Latvijas anonīmo alkoholiķu sadraudzības pirmā sapulce notika pirms 30 gadiem – 1988. gada 8. novembrī. Trīsdesmit gadu laikā daudzi simti alkohola atkarīgo ir mēģinājuši atbrīvoties no alkoholisma. Viņi uzskaita katru dienu, kas pavadīta skaidrā. Jo tas, ko vari apsolīt sev, ir šodien nedzert. Viņu ģimenes locekļi – līdzatkarīgie – nereti ir pirmie, kuri apmeklē atbalsta grupas. Palīdzot sev, viņi palīdz alkoholiķim.
Pierasts uzskatīt, ka alkoholu lieto jaunieši un darbspējas vecuma cilvēki. Bet nē, gana daudz alkohola atkarīgo ir starp senioriem - tie, kuriem lielākas pensijas, pērk un dzer. Narkoloģe Ilze Stankeviča stāsta, ka arvien vairāk senioru ir alkohola atkarīgie. Anonīmo alkoholiķu sapulces var apmeklēt bez vecuma cenza, Latvijā nav bijis precedentu, ka atnāk jaunieši zem 18 gadu vecuma. Bet, ja atnāktu, zinātu, kā palīdzēt.
AA ir viena no palīdzības metodēm
Cilvēki, kuri nav piedzīvojuši alkoholismu (paši dzer) vai tā sekas (līdzatkarīgie), mēdz nosodīt, kritizēt, tiesāt pamācīt. Anonīmo alkoholiķu (AA) grupas biedri runā tikai par savu pieredzi. Tam, kurš klausās, ir ļauts saprast, ka viņš nav vienīgais tāds. I. Stankeviča saka: gribi apstāties dzert, nāc uz AA, tā ir viena no metodēm. AA grupās cilvēki netiek atstumti, nosodīti, pamācīti. Viņi ir pieņemti. Arī pēc tam, kad atkal paceļ kārtējo pirmo glāzīti, kam seko veselības problēmas, izjūk ģimene. Labprātīgi cilvēks negrib zaudēt ģimeni, tas ir stimuls mainīt sevi. Pēc tam prioritāšu lokā ir veselība un karjera.
Ja cilvēkam šķiet, ka viņam gan problēmu ar alkoholu nav, AA mājaslapā ir ievietoti 12 jautājumi sev. Ja vismaz četras atbildes uz tiem ir pozitīvas, tad ir jāizvērtē savi dzeršanas paradumi. Tik vienkārši. Turklāt neviens neuzzinās rezultātu. Bet, lai sāktu ceļu uz skaidrību, ir jāatzīst atkarība.
Dažus gadus pēc AA kustības izveides Latvijā bija jau deviņas AA grupas - Rīgā, Jelgavā, Tukumā, Saldū, Talsos. Vēlāk dažas no grupām darbību pārtrauca, bet izveidojās citas. Alkoholiķis Arvīds stāsta, ka pašlaik grupu skaits ģeogrāfiski ir plašs, bet biedru skaits būtiski nav audzis. 2018. gadā Latvijā ir vairāk nekā 60 aktīvu AA grupu, kurās ir no dažiem līdz vairākiem desmitiem biedru.
Nav pagrīdnieki
AA uzsver, ka nedarbojas pagrīdē. Pēdējos piecos gados AA dalībnieki ir sadarbojušies ar 25 pašvaldībām un tikušies ar to mēriem, policistiem, sociālajiem darbiniekiem, probācijas dienesta darbiniekiem. Apmeklē cietumus, kur ieslodzīto lielākā daļa ir atkarīgie. Tiks atbrīvoti no ieslodzījuma un atsāks dzert vai lietot narkotikas. Tāpēc viņus informē, ka ir iespēja apmeklēt AA sapulces. Kāda ir atdeve, rezultāts? To nepēta.
Zināt ir palīdzēt
Alkoholiķis Aivars uzsver, ka AA dalībniekiem ir būtiski pateikt sabiedrībai - notiek atklātas sapulces, kurās var iegūt informāciju par AA kustību. Jebkurš. Dzērāji, viņu ģimenes, sociālie darbinieki…
Kad Neatkarīgā pirms pieciem gadiem rakstīja par AA kustību Latvijā, I. Stankeviča skaidroja, ka galvenais motivators, kas liek alkoholiķiem doties meklēt palīdzību, ir krīze. Viņa norādīja, ka pati klientu paralēli terapijas procesam virza arī uz anonīmo alkoholiķu kustību, un pēc pieredzes sacīja, ka šī persona gan ir ļoti jāmotivē turp doties. Ārste uzsvēra, ka lielāka loma varētu būt sociālajiem darbiniekiem, jo patlaban anonīmie alkoholiķi pēc palīdzības dodas pēc ārstu ierosinājuma, saņemot informāciju tieši no viņiem.
Tiekoties šogad novembrī, narkoloģe atzina, ka tikšanās un sarunas ar sociālajiem darbiniekiem ir nepārtraukts darbs, jo kadru mainība diemžēl ir liela. Paiet neilgs laiks, un atkal ir jāizskaidro AA sadraudzības būtība, iespējas. Līdzīgi ir ar narkologiem. Viņa uzsver, ka narkologiem ir nepārtraukti jāatjauno zināšanas. Un vismaz vienu reizi katram narkologam vajadzētu apmeklēt AA sapulci, lai saprastu, kas «lācītim vēderā».
Līdzatkarīgie ir grūtāk pārlaužami
Dace ir līdzatkarīgā. Alkoholiķu tuvinieku (līdzatkarīgo pašpalīdzības grupu Al-Anon) sapulces sākusi apmeklēt, divus gadus pirms viņas vīrs devās uz AA sapulcēm. Nereti tuvinieki uzskata - man problēmu nav, viņš dzer, lai viņš arī ārstējas. Dace atzīst, ka alkoholiķu tuvinieku un draugu sadraudzībā jutusies iespaidota un radusies vēlme pašai rīkoties. Noliegumu, ka problēma ir viņai, pārvarēt bijis grūti. Toties vēlāk jau apzinājusies, kas notiek ar viņu pašu un vīru.
I. Stankeviča neslēpj, ka ar alkoholiķi ir vieglāk strādāt, bet ar tuvinieka noliegumu nereti ārsts nevar tikt galā. «Atceros pāris gadījumu, kad piederīgie pateica: tā nav mana problēma,» noteic narkoloģe. Jau dzirdot, kā tuvinieks runā, ir skaidrs, ka viņš ir līdzatkarīgais: viņš man dzer; mēs esam skaidrā jau trešo dienu u.tml. Visbiežāk vizītē pie narkologa runā aktīvā sieva, nevis pats dzērājs. Tikai tad, kad tuvinieks saprot, cik dziļi līdzatkarības problēmās iestidzis pats, sākas ceļš uz atveseļošanos. Savu un dzērāja.
