Neiroķirurgs Juris Puriņš: Manuprāt, jaunam ārstam "uz rokas" jāsaņem vismaz 2500–3000 eiro

«Medicīna man nāk līdzi no bērnības. Faktiski pirmās smaržas, ko es atceros, ir ēteris un hloroforms,» stāsta Juris Puriņš, neiroķirurgs, medicīnas zinātņu doktors, privātklīnikas vadītājs. «Mani vecāki abi bija ārsti, ķirurgi, Paula Stradiņa skolnieki. Tā kā vecvecāki tika izsūtīti, bijām tautas ienaidnieki, kuri jāaizvāc pēc iespējas tālāk, tādēļ vecāki strādāja Grīvas slimnīcā pie Daugavpils. Tur es pavadīju pirmos dzīves gadus.

Sešdesmito gadu sākumā mans tēvs atvēra pirmo neiroķirurģijas nodaļu Stradiņa slimnīcā, kur ārstēja muguras problēmas, galvas smadzenes, audzējus, iekaisumus, traumas. Augot šajā ģimenē, pazinu visus ārstus, kuri bija tēva komandā. Vēlāk nokļuvu Gaiļezera slimnīcā pie tēva skolnieka Ojāra Bieziņa, kurš arī, manuprāt, bija viens no pamatakmeņiem manā profesijā neiroķirurģijā.

Lielā māksla ir ne jau tikai izoperēt, bet arī kādreiz neizoperēt

Man paveicās, jo es ļoti ātri nonācu labās rokās lielākajos neiroķirurģijas centros Maskavā un Kijevā, kur strādāju savu zinātnisko darbu. Skolotāji bija tēva toreizējie kolēģi un draugi, un es biju kā pulka dēls. Strādāju ļoti daudz, no tā laika atceros tikai operāciju zāles, kur mācījos no slavenajiem neiroķirurgiem. Es vēl biju ļoti jauns, kad jau biju aizstāvējis savas zinātņu disertācijas un faktiski nobriedis kā ķirurgs, bet tas nav tik daudz mans, cik tās situācijas nopelns. Pēc tam darbu, ko biju strādājis savā zinātnē neiroķirurģijā, aizsūtīju uz pasaules neiroķirurgu kongresu, tur to pamanīja kā jaunā speciālista darbu, prēmēja, un tā es nokļuvu ASV, Hārvarda universitātē. Tur ar pārtraukumiem darbojos no 1988. līdz 1993. gadam, tur arī notika mana pieslīpēšanās. Amerikā bija pilnīgi cita ķirurgu filozofija, citi instrumenti, citi aparāti un principi, bet es nevienu brīdi neesmu teicis, ka tie principi, kuri man bija ielikti šeit, bija sliktāki vai labāki par tiem, ko iepazinu tur. Abi slīpējumi izrādījās ļoti būtiski manā turpmākajā izaugsmē. Zināšanu jau nekad nevar būt par daudz un sevišķi roku prasmes, kas neiroķirurģijā ir ļoti svarīga.

- Vai tad nav vajadzīgs arī talants?

- Man nepatīk vārdi «talants» vai «spējas.» Vienkārši ir cilvēki, kuriem citi sevi uztic, un uztic jau tiem, par kuriem tauta zina, ka pie viņiem var iet. Ir tādi ārsti, pie kuriem visi grib nonākt, tādi, pie kuriem arī grib, un tādi, kuri arī ir vajadzīgi, bet sasniegt to stāvokli, kad ļaudis tevi izvēlas un pie tevis nāk, - tas laikam ir katra ārsta lielākais gandarījums.

- Kā radās jūsu klīnika?

- Faktiski tas notika apstākļu sakritības dēļ. Savulaik man Gaiļezera slimnīcā bija zinātniski pedagoģiski praktiska vienība lāzeru neiroķirurģijā. Finansējums nāca gan no Padomju Savienības, gan arī no Rietumberlīnes un no Hārvarda universitātes. Sabrūkot PSRS, tas viss kopā vairs nestrādāja un tādu jaudīgu vienību uzturēt kļuva neiespējami. Man piedāvāja strādāt Amerikā, bet es izlēmu atgriezties, jo bija Atmodas laiks, biju salasījies vēsturiskus materiālus par ārstu privātpraksēm Ulmaņa laika Latvijā, un arī visas avīzes rakstīja: atjaunosim privāto medicīnu! Tas šķita saistoši. Jau bērnībā mana vecmamma, kura bija no Rūjienas, teica - Juri, Latvijā, ja tu neesi nabags, ir pieņemts pie ārsta iet privāti. Arī Amerikā nopelnītā nauda bija jārealizē, un tā izveidojās šī klīnika. Veidoju to kā klasisku privātklīniku, kur cilvēks atnāk ar savām ciešanām un rūpēm un mēs viņam palīdzam. Taisnība latīņu teicienam, kurš savulaik bija iegrebts ozolkokā mana tēva kabinetā: Salus aegroti suprema lex - cilvēka ciešanas ir ārsta likums.

- Vai to nebūtu iespējams īstenot arī valsts slimnīcā?

- Nenoliegšu, ka privātklīnika vajadzīga arī tāpēc, ka, strādājot Stradiņos, Gaiļezerā vai citur, ar to naudu, ko dod valsts, nevar nodrošināt savu ģimeni un dzīvot elementāri ārsta cienīgu dzīvi. Man ir milzu negatīvā īpašība - es nekad neesmu pratis ņemt aploksnes, kur nu vēl prasīt. Atgriežoties no Amerikas, biju naivs, bet tagad varu teikt: privātā medicīna, mīļie Latvijas iedzīvotāji, ir tieši tā pati valsts medicīna, tie paši ārsti, tās pašas māsas, tikai finansējums ir privāts.

- Šodien daudz tiek runāts par mediķu trūkumu, zemo atalgojumu un aizplūšanu uz ārzemēm. Kāds ir jūsu skatījums uz šo situāciju?

- Mediķu Latvijā pietiek un ir par daudz, nevis par maz, jautājums ir - kā mēs viņiem maksājam. Tagad, ja mēs aizbrauksim darbdienas vidū uz kādu no valsts slimnīcām, mēs sastapsim tikai dažus ārstus, jo visi jau sen projām, jo strādā vēl citās darbavietās. Cik zinu, tad valsts nav atcēlusi astoņu stundu darbdienu. Tas ir totāls likuma pārkāpums, un valsts to pieļauj. Es nevaru strādāt vairākās darbavietās, jo es visu dienu esmu aizņemts šeit. Tautai es gribu teikt: domājiet taču paši - vai tas ārsts, kurš strādā piecās darbavietās, ir labākais ārsts? Es domāju, ka labs ārsts ir pilnībā noslogots savā vienā darbavietā un viņam nav jāskrien no kabineta uz kabinetu. Mums no valsts pienākas mediķa cienīgs atalgojums, kā Eiropā pieņemts, un, pat ja tā valstiņa ir mazturīgāka, tad tik un tā jācenšas maksāt dakteriem. Es uzskatu, ka tas, ko pašlaik sola pielikt, ir ņirgāšanās.

- Un cik tad vajadzētu?

- Gribat dzirdēt skaitļus? Manuprāt, jaunam ārstam, kurš ir beidzis augstskolu un ir speciālists, būtu jāsaņem minimāli 2500-3000 eiro pēc nodokļu nomaksas, bet māsai 1000-1500 eiro. Tā nebūtu tā alga, ko viņi saņem «vecajā» Eiropā, bet tas būtu minimums. Mēs visi taču slimojam, arī ārsti ir pacienti. Mani tas ļoti uztrauc. Es esmu saņēmis ārkārtīgi labu palīdzību no saviem kolēģiem, bet man burtiski iekšas vārās, kad es redzu apstākļus, kādos viņiem jāstrādā. Un sevišķi man sirds sāp par māsām un citiem mediķiem - laborantiem, sanitāriem, šoferiem. Viņi dara ļoti atbildīgu darbu.

Es neesmu skaudīgs cilvēks, un man nav žēl, ka citi nopelna. Bet nav taisnīgi, ka prokuroriem, tiesnešiem algas paredzētas daudz lielākas nekā kardioķirurgam vai neiroķirurgam. Vai jūs varat salīdzināt to cilvēku, kurš spēj otram iejaukties smadzeņu asinsritē, sirdī, plaušās, asinsvados un citās ļoti svarīgās lietās, ar vienu juristu, kurš var iedot citiem taisnīgu vai netaisnīgu spriedumu? Lai man juristi piedod, bet tā ir viena drausmīga netaisnība. Manā skatījumā vislielākais ģenerālprokurors nav līdzvērtīgs ar sirds ķirurgu, asinsvadu ķirurgu vai gastroenterologu.

Tad, kad notiek nelaime ar kādu populāru cilvēku un mēs vācam ziedojumus, lai viņš varētu braukt ārstēties uz ārzemēm, tie ir desmiti un simti tūkstošu. Vai jūs domājat, ka viņš brauc tur pie kaut kādiem pārcilvēkiem mediķiem? Viņš brauc pie tādiem pašiem ārstiem Vācijā, Zviedrijā, Amerikā un jebkur pasaulē, bet tās summas, ko šeit tauta saziedo, atbilst īstajai cenai. Kāpēc nav sašutuma par to, ka cilvēkam ārstēšanai ārzemēs vajag simts tūkstošus? Pagaidi, bet vai tev šeit, ejot uz sirds operāciju, nevajag tos tūkstošus? Uz kāda pamata - uz tā, ka mediķiem šeit vienkārši nemaksā? Veselības ministrei nav jāsaka, ko viņa kam ir pielikusi, viņai jāsaka taisnība - ka naudas ir katastrofāli par maz un, pat pieliekot divkārši vai trīskārši, nekas nebūs atrisināts.

- Bet ko lai dara, ka medicīna, zāles un iekārtas ir tik dārgas?

- Ziniet, ko darīt? Visiem noliekt galvas un smagi strādāt, jo mums, kas dzīvojam šeit, Latvijā, tā nauda ir jāsapelna, un šobrīd, ja tu esi valstsvīrs, tev jāsaka - pacietieties, jo mēs nespējam to samaksāt, mīļie dakteri, bet mēs darīsim visu iespējamo. Citādi mēs nespēsim Latvijā noturēt šos izglītotos mediķus, un nebūs, kam ārstēt mūs, mūsu bērnus un mazbērnus.

- Cilvēki jau šobrīd sūdzas par to, ka jāgaida garās rindās, lai nonāktu uz pieņemšanu pie ārstiem vai veiktu dažādus izmeklējumus...

- Es domāju, ka tās lielā mērā ir mākslīgas rindas, bet es neizteikšos tālāk. Lai neviens nestāsta, ka pie ārsta nevar nonākt. Galvenais, lai ārsts ir cilvēks, kuram jūs uzticaties, un, pats galvenais, lai tas ir cilvēks, kurš netaupīs jums savu laiku. Ja jūs jūtat, ka ārstam nav intereses, kāpēc jūs savu laiku tērējat? Nav jēgas sarunāties ar cilvēku, kuram jūs kā cietējs neesat interesants.

- Tomēr nākas dzirdēt par cilvēkiem, kuri, pat samaksājot par vizīti pie kāda titulēta speciālista, profesora, ir vīlušies, jo speciālists uz pacientu pat nepaskatās, bet ātri iemet acis medicīnas dokumentos, pasaka norādījumus vai izraksta recepti un - sveiki.

- Es negribu aprunāt to nezināmo profesoru, varbūt viņš tik ātri arī var tikt skaidrībā. Ja mēs raugāmies no vispārcilvēciskā viedokļa, tad - lai kāds arī tu būtu speciālists, tas cietējs pretī ir tieši tāds pats kā tu, tāpēc attiecies pret viņu kā pret sevi. Tā ir elementāra audzināšana, ko mums māca ģimenē. Ja nemāca, atrodiet internetā padomus, kā labi uzvesties. Bet es kolēģus aizstāvēšu viena iemesla dēļ: dažreiz es jūtos slikti, ir kāda nelaime vai sāpes. Mums visiem ir arī mūsu temperaments, jūtas, dusmas... un tur es varu tikai teikt - atvainojiet, ļaudis, tos mediķus, kuri tā uzvedas. Es pieļauju, ka tam bija kaut kāds iemesls, kaut gan es to neattaisnoju. Ja viņš tāds ir vienmēr, tad neejiet pie tāda daktera. Mums ir tik maza tauta, visi par visiem zina. Ja tu tā izturēsies, sabojāsi reputāciju, un neviens pie tevis neies.

- Tīri cilvēciska izturēšanās ir acīm redzams kritērijs, bet ir taču arī citi ārsta profesionalitātes rādītāji, ko pacients, kurš medicīnā neorientējas, nespēj izvērtēt?

- Ja speciālists ir gudrs, tad viņš nesāk ar ārstēšanu, bet ar izmeklēšanu, jo mūsdienu medicīnas iespējas ir milzīgas. Var ļoti labi, pilnīgi nekaitējot pacientam, noskaidrot, kas pie vainas ir tām vai citām sāpēm, tirpšanai vai nervozitātei, jebkam. Noskaidro, kas tam cilvēkam noticis, un tikai tad ķeries pie ārstēšanas. Ja jūs tiekat pie ārsta, kurš saka - man viss skaidrs, jo man ir liela pieredze, un tūlīt sākšu ārstēt, tad jūs drīkstat pateikt - paklau, vai jūs nevarētu mani vispirms izmeklēt, lai patiešām pārliecinātos, ka viss ir tā, kā jūs domājat?

Mūciet no tā ārsta, kurš jums uzspiež vienu viedokli, bet mūciet arī no tā, kurš pacienta klātbūtnē šaubās un šķirsta grāmatas. Un vēl gribu teikt: mīļie ļaudis, baidieties no ķirurgiem, kuri lielās ar saviem varoņdarbiem. Tas parasti nozīmē, ka mēsli bija līdz acīm, bet, par laimi, labi beidzās. Ja pacienti jautā - dakter, vai tā ir grūta, sarežģīta operācija, es atbildu - man nav sarežģītu un nesarežģītu operāciju, man ir tikai apmierināts vai neapmierināts pacients gala rezultātā. Jo viss pārējais ir mans profesionālais darbs. Ja kāds ķirurgs zina uz priekšu, kas būs operācijā, mans ieteikums ir - vairieties no šā ķirurga, jo es nepavisam neesmu pārliecināts, ka cilvēkam, jo īpaši ķirurgam, vajadzētu runāt par rezultātu, kas būs, pirms viņš to ir sasniedzis. Vēl viens svarīgs noteikums: neķeries pie darba, ja tu neesi pārliecināts. Nostāja, kas man ļoti patīk kā ārstam: es esmu konservatīvs, strādāju tikai ar absolūti pārbaudītām un sev zināmām, saprotamām un pilnīgi apgūtām metodēm, jo vājinieks nav nekāds izmēģinājuma lauciņš.

Man nav arī saprotams, kādēļ vajadzīgi dažādi blakus nosaukumi, tādi kā vertebrologs vai algologs. Ja mēs runājam par ķirurgiem, tad vieni ir trenēti neiroķirurģijā, mikroķirurģijā, asinsvadu ķirurģijā - tas ir novirziens, kur tev māca strādāt ar ļoti maigām struktūrām, ļoti specifiskiem instrumentiem un paņēmieniem, tas ir ilgu gadu darbs un treniņš. Otrs virziens ir traumatologi ortopēdi, kas ir tikpat labi ārsti, bet viņus māca skrūvēt, zāģēt, izņemt locītavas, ielikt locītavas, arī šie speciālisti gadiem trenējas un mācās, lai spētu pacientam palīdzēt. Neiroķirurgam vēl ir padziļināti jāapgūst neiroloģija, vesela virkne slimību un simptomu. Bet kas ir vertebrologs? Viņš ir ortopēds vai neiroķirurgs? Kas ir algologs? Mums ir neirologi, ir neiroķirurgi, kuri nodarbojas ar sāpēm, mums ir ortopēdi, ģimenes ārsti - pamatprofesijas, kas ir mācītas ar to nodarboties. Lai man piedod visi tie, kurus es tagad varbūt aizvainoju, bet tā garša ir amatieriska. Mūsu valsts jau iet vēl tālāk, mēs atzīstam burvjus, atzīstam dziedniekus, pat ļaujam viņiem izdot žurnālus. Lai pamēģina «vecajās» Eiropas valstīs šādi uzvesties, es domāju, ka darbs būtu tiesībsargājošajām iestādēm. Es saprotu, ka šausmīga slimība liek cilvēkiem meklēt jebkādu glābiņu, un atrodas ļaudis, kuri šiem apjukušajiem, sāpju nomocītajiem, izmisušajiem cilvēkiem sola palīdzēt. Ja valsts viņiem to ļauj, tad valsts to atzīst. Un, kad pacients redz, ka viņam nav palīdzēts, tad no burvja pēkšņi ne vēsts, un, ja kāds pret šo burvi vēršas, tad viņš var sacīt - es jau neko, es jau tāpat vien. Bet, redziet, nevar tāpat vien. Ja tu ķeries pie tādiem nopietniem cilvēku dzīves likteņiem un stāvokļiem, tur neies cauri tāpat vien.

- Bieži vien cilvēki, vai nu viņi to atklāti atzīst, vai neatzīst, meklē dažādas citas ārstēšanās iespējas, baidīdamies iet pie ķirurga, jo tautā valda uzskats, ka viņš noteikti gribēs pacientu sagriezt. Vai tā ir?

- Mans šefs dakteris Ojārs Bieziņš vienmēr teica: cik labi, ka mēs šo pacientu neoperēsim. Es toreiz, jauns ķirurgs būdams, domāju: kā viņš tā runā? Tagad es ļoti bieži piekrītu, jo tā lielā māksla ir ne jau tikai izoperēt, bet arī kādreiz neizoperēt, ja tur ir pilnīgi cits piegājiens vajadzīgs - ar zālēm, ar taktiku. Īsti nobriedušam ķirurgam ir tikai viena zvaigzne: tas rezultāts, kad slimnieks iet mājās. Jo kāda jēga ir skaisti izoperēt, ja pacients nav apmierināts? Bet jaunajiem speciālistiem vai tiem, kuriem tik labi nesanāk, ir jāklausa klīniku vadītāji, virsārsti, pieredzējušie kolēģi. Līdz ar to tā ir diktatūra. Ja jūs vēlaties demokrātismu mūsu profesijā, tad lai Dievs stāv klāt. Gan privāto, gan labo valsts klīniku vadītāji ir diktatori. Mans tētis bija absolūts diktators, mana skolotāja Ģertrūde Eniņa bija absolūta diktatore, mani skolotāji Kijevā un Maskavā bija superdiktatori, arī Amerikā mani skolotāji un kolēģi bija prātam neaptverami diktatori. Ja tēvs ko klīnikā teica, tas nebija apspriežams, tas bija jāizpilda. Arī es ievēroju šo principu. Tad, kad tie citi būs labāki par mani, tad viņi būs manā vietā un noteiks, ko kurš drīkst un cik tālu drīkst.

- Mēdz teikt, ka medicīnā nav simtprocentīgu garantiju. Kā jūtas ārsts, kuram nākas uzņemties risku, ārstējot pacientu?

- Es izstāstīšu stāstu, kas atbildēs uz jūsu jautājumu. Jaunībā man bija pacients, kurš arī bija jauns, kādas lidostas galvenais inženieris. Viņam bija ļaundabīgs smadzeņu audzējs. Mēs bijām pazīstami apmēram trīs gadus, kuru laikā viņš pārcieta četras operācijas, audzējs bija ļoti izplatījies un ļoti ļaundabīgs. Pēc katras no operācijām viņš devās uz mājām, kas atradās ārpus Latvijas, pēc tam atkal atgriezās, un katru reizi viņam bija jātic man, ka mums ir atkal audzējs, kas tomēr jāņem ārā. Pēdējā apmeklējuma reizē audzējs atkal bija neticami izpleties un nu jau ieaudzis struktūrās, kuras es nevarēju izoperēt tā, lai pacientam nebūtu parēzes rokai vai kājai. Viņš jautāja: dakter, vai man ir vēl iespēja padzīvot? Es teicu - jā, es varu operēt, bet tev pēc tam, visticamāk, nekustēsies roka un kāja. Vai tu man vari vēl iedot trīs mēnešus? Domāju, ka varu. Tad dari to. Jums grūti iedomāties, kas notika manī, es profesionāli to darīju, bet es esmu arī cilvēks. Un šo vienreizējo pacientu, kurš man tik ļoti uzticējās, es vienmēr atceros tad, kad ir runa par cerīgiem vai bezcerīgiem gadījumiem. Tādu gadījumu ir bijis bez jēgas, bet viņu es atceros. Es izdarīju visu, ko spēju. Kā tas ir, kad tu zini, ka faktiski jau nekā vairs nav, bet viņam arī tie trīs mēneši ir svarīgi. Tad par ko ir runa? Par to, ka tomēr pacients ir galvenais, ne jau tu. Es negribu šo gadījumu iztirzāt tālāk, jo tas ir traģiskuma pilns, bet tādās situācijās norūdās ķirurgi. Jo ārstam jau arī ir tikai viņa nervi un viņa dzīvības sulas, un lai man nestāsta, ka dakteri necieš. Ļoti cieš.

- Vai situācijā, kad pacientam grūti pieņemt lēmumu, ir pareizi konsultēties ar vairākiem neiroķirurgiem?

- Jā, mūsdienās ir tāda pieņemta lieta kā otrs viedoklis. Arī manējo lūdz, un tas ne vienmēr sakrīt ar kolēģu viedokli. Bet - jūs prasījāt manas domas, un es jums tās pateicu. Tālāk ir paša pacienta izvēle, vai uzticēties vienam ārstam, otram vai iet vēl pie trešā. Es nepretendēju uz absolūto taisnību, bet tā nu ir sanācis, ka savu mūžu esmu pavadījis šajā profesijā un tie ļaudis, kuri te nāk simtiem un tūkstošiem, mani izvēlas. Tie nav valsts kvotu nosūtītie pacienti, bet gan tie, kuri nāk paši. Man tas ir liels pagodinājums, ka cilvēki izvēlas mani un mūsu klīniku.

- Kas jauns gaida pacientus tuvākajā nākotnē?

- Puriņa klīnika aug! Man par lielu prieku pēc desmit gadu prombūtnes, kā tagad modīgi saka, repatriējas mans dēls Kārlis Puriņš ar ģimeni no Upsalas. Kārlis saņēmis labu neiroķirurģisko audzināšanu Upsalas universitātē, beidza tur doktorantūru, aizstāvēja disertāciju un bija aktīvs neiroķirurgs. Laikam jau zviedri to pamanīja, un šobrīd viņš atgriežas no ļoti prestižas Stokholmas klīnikas, kur strādā virsārsta statusā. Ļoti nozīmīga mūsu klīnikai ir arī Kārļa sievas Sairitas neiroķirurģijas māsas pieredze Upsalas universitātes klīnikā. Un tad vēl mūsu «maziņais» Krišjānis, Stradiņa universitātes piektā kursa students, aktīvi voluntē un interesējas ortopēdijas un neiroķirurģijas prasmēs. Kārlis mājās ved arī pilnīgi jaunu muguras ķirurģijas metodi, kas šeit Baltijā ir absolūts jaunums.