Nevēlēšanās vingrot, iespējams, ir iedzimta
Daļa cilvēku acīmredzot nav dzimuši, lai baudītu kustību prieku – tas izriet no Amsterdamas Brīvajā universitātē veiktā pētījuma rezultātiem, ziņo Medical daily.
Pētījumā tika iekļauti 115 identisko dvīņu pāri, 111 neidentisko dvīņu pāri, 35 cilvēki, kuri bija brāļi vai māsas kādam no dvīņu pāriem, un seši brāļi vai māsas, kam rados nebija dvīņu
Visiem bija jāveic 20 minūšu ilgs velobrauciens un 20 minūšu skrējiens mierīgā tempā. Pētnieki sekoja eksperimenta dalībnieku elpošanai, lai pārliecinātos, ka slodzes intensitāte ir zema, pirms tam notika iesildīšanās un pēc tam - atsildīšanās. Pēc tam sekoja otrs īss velobrauciens lielākā ātrumā. Visā eksperimenta gaitā dalībniekiem vajadzēja izvērtēt, kā viņi jūtas un cik lielas pūles prasa dotais uzdevums, vai viņi ir enerģiski, moži, uzbudināti vai saspringti.
Tika ievākta arī informācija par to, cik bieži un cik intensīvi viņi vingro ikdienā. Pēc iegūtajiem datiem pētnieki sprieda par respondentu psiholoģisko stāvokli fiziskās slodzes laikā. Tika pētītas atšķirības atbildēs, ko snieguši dvīņi ar absolūti identiskiem gēniem, un citām eksperimentā iesaistītajām grupām. Sākotnējais secinājums ir tāds, ka cilvēka attieksmi pret fiziskām aktivitātēm par 37% , iespējams, nosaka ģenētiskie faktori.
Kaspars Krafts, F64 Photo Agency
Pētījums gan neatklāj cēloņsakarības, bet liek domāt, ka daļai cilvēku nevēlēšanās sportot ir jau šūpulī ielikta. Tas tomēr nenozīmē, ka viņi drīkst atmest savai fiziskajai formai ar roku. Speciālisti arī norāda, ka ļoti būtiski ir izvēlēties tādas fiziskās nodarbes, kas cilvēkam patīk vai vismaz ir viņam piemērotas. Treneru un sporta psihologu vērojumi liecina, ka uz dažādām nodarbībām, piemēram, skriešanas treniņiem, piesakās cilvēki, kuriem tās nemaz nepatīk, un tad jau vienkārši staigāšana ar suni vai dejošana savā istabā dotu lielāku labumu - arī tā ir zināma fiziska slodze. Nozīme ir arī kompānijai: daudziem vingrošana sokas labāk, ja to dara kopā ar dzīvesbiedru, draugu vai kādu ģimenes locekli.