Kad veselības problēmas ir akūtas, cilvēks iet pie ārsta. Tomēr ar ilgstošākām veselības problēmām nereti jāstrādā pie dažādiem terapeitiem - fizioterapeita, psihoterapeita un citiem. Pasaulē un Latvijā arvien lielāku popularitāti iemanto kanisterapija - īpaša terapija ar apmācītiem suņiem. Šādus suņus varēs sastapt arī 22. septembrī Dino Zoo Pasaulē, Krasta ielā 52, Sporta dienā “Tu neesi viens” - cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un viņu ģimenes locekļiem. Tajā divas sertificētas kanisterapijas specialists - Līga Olekte un Vladislava Akimova - ar saviem četrkājainajiem palīgiem gan vadīs bezmaksas nodarbības, gan lasīs lekcijas.
Kanisterapija ir starpdisciplinārs terapijas veids, kas sasaistās ar ergoterapiju, fizioterapiju un citām. To var izmantot sociālu iemaņu un fiziska stāvokļa uzlabošanai, tāpat arī kustību traucējumu uzlabošanai. Suns darbojas kā motivators un galvenais komunikācijas objekts, visa darbība tiek vērsta uz suni. Ļoti bieži cilvēkiem nav motivācijas, piemēram, darboties pie fizioterapeita - tas šķiet grūti, garlaicīgi. Savukārt, ja viņam vingrojot jācilā kāja pāri sunim, nevis vienkārši augšā-lejā, tad motivācija ir pilnīgi cita. Suns nenosodīs, neteiks neko pretī, neskatīties uz cilvēku ar žēlumu vai vēl kā citādi. Gan bērniem, gan pieaugušajiem ir vieglāk atraisīties komunikācijai un darīt lietas, reizēm to pat neapzinoties. Toties ar lielāku motivāciju viņš izdara vairāk, līdz ar to ir arī labāks rezultāts. Kopumā kanisterapijas gadījumā cilvēka ārstēšanā iesaistās vairāki speciālisti - kanisterapijas nodarbības vada cilvēks, kurš ir izgājis apmācību un zina, kā suni pielietot, lai sasniegtu ārstējošā terapeita nospraustos mērķus. Lai gūtu maksimāli labu rezultātu, kanisterapijā nepieciešams iesaistīt arī, piemēram, fizioterapeitus vai rehabilitologu.
Kanisterapiju var izmantot ne vien fiziskā rehabilitācijā, bet arī citos virzienos - pedagoģiskā un psiholoģiskā. Tā, piemēram, pedagoģiskā kanisterapija tiek veikta skolās, ar tās palīdzību var mācīt bērniem sociālās iemaņas, komunicēt, attīstīt pašapkalpošanās iemaņas. Ja bērns sunim gatavo ēst, tātad viņš mācās izmantot nazi un dakšiņu un pratīs pabarot arī sevi. Ļoti bieži bērniem viss ēdiens tiek iedots gatavs, un bērns pat nesaprot, kā tas rodas. Ar suni bērns mācās dalīties, sazināties ar suni. Skolā nereti bērni strādā grupās un tādejādi veicina arī savstarpēju komunikāciju. Suns var pat palīdzēt matemātikā un runas attīstībā, palīdzēt sagatavot bērnus skolai, sevišķi bērniņiem, kam ir kādi traucējumi. Jo ātrāk tiek uzsākta terapija, jo vieglāk ir viņa stāvokli uzlabot.
Protams, tiek strādāts arī ar psihoemocionāla spektra traucējumiem. Tie visi ir ļoti individuāli gadījumi, tāpēc nav standarta paņēmienu, kā ar tiem strādāt. Piemēram, autiskā spektra bērni var atteikties komunicēt ar cilvēkiem, taču labprāt komunicēs ar suni un caur viņu var mācīties veidot komunikāciju arī ar cilvēkiem. Parasti ar kanisterapijas palīdzību šādiem bērniem tiek arī mazināta trauksme. Tas ir garš, ilglaicīgs process, taču uzlabojumi viennozīmīgi ir.
Kanisterapijas suns strādā ne tikai ar bērniem - šie suņi dodas arī uz pansionātiem, strādā ar insulta pacientiem vai cilvēkiem, kam ir demence. Protams, ar bērniem ir vieglāk, jo viņi nekautrējas no saviem trūkumiem, savukārt pieaugušie cilvēki nevar uzreiz atraisīties, tomēr ar laiku tas notiek. Kopumā kanisterapija ir ieteicama daudz un dažādu traucējumu uzlabošanā plašam cilvēku lokam - tā nav piemērota vienīgi tad, ja cilvēkam ir bail no suņiem vai ir alerģija.
Konkrētas kanisterapijas suņu šķirnes nav, un piemērotu suni var atrast gandrīz katrā šķirnē. Protams, dažas šķirnes piemērotākas, un tajās būs vieglāk atrast vairāk kucēnu - labradori, zelta retrīveri, Bernes ganu suņi, ņūfaundlendi. Citas, savukārt, būs mazāk derīgas, īpaši tās, kam sevišķi nav vajadzīgs cilvēks, tomēr teorētiski kanisterapijai piemērotu suni var atrast arī tajās. Ir šķirnes, kuras uzskata par nepiemērotām un nepielaiž testiem, kā, piemēram, Polijā tie ir rotveileri, stafordšīras terjeri u.c., savukārt vācu aitu suņus testē īpaši stingri. Tiesa, Latvijā bija viens vācu aitu suns, kurš nokārtoja visaugstāko terapijas suņa pakāpi, taču šis suns tiešām bijis ārkārtīgi mierīgs un labdabīgs. Suņa izmērs un raksturs nosaka arī viņa pielietojamību kanisterapijā - piemēram, uz lieliem suņiem var pozicionēt bērnus, bet mazus suņus var ielikt klēpī.
Suņu atlases process sākas jau bērnībā - kucēns tiek testēts, un, ja tiek atzīts par derīgu, seko apmācības. Ir dažādi testi, taču pamatā pārbauda dabiskās reakcijas uz dažādām negaidītām situācijām, kā arī paklausības līmeni. Mēģina pārbaudīt to, ar ko sunim varētu būt jāsaskaras praksē. Pēc mācībām no gada vecuma var kārtot kvalifikācijas eksāmenu un kļūst par kvalificētu kanisterapijas suni. Tomēr arī šāds suns nav visu laiku darbā - ārpus darba laika viņš joprojām ir vienkāršs mājas mīlulis. Vispār sunim neiesaka strādāt vairāk kā 6 stundas dienā. Pārstrādājies suns var pilnībā atteikties strādāt - aršķirībā no cilvēkiem, viņam nav pienākuma apziņas, kuras dēļ censties strādāt pāri spēkiem. Tāpēc arī pieaugušus suņus ik pa laikam testē, vai viņi joprojām var turpināt strādāt, un reizēm gadās, ka suns izdeg un vairs nevar veikt savus pienākumus.
Arī kanisterapijā, kā jebkurā citā terapijā, ļoti daudz ko nosaka ģimene. Ir ģimenes, kuras ļoti rūpējas par to, lai bērns darītu pēc iespējas vairāk un attīstītos. Reizēm tā ir pat par daudz - īpaši grūti ir tad, ja notiek hiperaprūpe un viss tiek darīts bērna vietā, jo vecākiem tā ir ērtāk - nav jāgaida, kamēr bērns pats aizpogās pogas vai aizšņorēs kurpes. Tad, protams, šāds bērns nevar neko iemācīties. Ja situāciju ģimenē nemaina, tad viena pati kanisterapija neko nespēs mainīt. Tomēr kopumā ar kanisterapiju var sasniegt daudz, jo bērns ir motivētāks iesaistīties, darīt pēc iespējas vairāk, un rezultāti neizpaliek.