Kā sadzīvot ar disfāgiju jeb rīšanas grūtībām

Cilvēks, kurš nekad nav saskāries ar rīšanas grūtībām, neiedziļinās ēdiena uzņemšanas niansēs, dažkārt arī grēko, ēzdams steigā, kaut kur skrienot vai, gluži otrādi, guļot pie televizora. Viņam pat neienāk prātā, ka rīšana ir diezgan komplicēts process, kura norisi kontrolē daudzi muskuļi un nervi. Rīšanas traucējumi, ko medicīnas valodā sauc par disfāgiju, var izpausties jebkurā procesa posmā no pārtikas sakošļāšanas mutē līdz tās nokļūšanai kuņģī. Eiropā no disfāgijas cieš aptuveni 2,5 miljoni cilvēku.

«Rīšanas traucējumiem pirmām kārtām ir pakļauti vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem laika gaitā muskuļi kļūst vājāki un nespēj pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas,» skaidro Illa Mihejeva, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Rehabilitācijas klīnikas vadītāja. «Rietumu valstīs, saskaņā ar statistiku, tieši kakla muskuļu vājums skar 40 procentus senioru pēc 65 gadu vecuma. Otra šim riskam pakļautā cilvēku grupa ir pacienti pēc insulta un galvas traumām, ar onkoloģiskām slimībām, multiplo sklerozi, Parkinsona slimību un citām neirodeģeneratīvām slimībām, pēc ķirurģiskām operācijām, kā arī bērni ar cerebrālo trieku. Rīšanas traucējumi tieši ietekmē gan cilvēka fizisko veselību, gan psihoemocionālo labsajūtu. Ja cilvēks nespēj uzņemt pilnvērtīgu uzturu un šķidrumu, organisms nesaņem tam nepieciešamās barības vielas un viņam draud malnutrīcija. Tā kā ēdiena norīšana notiek ar lielām grūtībām, nereti cilvēks aizrijas un pārtika kopā ar mutes un aizdegunes mikroorganismiem nonāk elpceļos, radot plaušu iekaisumu jeb aspirācijas pneimoniju. Rīšanas grūtības ietekmē arī psihoemocionālo veselību. Kopīga ēšana ar ģimeni vai maltītes ieturēšana publiskās vietās šiem cilvēkiem rada milzīgu stresu, tāpēc, runājot par disfāgiju, vienmēr tiek runāts arī par depresiju un sociālo izolāciju.»

Sīkāk par disfāgijas izpausmēm un iespējām palīdzēt tiem, kuri cieš no šīs problēmas, stāsta audiologopēdes Nora Smeltere un Katrīna Reine.

Pakāpenisks process

Nereti cilvēkiem ir iespaids, ka ēdiena norīšana notiek acumirklī. Patiesībā tas ir pakāpenisks process, kas sastāv no dažādām fāzēm. Sākumā kumoss tiek nokosts un sakošļāts mutes dobumā, un šajā norisē iesaistās zobi, žokļi, mēle, lūpu slēgums. Mēles mugurējā daļa novada sakošļāto barību uz rīkli, un tālāk šis process jau notiek reflektori - noslēdzas uzbalsenis, un barība tiek ieslidināta barības vadā, kas ir no muskuļiem sastāvošs cauruļveida orgāns, kurš ar kontrakciju palīdzību lēnām virza apēsto ēdienu uz kuņģi.

Kas var liecināt par rīšanas grūtībām

Ir virkne pazīmju, kas norāda uz iespējamām rīšanas grūtībām, pat ja cilvēks pats tās nevēlas atzīt. Par rīšanas traucējumiem jāsāk domāt, ja vienas ēdienreizes laikā ir vairāk par vienu rīstīšanās, klepošanas vai elpas trūkuma epizodi. Viena atsevišķa epizode par to vēl neliecina, jo var gadīties, ka cilvēks paņem mutē ļoti daudz ēdiena, viņam trūkst elpas un tieši elpas trūkuma dēļ viņš ievelk mutē gaisu kopā ar ēdienu, kas tālāk nonāk elpceļos un notiek aizrīšanās. Siekalošanās var liecināt par to, ka ir grūti siekalas norīt. Iespējami rīšanas traucējumi, ja ir gārdzoša («mitra») balss ēšanas laikā, acu asarošana ēšanas un dzeršanas laikā vai pēc tam, neizskaidrojami biežas augšējo elpceļu infekcijas, nesakošļātas pārtikas norīšana, pagarināts ēšanas laiks; kad norīšana notiek grūtāk, tās laikā var novērot kaut kādas papildu ķermeņa kustības. Cilvēkiem, kuriem viena sejas puse kļuvusi nejutīgāka pārciestā insulta dēļ, ēdiens un dzēriens var uzkrāties mutes dobumā aiz vaiga slimajā pusē, arī mēles kustības ir apgrūtinātas. Grūtības noturēt ēdienu un dzērienu mutes dobumā mēdz būt cilvēkiem, kuriem mutes muskulatūras tonuss ir ļoti vājš, tāpēc grūtāk sakniebt lūpas.

Kur meklēt palīdzību

Ja rodas aizdomas par rīšanas traucējumiem, sākumā jāvēršas pie sava ģimenes ārsta, kurš vislabāk zina, ar kādām slimībām cilvēks slimo un ar ko problēma vairāk varētu būt saistīta. Ģimenes ārsts nosūtīs uz konsultāciju vai izmeklējumu, lai varētu precizēt šos traucējumus un noteikt diagnozi. Var būt nepieciešama neirologa, pulmonologa, gastroenterologa, radiologa, ķirurga, audiologopēda un citu speciālistu palīdzība. Uz audiologopēda konsultāciju iet pacienti, kuriem jau noteikta diagnoze un veikti izmeklējumi. Audiologopēds izvērtēs pacienta stāvokli un atkarībā no tā, kurā rīšanas procesa posmā ir traucējumi un cik tie ir izteikti, izraudzīsies viņam individuāli piemērotus vingrinājumus, ieteiks pareizu uzturu un sniegs praktiskus padomus.

Gards un pilnvērtīgs uzturs

Gatavojot maltīti cilvēkam ar disfāgiju, jāpārliecinās, ka tiek piedāvāta atbilstoša ēdiena konsistence, ņemot vērā viņa spēju sakošļāt un norīt. Ēdienam jābūt pēc iespējas viendabīgam, tas nedrīkst būt kraukšķīgs, jo asi gabaliņi rīšanu apgrūtina vēl vairāk. Vajadzētu izvairīties no neapstrādātiem dārzeņiem un graudiem. Nepiemērotākie produkti rīšanas traucējumu gadījumā ir sausa maize, cepumi, krekeri, rieksti, griķi. Vēlams izmantot mīkstas konsistences ēdienus, piemēram, putras, jogurtus, omletes, dārzeņu un augļu biezeņus, biezzupas, maltu gaļu ar mērci, ķīseļus, želejas, krēmus u.c. Ja pacients lieto zobu protēzes, tām ēšanas laikā ir jābūt mutē, ja nelieto, tad ēdiens jāpasniedz tādā veidā, lai viņam nevajadzētu veltīt lielu spēku tā sasmalcināšanai. Atkarībā no rīšanas traucējumu smaguma ēdiena konsistence var būt no smalki sakapātas līdz blenderētai. Lai padarītu ēdienu baudāmāku, var pievienot dažādas garšvielas, jo tad iespējams arī labāk sajust barību, kas atrodas mutē. Taču, vai tā būtu malki smalcināta sutināta zivs vai gaļa, kartupeļu biezenis, pudiņš, želeja vai cits ēdiens, ir būtiski, lai tas saglabā krāsu, smaržu un ir estētiski baudāms. Ja ir grūtības ar šķidrumu uzņemšanu, jo tie tek laukā no mutes, dzērienu konsistenci var mainīt, izmantojot aptiekā nopērkamos ēdienu biezinātājus. Tos lietojot, precīzi jāievēro pievienotā instrukcija. Bieži vien var izlīdzēties arī ar kartupeļu cieti, kas ļauj šķidrumu padarīt biezāku un tā garšu - maigāku, piemēram, ja ir runa par dzērveņu sulu vai citu garšīgu, taču kairinošu dzērienu.

Centieties padarīt ēdienu pēc iespējas pievilcīgāku, lai jūsu tuvinieks, neraugoties uz disfāgiju, gūtu no tā baudu - iesaka audiologopēdes. Vislabāk ieturēt mazas, bet biežas ēdienreizes regulāri vienā laikā, jo arī tas palīdz gremošanas traktu sagatavot pārtikas uzņemšanai, uz noteikto laiku sāk izdalīties siekalas un kuņģa sula, cilvēks gaida ēdienreizi un grib ēst.

***

Kas var traucēt rīšanas procesam

• Mutes muskulatūras vājums, sakodiens, zobu trūkums, protēzes, kas nepareizi ievietotas vai nav nostiprinātas. Īpaši, ja netiek lietotas speciālās protēžu fiksācijas līmes, protēze kļūst kā svešķermenis, kas var apgrūtināt rīšanas procesu. Ja protēzes mutē paliek nenostiprinātas un cilvēks, tās neizņemot, aiziet gulēt, viņš var aizrīties un pat nosmakt, tāpēc protēzes uz nakti jāizņem. Protēzes ir jālieto regulāri ikdienā, pretējā gadījumā ar laiku atrofējas un resorbējas kaulaudi un saistaudi un rodas orālās muskulatūras vājums - vaigi iekrīt, lūpu slēgums ir vājš, muskulatūra ir ļoti vāja, un var būt aizrīšanās risks, ja pārtika netiek pienācīgi sasmalcināta.
• Poza ēšanas laikā. Ja ēd guļus stāvoklī, tad ne galva, ne barības vads, aukslējas un rīkle neatrodas pareizā leņķī un var notikt aizrīšanās, jo tā nav fizioloģiska poza. Nav vēlama arī pārmērīga noliekšanās uz priekšu, kā dēļ kuņģis ir gluži kā pārlocīts, līdz ar to var rasties arī dažādas problēmas, piemēram, atvilnis. Problēmas var radīt arī ķermeņa vai galvas nepareiza pagriešana.
• Ēšanas temps. Ēšanai ir jāatvēl pietiekami ilgs laiks, nav jāēd steigā vai kustībā, barība ir pietiekami jāsasmalcina. Ja to neievēro, tad arī cilvēkiem bez rīšanas traucējumiem var atgadīties aizrīšanās epizodes.
• Vienā reizē norītais ēdiena daudzums. Mutē jāpaņem tikai tik daudz barības, cik var vienā reizē sakošļāt un norīt. Nedrīkst piebāzt pilnu muti un tad pa daļām mēģināt kaut ko norīt, kā diemžēl cilvēki reizēm mēdz darīt.
• Ēdiena konsistence. Mīksti un viendabīgi ēdieni norijami vieglāk, bet sausi, cieti vai kraukšķīgi produkti - grūtāk.
• Ēdiena garša un smarža. Barības uzņemšanas process faktiski sākas no tā, ka cilvēks izjūt ēdiena smaržu, kas veicina kuņģa sulas un siekalu izdalīšanos, līdz ar to barības vads samitrinās. Tā ir sagatavošanās rīšanas procesam. Ja cilvēkam ir pavājināta oža un garšas sajūta, tad ēdiens nav tik pievilcīgs un ēšanas process nav tik pilnvērtīgs.
• Ēdiena temperatūra. Dažādām slimībām var būt raksturīgi, ka vieglāk ir norīt aukstu vai siltu ēdienu. Savukārt, ja tas ir remdens, tad ēdājs, kuram visas maņas ir pavājinātas, nejūt, kur ēdiens mutē atrodas, un tas var palikt, piemēram, aiz vaiga.
• Ēšanas vide. Vēlams ieturēt maltīti gaišās, vēdinātās un klusās telpās, kur nekas nenovērš uzmanību. Ēšanas process ir ļoti svarīga dzīves daļa, kurai vajag pienācīgi veltīt laiku.
• Pasniegtā ēdiena estētiskums. Glīti pasniegts ēdiens rosina apetīti, un līdz ar to viss barības uzņemšanas process notiek veiksmīgāk. Nozīme var būt pat tādai niansei kā šķīvju un galda piederumu krāsa, piemēram, ir pētījumi, kas liecina, ka zilā krāsa nomāc ēstgribu, bet oranžie toņi to veicina.

***

Ja disfāgijas pacients jāēdina

Ja cilvēks ir aprūpējams un nespēj patstāvīgi paēst, tad, viņu ēdinot, jāievēro šādi ieteikumi:

• Ēšanas laikā jāizvēlas droša sēdēšanas poza - mugura taisna, vēlams, lai tā atrastos 90 grādu leņķī attiecībā pret krēsla sēdekli. Ja cilvēks pats nespēj noturēt galvu, tai jābūt atbalstītai ar spilvenu. Kājām vajadzētu būt pilnībā atbalstītām pret zemi vai ratiņkrēsla kāju balstiem. Plaukstām un apakšdelmiem vajadzētu atrasties uz galda virsmas, bet tā, lai pleci nebūtu pacelti.
• Jāpārliecinās, kāda ir galvas pozīcija: galvai nevajadzētu būt pārāk izvirzītai uz priekšu vai arī atliektai atpakaļ, jo šāds stāvoklis apgrūtina ēšanu un rada aizrīšanās draudus.
• Ēšanas laikā ieteicams izvairīties no apkārtējiem trokšņiem, piemēram, radio vai televizora skaņām, lai uzmanība būtu veltīta tikai ēšanas procesam.
• Aprūpētājam vajadzētu sēdēt pacientam tieši pretī vai sānos. Ja pēc insulta viena ķermeņa puse darbojas sliktāk, aprūpētājam jānovietojas pie veselās puses. Viņam jāsēž vienādā līmenī ar aprūpējamo, nevis jāstāv. Karotei ar ēdienu brīvi jāsasniedz ēdināmā cilvēka mute. Ja nākas stiepties tālu pāri galdam, ēdājs cenšas pasniegties pretī un galva tiek nevēlami izvirzīta uz priekšu.
• Aprūpētājs uz karotes uzliek pavisam nelielu ēdiena daudzumu - tikai tik, cik vienā reizē var norīt. Karoti novieto mutē uz mēles, lai būtu vieglāk ēdienu sagaršot un satvert. Pirms kumosa norīšanas cilvēks var tuvināt zodu krūškurvim, tā atvieglojot rīšanas procesu. Pēc tam aprūpētājs palūdz parādīt, vai mute izēsta tukša, un tad dod nākamo kumosu.
• Ja ēšanas laikā pacients aizrijas, jāļauj izklepoties tik ilgi, cik nepieciešams. Nevajadzētu steigties sist pa muguru vai piedāvāt ūdeni. Padzerties malciņu tīra ūdens der piedāvāt pirms ēšanas, lai nebūtu sausa mute. Aizrīšanās ar ūdeni nav tik bīstama kā tad, ja mutē ir pārtikas gabaliņi.
• Nepieciešamos medikamentus disfāgijas pacientiem dod šķidrā vai saberztā veidā kopā ar ēdienu, piemēram, ar putru vai krējumu. Ir vērts painteresēties pie ārstējošā ārsta, vai nav kādas zāļu formas, kuras būtu ērtāk lietojamas. Pasaulē tiek radīti preparāti, lai atvieglotu dzīvi disfāgijas pacientiem, taču ne visas inovācijas pagaidām nonākušas līdz Latvijai.
• Ja cilvēks ar rīšanas traucējumiem ir gulošs, pēc ēšanas ir vēlams palikt sēdus pozīcijā vēl vismaz pusstundu.