Ja kāds, neraugoties uz silto laiku, dziesmu svētkiem, atvaļinājumu un vitamīnu pilniem dārziem, tomēr jūtas skumjš, kaut arī nekādas milzu likstas nav piemeklējušas, tad viņš šķiet neriktīgs līdzcilvēkiem, kuri līksmi bauda vasaru, un arī pats sev. Ja nomāktība ieilgst, protams, jāmeklē ārsta padoms, bet varbūt tai ir pavisam vienkāršs izskaidrojums.
Izjaukts diennakts ritms
Tas bieži gadās cilvēkiem, kuri devušies ceļojumā, šķērsojot vairākas laika joslas. Viens to pārdzīvo bez īpašām sekām, bet cits vēl ilgi nevar attapties. Dažam labam, kā izrādās, nav pat nekur jāceļo - pietiek ar to, ka dienas ir garas un saulainas, bet naktis - īsas. Šādā situācijā viņš nevar gulēt, ceļas agri, dodas pie miera vēlu, organisms izdala vairāk stresa hormona kortizola, cilvēks jūtas uzbudināts, satraukts, pārlieku emocionāli jūtīgs, pat izsists no sliedēm, viņš zaudē ēstgribu, nevar koncentrēties darbam. Dažreiz palīdz stingra dienas režīma ievērošana, klusums un biezi jo biezi aizkari guļamistabā. Ja neizdodas tikt galā, labāk iet pie ārsta.
Nogurdinājusi kņada
Atrakciju parka apmeklēšana, festivāli, ballītes, uguņošana, izklaides pasākumi bērniem, gadatirgu un tirdziņu apbraukāšana šķiet tik interesanta un pievilcīga, ka liekas - tās nevar būt par daudz. Bet diemžēl var gan. Visā šajā pasākumu virpulī noteikti jāieplāno arī kādi klusāki brīži ar mierīgām nodarbēm un ieklausīšanos sevī. Noderēs pastaiga gar jūru, grāmatas vai žurnāla palasīšana šūpuļkrēslā, ja patīk - kāds vienkāršs rokdarbs vai dārza darbiņš u.c. Un noteikti jāatrod laiks normāli izgulēties, der arī kaut nedaudz ierobežot savas aktivitātes sociālajos tīklos, atteikties no skaļas mūzikas un spriedzes filmām.
Trūkst vienatnes brīžu
Reizēm vasaras sezona izvēršas pārāk sabiedriska - ir atvaļinājums, jūs neejat uz darbu, bērni neiet uz skolu, jūs vairāk tiekaties ar draugiem, un, iespējams, viesos ierodas arī radinieki no tālām zemēm. Visu laiku jādomā, ko pasākt, kā organizēt viesu uzņemšanu un sagādāt viņiem prieku, vienlaikus paturot prātā veselu kaudzi praktisku lietu un neaizmirstot pievērsties arī bērniem. Rezultātā neatliek laika pabūt vienatnē ar sevi, cilvēks jūt, ka atvaļinājums kļūst apgrūtinošs un vairs nevienu negribas redzēt, taču visu laiku jāsmaida, jātērzē, kaut kur jāzvana, vēl kaut kur jādodas. Klusībā uznāk skumjas un ilgas pēc savas parastās darba ikdienas, kas šķita tik pelēka, bet kur tomēr atlika laika vienatnei - nesteidzīgai rīta kafijai, kad bērni palaisti uz skolu, mazai pastaigai darba pārtraukumā, pasēdēšanai vannā ar ēterisko eļļu piedevu, kārtējam seriāla turpinājumam. Vienatnes brīži palīdz saglabāt garīgo līdzsvaru, tāpēc jācenšas tādus sev izbrīvēt. Ja ne citādi, sēdieties uz divriteņa un dodieties uz stundiņu nezināmā virzienā vai arī aizejiet vienatnē uz kino, iesaka amerikāņu psihologi.
Atvaļinājuma upurēšana darbam
Es nevaru iet atvaļinājumā, jo darbā bez manis nevar iztikt - ja cilvēks tā uzskata, tad viņš, ļoti iespējams, vasarā jūtas nomākts, nedaudz dusmīgs, par kaut ko klusībā aizvainots. Puse kolēģu ir atvaļinājumā, bet viņš strādā un strādā. Statistika liecina, ka tiem, kuri izmanto atvaļinājumu, ir labāka veselība un, lai cik dīvaini tas būtu, arī priekšniecība viņus ciena vairāk nekā tos, kuri ik brīdi sastopami darbā. Tātad pārstrādāšanās netiks atzinīgi novērtēta. Atvaļinājums ir pelnīts - izmanto brīvās nedēļas ar tīru sirdsapziņu un nelauzi galvu par to, kā citi tiek galā bez tevis. Gan jau viņi tiek. Turklāt pēc atpūtas darbs veiksies raitāk un radošāk.
Neattaisnojušās gaidas
Dažreiz par nomāktības cēloni vasarā var kļūt arī tas, ka cilvēks ļoti gaidījis šo sezonu, plānojis atvaļinājumu, iztēlojies, cik jauki būs, kad spīdēs saule, kā visa ģimene baudīs saldējumu, plunčāsies jūrā, lasīs mežā gardas, sulīgas mellenes. Bet var izrādīties, ka laiks tieši tobrīd ir lietains; domājot par saldējumu, uzmetas zosāda, jūrā ūdens bangojas gluži ledains, mežā melleņu nav, jo tās sausumā nobirušas vai arī pavasarī apsaluši ziedi, turklāt nežēlīgi uzbrūk knišļi, bērni činkst, ka gribot mājās pie datora, un otra pusīte arī neizrāda nekādu entuziasmu. Psihologi iesaka visu tik strikti nesaplānot un būt gataviem mainīt savus nodomus atkarībā no laika apstākļiem un citiem faktoriem, kurus nav iespējams ne paredzēt, ne ietekmēt.
Sacensība sociālajos tīklos
Arvien vairāk cilvēku greizsirdīgi seko tam, kā citi sociālajos tīklos dižojas ar saviem ceļojumiem, jubilejām, dārziem, bērniem, mājdzīvniekiem un daudz ko citu. Ļaujoties šīm jūtām, sāk likties, ka citiem viss ir labāks, un skaudība rada nemieru, sabojā prieku par to, kas ir tev pašam, tu nevari viņus pārtrumpot, un pamazām pārņem nomāktība. Bet ir taču zināms, ka tas, kā cilvēki pozicionē sevi sociālajos tīklos, mēdz krasi atšķirties no tā, kas ir dzīves īstenībā. Tur nav stāstīts par viņu ģimenes skandāliem, parādiem, alkohola problēmām un citām dzīves negācijām. Patiesībā neviens nav perfekts. Tu vari no redzētā aizgūt idejas, ja vēlies. Bet, ja tas tev liek vienīgi izjust depresīvu noskaņojumu, tad labāk turies tālāk no datora un baudi vasaru pats savā stilā, nesalīdzinoties ar citiem.
Neapmierinātība ar savu ārieni
Vasarā, kad jāģērbjas plānāk, nākas vairāk atsegt ķermeni, arī tās daļas, kuras ir tālu no vispārpieņemtā ideāla. Arī tas ir pamats drūmam noskaņojumam. Prasmīgi izvēloties apģērbu, var daudz ko notušēt, un, pat ja ne
var - savu ķermeni vajag pieņemt un mīlēt ar visām nepilnībām. Pasaulē izvērsusies vesela body positivity kustība, ko latviski varētu formulēt kā kustību par pozitīvu attieksmi pret ķermeni. Tā aicina cilvēkus tik daudz nesaistīt savu pašvērtējumu ar vizuālo tēlu un arī citus vairāk vērtēt pēc cilvēciskajām īpašībām. Nevajag sevi salīdzināt ar citiem un arī ar skaistuma industrijas uzspiestajiem standartiem. Ja nu katrā ziņā gribas, tad sevi var salīdzināt ar sevi pašu un, nezaudējot realitātes izjūtu, tiekties pēc labākas figūras, glītāka matu sakārtojuma, gaumīgāka apģērba un apaviem, neslīgstot bezcerībā par to, ka nav tik garas kājas, tievs viduklis vai gluda āda kā dažam labam publikas elkam.
Bailes atrasties brīvā dabā
Ja kompānija ar aizrautību gaida laivu braucienu, makšķerēšanu, došanos velotūrisma maršrutā un priecājas par iespēju padzīvot brīvā dabā, bet kāds viņu vidū ir sadrūmis un nomākts, tad, iespējams, cēlonis ir bailes no visādām nelaimēm, kas varētu notikt: slīkšanas, apdedzināšanās pie ugunskura, saindēšanās ar pārtiku vai nekvalitatīvu ūdeni, ērču pārnēsātas slimības, smagas saaukstēšanās, apmaldīšanās un vai nu mazums no kā cita. Reizēm tādas lietas, protams, notiek, taču ne jau bieži. Zinot, ka vienam no ģimenes vai draugu pulciņa ir šādas bailes (sievietēm tās mēdz būt divreiz biežāk nekā vīriešiem), nevajadzētu izvēlēties ļoti ekstrēmus brīvdabas maršrutus, bet sākt ar tādiem, kuru tuvumā ir apdzīvotas vietas un pastāv iespēja ātri atgriezties civilizētā vidē. Protams, līdzi jābūt visam, kas vajadzīgs pirmās palīdzības sniegšanai, un der arī iepriekš pārdomāt, kā rīkoties, ja kaut kas tiešām gadītos.