Iesnas, kakla sāpes un klepus. Sajūtot šīs pazīmes, nav vērts nogaidīt un paskatīties, vai tās nepāries. Ir jārīkojas tūlīt. Mūsu elpošanas orgānu sistēma atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā ar vidi, tādēļ to stipri ietekmē klimatiskie apstākļi.
Vēsā, mitrā un vējainā laikā elpceļu vīrusi jūtas labāk nekā cilvēki un ņipri izplatās. Rezultāts bieži vien ir akūtas augšējo elpceļu infekcijas, akūts bronhīts un pneimonija, bet tiem, kuriem īpaši nelaimējas, attīstās bronhiālā astma un hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS), kas jau prasa pastāvīgu ārstēšanu speciālistu vadībā.
Avangardists - deguns
Pirmā, kas uzņem vīrusu un baktēriju triecienu, ir deguna gļotāda, un tādēļ iesnas ir daudz biežāk sastopamas nekā dziļāki elpceļu iekaisumi bronhīts un pneimonija. Kad mikroorganismi uzbrūk deguna gļotādai, tā cenšas aizsargāties, paplašinot asinsvadus, sākas tūska, tādēļ ir apgrūtināta ieelpa, aizkrīt nāsis, arī izelpai nepieciešams lielāks spēks. Savairojoties mikroorganismiem, tūska kļūst arvien izteiktāka, līdz gaisa plūsma caur nāsīm vairs nenotiek, tāpēc jāsāk elpot caur muti un ieelpotais gaiss vairs netiek attīrīts, sasildīts un mitrināts. Vispirms novēro tikai deguna tecēšanu, kas vairāk saistīta ar to, ka pastiprinās gļotādas sekrēcija un arī no asinsvadiem nāk klāt papildu plazmas daļa; šķidrums ir caurspīdīgs. Vēlāk parādās strutainas iesnas.
Akūtas iesnas, kas ilgst aptuveni nedēļu, galvenokārt izraisa vīrusi, retāk citi mikroorganismi, piemēram, streptokoki vai pneimokoki. Ja tās neārstē, iesnas var izraisīt vidusauss iekaisumu, izplatīties uz balseni, bronhiem un plaušām; akūtas iesnas var kļūt hroniskas. Bieži tās attīstās tāpēc, ka cilvēki pārāk ilgi lieto bezrecepšu medikamentus deguna gļotādas asinsvadu sašaurināšanai. Nepilnīgi izārstējot iesnas, deguna blakusdobumos var uzkrāties strutas, kā arī rodas citas problēmas, kas jāārstē ausu, kakla un deguna slimību speciālistam.
Iesnu gadījumā ir svarīgi mazināt infekcijas izraisītāju koncentrāciju uz deguna gļotādas, un to panāk ar dažādām deguna skalošanas metodēm - jūras ūdens pilieniem un aerosoliem, fizioloģiskā šķīduma iesmidzināšanu u.c. Cīņai ar infekcijas izraisītājiem vēlams izmantot līdzekļus no dabas vielām, kas satur ēteriskās eļļas u.c. Sava vieta ārstēšanas procesā ir arī minētajiem deguna gļotādas asinsvadu sašaurinātājiem, kas mazina tūsku un palīdz atbrīvoties no izdalījumiem, bet pārspīlēta lietošana var novest pie neatgriezeniskiem deguna gļotādas bojājumiem un atrofijas. Lai veicinātu gļotādas reģenerāciju, lieto piemērotus gelus, ziedes un pilienus, piemēram, tādus, kas satur smiltsērkšķu, dižegļu, priežu, kliņģerīšu u.c. aktīvās vielas.
Sāp kakls
Kad slimību izraisītāji nonāk rīkles gļotādā, kaklā jūtama kņudēšana, ko sarunu valodā apzīmē par skrāpēšanos vai kasīšanos. Ieskatoties kaklā, redzams rīkles gala apsārtums - tas liecina, ka mazie gļotādas asinsvadiņi ir paplašinājušies, lai organisma aizsargšūnas varētu atnākt palīgā un slimību izraisītājus uzvarēt. Ja organisma aizsargspējas nav pietiekamas, slimību izraisītāji ar saviem toksīniem nodara gļotādai tiešu bojājumu. Kad toksīni ir nonākuši līdz nervu galiem, parādās sāpes - organisma signāls, ka kaut kas nav kārtībā un ir jāreaģē.Ja process netiek apturēts, tas turpinās un rīkles galā redzams aplikums - parādās strutas, kas ir sabrukuši audi. Tiem nonākot asinsritē, var paaugstināties ķermeņa temperatūra. Ja slimība tiek pareizi ārstēta, seko atveseļošanās, bet gļotāda vēl ir ļoti viegli ievainojama un prasa īpašu aprūpi. Jo ātrāk iekaisumu aptur, jo mazāk laika vajadzīgs, lai atveseļotos. Kakla skalošana palīdz samazināt mikrobu koncentrāciju, izvadīt sabrukušās šūnas un mitrināt rīkles gļotādu. Nevajadzētu skalot kaklu ar augstas koncentrācijas sālsūdeni - to var darīt tikai tajā stadijā, kad uz gļotādas ir strutas un aplikums. Jebkurā stadijā var lietot kumelīšu novārījumu. Ļoti karsta tēja vai karsts piens ar medu var nodarīt ļaunumu, jo noplaucē gļotādu, radot jaunu iekaisumu. Palīdz dažādi dabas produkti, piemēram, kliņģerīšu un smiltsērkšķu eļļa; ja kakls izteikti sāp, var lietot aerosolus, kas satur propolisa tinktūru, dažādās situācijās noder arī sūkājamās tabletes, pastilas u.c. Par šiem produktiem vislabāk konsultēties aptiekā, bet, ja neizdodas apturēt kakla sāpes un infekcija izplatās tālāk elpceļos, jādodas pie ārsta.
Klepus - dabisks, bet traucējošs
Klepus ir dabiska, normāla aizsargreakcija, ar kuras palīdzību organisms cenšas izvadīt no elpceļiem visu kaitīgo un traucējošo. Slimības gadījumā klepus nodrošina ne tikai augšējo elpceļu, bet arī plaušu, bronhu koka attīrīšanos. Parasti slimības sākumā ir elpceļu gļotādas kairinājums un sauss klepus. Pēc tam ārstēšanas vai imūnsistēmas darbības rezultātā sāk parādīties krēpas - gļotaini izdalījumi elpceļos, un klepus kļūst mīksts, atlecošs, kā mēs sakām ikdienā, jeb produktīvs, kā to apzīmē ārsti. Tas ir solis izveseļošanās virzienā, izņemot atsevišķus specifiskus nopietnu slimību gadījumus. Ja cilvēkam ir ieildzis sauss klepus, tas nozīmē, ka organisma aizsargreakcijās ir kaut kādi defekti, kas traucē veidoties izdalījumiem bronhu kokā vai augšējos elpceļos. Ilgstošs sauss klepus raksturīgs arī rīkles vai balsenes kairinājumam. Cilvēks pats ne vienmēr prot izvēlēties īstos pretklepus līdzekļus, jo vieni domāti krēpu šķidrināšanai, citi - bronhu paplašināšanai, vēl citi - klepus refleksa nomākšanai, citi iedarbojas kompleksi. Ja klepus turpinās jau vairākas dienas un nekādas uzlabošanās nav, jāvēršas pie ārsta. Viens no atzītākajiem līdzekļiem elpceļu slimību gadījumā ir inhalācijas, ar kuru palīdzību panāk vietēju, ātru un tiešu iedarbību uz elpceļu gļotādu. Jau kopš seniem laikiem pazīstamas tvaika inhalācijas, ko cilvēki veic mājas apstākļos, - traukā uzvāra ūdeni, noņem no uguns un dziļi elpo tvaikus, pārliecoties pār trauku, apsedzot galvu ar dvieli un aizverot acis. Šī metode nav piemērota bērniem un arī pieaugušajiem praktizējama ļoti piesardzīgi, jo var būt dažādi starpgadījumi, tāpēc ērtāk un drošāk ir izmantot speciālus inhalatorus. Inhalācijas var veikt ar zāļu uzlējumiem, tām var pievienot ēteriskās eļļas, izmanto arī minerālūdeņus, sāls šķīdumu, kā arī ārsta nozīmētus inhalāciju medikamentus.
Astma: hroniska no pirmā brīža
Bērnam līdz gada vecumam novēro pārtikas nepanesību, seko atopisks dermatīts, var būt gremošanas traucējumi, nemiers, tālāk nāk augšējo elpceļu alerģija. Ja to neārstē, bērns tur muti vaļā, šņākuļo, balstiņai ir deguna pieskaņa. Tā kā viņš šādi runā jau no paša sākuma, visi ir pieraduši un domā, ka tā ir norma. Taču attīstās apakšējo elpceļu alerģija un paaugstināts bronhu jutīgums - tie reaģē ne tikai uz konkrētajam indivīdam raksturīgajiem alergēniem, bet arī uz nespecifisku kairinājumu, kas ir apkārtējā vidē. Tālāk seko astma, hronisks alerģisks iekaisums jau no pirmā brīža. Bronhu gļotāda ir pietūkusi, muskuļi spazmēti, saspieduši bronhus, kuros ir saturs. Astmai raksturīgs lēkmjveida elpas trūkums; ilgstošs klepus; «čīkstēšana» krūtīs - īpaši, ja cilvēks slimo ar saaukstēšanās slimībām; spīlējoša vai smaguma sajūta krūškurvī, klepus fiziskas slodzes laikā (piemēram, kāpjot pa kāpnēm, bērniem - skraidot, smejoties, utt.); ieildzis klepus pēc vīrusu infekcijas, bērniem - bieža slimošana, bronhīts. Astma prasa ilgstošu terapiju, sadarbojoties pacientam un ārstam. Gadu gaitā augusi astmas medikamentu kvalitāte, bet ir ļoti svarīgi lietot tos pareizi. Ja jāizmanto inhalators, ir ļoti būtiski, lai pacients prastu ar to rīkoties un būtu iepazinies ar medikamentu lietošanas instrukcijām. Rezultāts ir labs, ja komandā darbojas ģimenes ārsts, speciālists un pacients, kurš ir galvenais šīs komandas dalībnieks, ja ir veikti visi vajadzīgie izmeklējumi, papildus piesaistīti rehabilitologi, nozīmēta masāža, elpošanas vingrinājumi.
