, biezpiena sieriņā, brokastu pārslās un vēl piena šokolādē...
- Vai padomus par uzturu var jautāt ģimenes ārstam?
- Protams, var, vienīgi jārēķinās ar to, ka ģimenes ārstam konsultācijas ilgums ir pavisam neliels. Tik īsā laika posmā nevar pamatīgi visu izstāstīt. Pie uztura speciālista un dietologa normāla pirmreizēja konsultācija ilgst vismaz stundu - tas ir laiks, kas nepieciešams, lai tiešām varētu saprast, kāds ir cilvēka uzturs. Bet, protams, ģimenes ārsts ir pirmais, kurš varētu pateikt, kas jākoriģē uzturā saistībā ar analīžu izmaiņām, piemēram, lipīdu vai cukura līmenī.
- Cik bieži kolēģi savus pacientus nosūta pie jums?
- Uz manām konsultācijām pacientus visvairāk nosūta ķirurgi ortopēdi, sevišķi tad, ja izteikts liekais svars kļūst par šķērsli ceļu vai gūžu locītavu endoprotezēšanai. Nereti savas pacientes pie dietologa sūta ginekologi, retāk to dara ģimenes ārsti un neirologi. Patiesībā par katru nosūtījumu man ir prieks, jo tas nozīmē, ka kolēģi novērtē.
- Vai var saņemt arī valsts apmaksātu dietologa vai uztura speciālista konsultāciju?
- Tādas iespējas joprojām nav, lai gan šo jautājumu mēģinām risināt jau vairākus gadus un ikreiz, kad mainās ministri, runājam par to no jauna. Izņēmums ir gadījumi, kad cilvēks atrodas stacionārā, kur strādā dietologs - tad, protams, viņš konsultē, bet ne visos stacionāros ir dietologs, pagaidām ne visur arī ir uztura speciālists. Ja stacionārā ir diētas māsa, tad viņa pārsvarā darbojas virtuvē pie ēdienkaršu izveidošanas. Protams, sapnis ir tāds, ka ikvienā slimnīcā būtu vairāki uztura speciālisti, katrs ar savu šaurāku specializāciju, kā tas ir citur pasaulē. Latvijā tā vēl nav, arī tāpēc, ka profesija ir salīdzinoši jauna - manis vadītajai studiju programmai ir 15 gadu.
- Kāds ir pieprasījums pēc uztura speciālistiem darba tirgū?
- Mani tuvākie kolēģi, kurus regulāri sastopu Latvijas Diētas un uztura asociācijā (LDUSA), ir ļoti aizņemti. Šie kolēģi strādā gan rehabilitācijas centros, gan slimnīcās, var veidot savu privātpraksi, strādāt praksē pie ģimenes ārsta vai ginekologa, strādāt uztura politikas veidošanas institūcijās - daudzi mani absolventi ir Veselības ministrijā, Slimību profilakses un kontroles centrā, institūtā Bior. Daļa strādā sporta centros. Tie, kuriem vairāk patīk kulinārija, organizē dažādus kursus. Šobrīd pašvaldībās tiek īstenota virkne Eiropas Savienības projektu, tostarp arī veselības veicināšanas jomā, ieskaitot izglītojošas lekcijas māmiņām, senioriem, skolēniem. Vairākas kolēģes izveidojušas savas firmas, piemēram, Onplate un Foodtactic, kas daudz nodarbojas ar izglītošanu. Šobrīd man bieži zvana no rehabilitācijas iestādēm un lūdz ieteikt kādu labu uztura speciālistu. Arvien populārāk pasaulē kļūst arī tas, ka mediķi apgūst ēdienu gatavošanas prasmes.
- Kā mēs varam pārliecināties par uztura speciālista kvalifikāciju, pirms izvēlamies pie viņa doties?
- Var ieskatīties LDUSA mājaslapā, kur ir publicēts sertificēto uztura speciālistu saraksts. Beidzot augstskolu, uztura speciālists saņem diplomu un viņam ir jākārto sertifikācijas eksāmens kā visām ārstniecības personām. Reizi piecos gados ir resertifikācija, un šim nolūkam jāsakrāj 150 tālākizglītības punktu, tāpēc kolēģi mācās, piedalās gan mūsu asociācijas rīkotajās, gan starpdisciplinārajās konferencēs un aktivitātēs, arī pedagoģiskā darbība tiek ņemta vērā.
- Kā jāgatavojas vizītei pie uztura speciālista?
- Ja cilvēkam ir kaut kādas veselības problēmas, tad noteikti jāpaņem līdzi veikto izmeklējumu rezultāti, analīzes, izraksti no slimnīcām. Nav īpaši jāpārdomā, ko un kā uztura speciālistam stāstīsiet, jo viņam ir izstrādāti strukturēti jautājumi, kas palīdz soli pa solim saprast, ko cilvēks ēd, kādi ir viņa paradumi - speciālists zina, kā šo informāciju iegūt.
- Kādus mērījumus un izmeklējumus veic uztura speciālists?
- Šobrīd sadarbībā ar Nacionālo veselības dienestu veidojam kabineta aprīkojuma standartus, kādiem tiem vajadzētu būt ideālā gadījumā, un aprīkojuma saraksts ir samērā garš, bet pagaidām tas var katrā praksē atšķirties. Skaidrs, ka jebkurā uztura speciālista kabinetā ir svari un mērlente. Lielos iestādījumos ir bioimpedances aparāti, kas nosaka ķermeņa procentuālo kompozīciju. Lielākās praksēs ir arī mācību virtuves. Mēs esam profesijas pirmsākumos, bet es paredzu tai ļoti lielu nākotni, jo arvien vairāk pieaug slimību īpatsvars, kas saistītas ar nepareizu uzturu, līdz ar to arvien vairāk cilvēku arī būs jāizglīto.
- Uztura speciālista profesijas aprakstā cita starpā arī minēts, ka viņš pacientu iedvesmo. Kā tas izdodas?
- Es varu teikt par sevi - domāju, ka man ļoti labi izdodas. Ja tu cilvēku nepārliecini, tad jau nekas neiznāk, jo pats svarīgākais uztura speciālista un dietologa darbā ir motivācija. Ja cilvēks atnāk uz konsultāciju, tad skaidrs, ka zināma motivācija jau ir, bez tās viņš nenāktu. Tiem pacientiem, kuri atrodas stacionārā, gan bieži vien motivācijas nav, tomēr jācenšas nodibināt kontaktu un pārliecināt. Tas ir daudz sarežģītāk nekā vienkārši iedzert ārsta izrakstītās tabletes. Piemēram, ļoti daudziem cilvēkiem, kuri slimo ar 2. tipa cukura diabētu, šķiet: man ir paaugstināts cukura līmenis, iedzeršu tableti, un tas kļūs normāls. Taču tā ir slimība, kas skar vismazākos kapilārus, un tai ir trīs galvenās komplikācijas - aklums, gangrēna un nieru mazspēja. Jāmāk pārliecināt, lai pacients saprastu problēmas nopietnību.
- Vai uztura speciālists jāapmeklē regulāri vai pietiek ar vienu reizi?
- Var būt gan tā, gan tā. Dažreiz tiešām pietiek ar vienu konsultāciju, piemēram, cilvēkam ir podagra, viņam visu pamatīgi izskaidro, var iedot arī izdales materiālus, kur aprakstīts, kuri produkti jālieto minimāli un kurus var lietot daudz, kādi ir ieteicamākie gatavošanas veidi - izrunā visu ēdienkarti, un, iespējams, ar to pilnīgi pietiek. Svara samazināšanai bieži ir nepieciešamas regulāras konsultācijas. Ir arī situācijas, kas prasa īpašu uzturterapiju, piemēram, grūtniecība vai bērniņa barošana ar krūti.
- Kāda ir atšķirība starp uztura speciālistu un dietologu?
- Pirmkārt, dietologs ir ārsts; ja ir vajadzība, viņš var izrakstīt recepšu medikamentus atšķirībā no funkcionāliem speciālistiem. Šobrīd dietoloģijas rezidentūru var iziet, ja ir jau kāda pamatspecialitāte, līdz ar to mums ir dietologi nefrologi, dietologi dermatologi u.c. Strikti novilkt robežu starp uztura speciālistu un dietologu ir diezgan grūti, bet, protams, ārsta izglītība ir nesalīdzināmi plašāka. Lai kļūtu par dietologu, vajadzīgi apmēram 10 gadi. Arī uztura speciālistu studiju programmā iekļauti daudzi kursi, kas ir visiem mediķiem, tikai citā apjomā, jo uztura speciālists mācās četrus gadus pilna laika programmā un 4,5 nepilna laika programmā. Mums ir arī akadēmiskā maģistra programma - vēl divi gadi klāt, un daudzi šobrīd ir iestājušies doktorantūrā un iegūs medicīnas doktora grādu uzturzinātnē. Katram ir ciešāka interese par kādu specializāciju - vienam tā ir ājurvēda, kāds vairāk konsultē pacientus ar alerģijām, ar celiakiju.
