VESELĪBA: Rūpes par sevi nav egoisms

«Lai arī mums ir pareizi tālejoši mērķi un attieksme pret veselību, bieži iekrītam dažādos īstermiņa vilinājumu slazdos – rūpes par kādu citu ir svarīgākas, kāds darbs steidzamāks un galu galā vienkārši slinkums,» saka Latvijas Universitātes profesors Ivars Austers. Viņaprāt, mums katram ikdienā jāiemācās noturēt balansu –, jo gan rūpes par sevi, gan citiem ir ieguldījums nākotnē.

Latvijas iedzīvotāju interneta pētījums* atklāj, ka mūsu paradumi pret savu veselību ir bīstami - ka ikdienā rūpes par sevi atliekam malā, jo mums svarīgāk šķiet gādāt par citiem un veikt steidzamus darbus. Rezultāti nav iepriecinoši, tāpēc ir uzsākta kampaņa Parūpējies par sevi, lai atgādinātu, ka rūpes par sevi ir ne vien cilvēka labsajūtas, bet visas veselības pamats.

Sev pievēršamies novēloti

Ko nozīmē rūpes par sevi? Pasaules Veselības organizācija to definē šādi: «Tas, ko cilvēki, ģimenes un sabiedrības grupas dara, lai uzlabotu veselību, izvairītos no saslimšanas, ierobežotu slimību, kā arī atjaunotu veselību.» Un tas nozīmē, ka ikvienam no mums ir jāņem līdzdalība savā ārstēšanā, jābūt zinošiem un atbildīgiem par savu veselību.

Lai arī cilvēki labi zina principu: «vispirms skābekļa maska sev, tad palīdzība citiem», ikdienā viņi to nepraktizē un domā, ka rūpes par sevi un savas pašsajūtas nostādīšana pirmajā vietā ir egoisms. 14% aptaujāto atzīst, ka, gādājot par sevi, jūt vainas apziņu. Un tad ir likumsakarīgi, ka ģimeni un draugus mīlam vairāk nekā sevi - vispirms mums ir svarīgi parūpēties par tuvajiem cilvēkiem, un tikai pēc tam pievēršamies sev, lai arī tam vairs bieži laika neatliek. Rezultātā ikdienas steigā nereti sev pievēršamies novēloti, un trešdaļa aptaujāto sāk ārstēties tikai tad, kad saslimšana vairs neļauj veikt ikdienas pienākumus.

Ir svarīgi nepadoties

«Romiešu filozofs Seneka ir teicis, ka tam, kurš lāgā nezina, uz kuru ostu peld, ceļavēja nav. Un es viņam pilnībā piekrītu,» saka gastroenteroloģijas profesors, Rīgas Stradiņa universitātes iekšķīgo slimību katedras profesors un Latvijas Gastroenterologu asociācijas prezidents Anatolijs Danilāns. Viņš nešaubās: lai cilvēks spētu sasniegt mērķi - vai tas attiecas uz ēšanas paradumu maiņu vai uz fiziskām aktivitātēm -, viņam primāri ir skaidri jāapzinās, ko viņam tas dos un ka viņš to var!

«Mēs daudz ko neapzināmies. Pētījums rāda, ka 37% smēķē, turklāt 22% no tiem - vismaz reizi dienā. No šī ieraduma būtu jāatbrīvojas jebkādā veidā un jau rīt! Kā? Nesmēķējot! Metot nost to draņķi!» strikti saka Anatolijs Danilāns. Viņš atklāj, ka pats ir divas reizes to mēģinājis un otrreiz - veiksmīgi. «Pirmoreiz to uzrakstīju uz lapiņas kā jaunā gada apņemšanos. Nepalīdzēja. Otrreiz vairs neko nerakstīju, nospļāvos un atmetu tāpat! Bet rakstīšana kādreiz noder,» viņš aizdomājas un saka, ka svarīgi ir nepadoties. «Man ļoti patīk šis vārds - nepadoties! Un to var un vajag attiecināt uz visu. Kad sāku vairāk staigāt kājām, kad gāju astoņus kilometrus uz stradiņiem turp un arī atpakaļ, vai dieniņ, es biju priecīgs kā jauns dievs - gāju, svilpoju un meitenēm smaidīju. Bija tik labi! Un tad pēc mēneša bija atkritiens: ai, šodien līst lietus, aizbraukšu ar mašīnu... Tā sajūta ir jādzen ārā! Un to var izdzīt ārā!» Anatolijs Danilāns dalās savā pieredzē.

Slimniekam ir jāzina viss

Gastroenteroloģijas profesors norāda: mūsdienās bieži smagas saslimšanas tiek diagnosticētas vēlu, jo cilvēki pie ārsta ir vērsušies novēloti. Tāpat daudzas kaites rodas pārdegšanas un sevis nesaudzēšanas dēļ. Tāpēc, viņaprāt, tiklīdz parādās kādas sūdzības, ir jāvēršas pie speciālista. Tāpat nedrīkst baidīties no ārsta - pacients ir aktīvs ārstēšanās procesa dalībnieks, kurš atklāti runā un droši uzdod jautājumus, kā arī ikdienā rūpējas par sabalansētu uzturu un aktīvu dzīvesveidu.

«Mums nav pareizas ārsta un slimnieka attiecības. Ārstiem šķiet, ka slimniekiem daudz ko nevar stāstīt, jo nobīsies un piemetīsies caureja... Drīkst stāstīt! Slimniekam ir tiesības zināt ļoti daudz. Protams, pārbaudes procesā, kad diagnoze vēl nav apstiprināta, varbūt arī nevajag teikt: varbūt jums būs vēzītis, bet varbūt nebūs... To, protams, dakterim vajadzētu paturēt pie sevis, kamēr viss nav skaidrs, taču daudzas lietas slimnieks ne vien drīkst zināt, bet viņam pat ir jāzina. Jo tikai tad viņš sāks vairāk domāt un arī rūpēties par sevi un savu veselību,» uzskata Anatolijs Danilāns.

Viņš izstāsta reālu situāciju: «Kopā ar vienu dakteri sēžam nodaļā, pacients pabāž galvu un jautā: «Dakter, labdien, kāds man ir eritrocītu grimšanas ātrums?» Uz ko dakteris atteic: «Ejiet uz palātu! Kāda jums daļa gar eritrocītu grimšanu?!» Es viņam galīgi nepiekrītu. Kam tad ir daļa, ja ne pacientam?! Jā, tas ir svarīgi ārstam, lai lemtu par ārstēšanas procesu, bet tas jāzina arī slimniekam! Kāda muldēšana, ka slimnieks var nobīties. Ir jāstāsta viss, lai viņš zina, kas tālāk jādara! Piemēram, cilvēkam, kuram ir liels vēders, varbūt, lai nenobīstas, neteikt, ka viņam ir zemādas tauku slānis...? Bet tas ir jānodzen, tāpēc tas ir jāsaka. Un tā ir tikai ārstu atrunāšanās, ka viņiem nav laika sarunāties ar slimniekiem. Ziniet, ir laiks, ir. Nav vienā dienā, ir citā. Un viss ir atkarīgs no attieksmes, jo, protams, vieglāk ir izrakstīt medikamentus un lai iet prom. Bet, ja jūs esat pacients, jautājiet ārstam visu, kas jūs interesē. Ejiet viņam virsū kā gnīda un nedomājiet, ka jūsu jautājumi varētu būt muļķīgi. Nekas nav muļķīgs, ko jūs gribat uzzināt! Un tikai tādā veidā jūs varēsiet sasniegt savu mērķi.»

Ārsts kopā ar slimnieku

Ikviena paraduma maiņai ir svarīgi apzināties problēmu, rast motivāciju un sev piemērotāko risinājumu. Tas palīdzēs nepadoties un mainīt dzīvesveidu ilgtermiņā.

«Es atkārtošu vēlreiz: pirmkārt, izziniet sevi! Jūs domājat, ka Danilāns ir palicis sklerotiķis, jo atkārto otrreiz to, ko nupat jau stāstīja? Nekā! Danilāns nav sklerotiķis, es vienkārši zinu: ja es jums divas reizes iemaukšu pa smadzenēm, tad jūs atcerēsieties. Otrkārt, bezkaunīgi iztaujājiet ārstu, jo - arī jūs pats esat aktīvs ārstēšanas dalībnieks. Aizmirstiet, ka mediķis būs tas, kurš pagarinās jūsu mūžu. Jā, mēs glābsim dzīvības, ja to vajadzēs, protams, bet mūsu visu kopējo stāvokli veselības ziņā mēs uzlabosim tikai tad, ja tas būs komandas darbs - ārsts kopā ar slimnieku. Tāpēc - nepadodieties!» aicina pieredzējušais gastroenterologs.

«Mani kolēģi ārsti tagad lasa un domā: «Danilān, tu gan esi traks, mums jau tā laika nav, bet tu vēl aicini, lai slimnieki mums mācas virsū ar saviem jautājumiem...» Nu labi, pažēlojiet arī ārstus un nejautājiet vairākas reizes vienu un to pašu jautājumu, bet - esiet aktīvi līdzdalībnieki,» Anatolijs Danilāns paliek pie sava.

«Mums jau tā māca: tev ir jārūpējas par līdzcilvēku, ir jādara otram labu. Protams, ir jādara, un vēl biežāk nekā tagad, jo īpaši, ja uz ielas kādam ir vajadzīga palīdzība. Bet nekādā gadījumā nedomājiet, ka esat bezkauņa, ja domājat par sevi. Palīdzot sev, jūs stiprināt sevi, lai vēlāk vēl labāk varētu palīdzēt citiem. Panākt to ne vienmēr ir viegli, bet tas ir svarīgi, un tas ir jāapzinās.»

***

LATVIJAS INTERNETA LIETOTĀJU PĒTĪJUMA* REZULTĀTI

PARADUMI NELIECINA, KA RŪPĒJAMIES PAR SEVI

• 65% pievieno papildu sāli ēdienam (no tiem 15% to dara uzreiz, bez ēdiena pagaršošanas)

• 49% ir liekais svars (ĶMI = 25-29,9) vai aptaukošanās (ĶMI = >30)

• 48% pievieno vismaz tējkaroti cukura tējai vai kafijai

• 37% smēķē (22% no tiem to dara vismaz reizi dienā)

• 21% gadās pārēsties vairākas reizes nedēļā

RŪPES PAR SEVI NAV PRIORITĀTE UN RADA VAINAS IZJŪTU

• 51% uzskata, ka vispirms ir svarīgi parūpēties par tuvajiem cilvēkiem, tad par sevi. Sev gan laika bieži nepaliek

• 47% pārliecinājušies, ka rūpes par sevi ir labas pašsajūtas noteikums

• 14% pamanījuši, ka, rūpējoties par sevi, nevis citiem, jūt vainas izjūtu, jo uzskata, ka rūpes par sevi ir egoisms

• 11% vispirms parūpējas par sevi, tad par sev tuvajiem cilvēkiem. Biežāk viņiem nākas pašiem tikt galā

• 9% uzskata, ka rūpes par sevi vairāk piestāv sievietei. Vīrietim tas nav vajadzīgs, viņam vairāk jārūpējas pa ģimeni

• 4% vispār nezina, kas ir rūpes par sevi

• 4% domā, ka rūpes par sevi ir mākslīgi izdomāta konstrukcija tiem, kuriem nav ko darīt

KĀ VISBIEŽĀK RĪKOJATIES, SAJŪTOT PIRMOS SAAUKSTĒŠANĀS SIMPTOMUS?

• 61% pati/s zina, kā sev palīdzēt (meklē informāciju internetā, mājas aptieciņā ir rezerves tūlītējai ārstēšanai vai tml.)

• 18% neko nedara un sāk ārstēties pēc apkārtējo (ģimenes, kolēģu vai citu) spiediena

• 16% vēršas pie ārsta, kad saslimšana vairs neļauj veikt ikdienas pienākumus

• 5% uzreiz vēršas pie ārsta vai farmaceita

* GfK Baltic un Grindeks Latvijas interneta lietotāju pētījums veikts 2016. gada oktobrī, aptaujājot 1005 respondentus vecumā no 16 līdz 65 gadiem