Mazais, žēli raudot, ieķeras mammas rokā un lūdzas, lai neatstāj bērnudārzā. Pirmklasnieks slimo katru otro nedēļu. Pusaudzis ir «viens nervu kamols». Iespējams, vainīgs ir stress.
Ar Rīgas Stradiņa universitātes Tālākizglītības fakultātes dekāni, asociēto profesori, Latvijas Bērnu infektologu biedrības prezidenti, Latvijas Pediatru asociācijas prezidenti, pediatri - infektoloģi Ilzi Gropi runājam par pārmērīgu stresu un kā ar to tikt galā.
- Vai stresa problēma mūsu valstī ir ļoti aktuāla?
- Jā, tā ir. Zināms stresa daudzums mums ir nepieciešams, bet jautājums ir tikai par to, kāds ir šis stress - vai tas mums palīdz attīstīties, vai tas mūs iznīcina. Es apzinos, ka mūsu ārstu, arī manas zināšanas par stresu ir nepietiekamas. Stresa apzināšana un pareizā ceļa izvēle tā novēršanā joprojām sagādā būtiskas problēmas gan ārstam, gan mazajam pacientam un viņa ģimenei. Šobrīd ne ģimenes ārstiem, ne pediatriem nav vienotu uzskatu un pietiekamu zināšanu par distresu - vieni runā par stresu, otri par pārmēru lielu stresu, taču patiesībā mēs runājam par distresu. Mēs gribētu izglītoties paši un tad meklēt labāko palīdzības ceļu katram pacientam. Nākamais solis varētu būt pacientu izglītošana.
- Kādas var būt ilgstoši neārstēta distresa sekas?
- Parādās slimības, kas prasa konkrētu ārstēšanu. Ja pieaugušu cilvēku gadījumā mēs runājam par izdegšanu, līdzīgi ir arī bērniem - viņi vairs nevar panest stresu, kas izpaužas ļoti dažādi, bērns var sākt raustīt valodu, parādās spaidu kustības, patoloģiskas tīrības vēlme, piemēram, viņš sāk ļoti bieži mazgāt rokas. Mazi bērni mēdz šūpoties, tā sevi nomierinot. Bērniem ir urīna nesaturēšana, vēdera izejas aizturēšana, viņi bieži slimo. Poliklīnikas pieņemšanā no desmit bērniem, kas ierodas vizītē, trīs slimo katru mēnesi. Bērns nedēļu ir slims, tad vēl piecas dienas padzīvo mājās, tad atgriežas skolā un drīz vien atkal saslimst, jo viņš mēģina slēpties no tā, ko viņam ir grūti panest.
- Vai stresa izpausmes var ietekmēt kādu minerālvielu trūkums?
- Organismā ir miljardiem sīku operāciju, kas notiek sekunžu simtdaļās un, lai šīs operācijas noritētu pareizi, ir vajadzīgas noteiktas vielas: tauki, ogļhidrāti, olbaltumvielas, minerālvielas, vitamīni. Ja kaut kā trūkst, smalkās reakcijas organismā nenotiek pareizi, un tas rezultējas nepatīkamās sajūtās. Ja tās krājas, cilvēks saslimst. Ir svarīgi visas uzturvielas saņemt pareizā daudzumā un pareizā laikā. Ir pierādīts, ka stresa vadībā būtiska nozīme ir magnijam. Magnija deficīts rada impulsu vadības traucējumus, kas noved līdz sajūtām, kuras neļauj adekvāti reaģēt uz ārējās vides ietekmi. Tā ir tipiska magnija deficīta pazīme. Tautas valodā runājot, magnijs ļauj būt mierīgam.
- Cik daudz bērnu Latvijā cieš no magnija deficīta?
- Lai ļoti korekti atbildētu uz šo jautājumu, būtu jāveic klīniskie novērojumi un jānosaka magnija līmenis bērnu organismā. Mēs to nedarām, un tas ikdienas praksē nav nepieciešams, bet jāteic, ka magnijs ir viena no tām minerālvielām, kas ir vajadzīgas, lai cilvēks panestu pārmēru lielu stresu, kas ir slimību cēlonis pusei pacientu. Tāpēc magniju vajadzētu saņemt papildus.
- Kādos gadījumos un kāpēc bērniem ir būtiski lietot magniju?
- Pēc slimošanas aukstajos gadalaikos, pēc kādas smagas slimības bērnam varētu ieteikt gan vitamīnus, gan minerālvielas. Magniju iekļauj ļoti dažādu pārtikas piedevu sastāvā. Tas ir pieejams arī atsevišķi tabletēs un dažādos šķīstošajos pulverīšos. Izvēle te var būt vecāku rokās.
Iespējams, ja bērnam ir rahīts (1.-2. dzīves gadā), tad viņam ir nepieciešams lietot vitamīnu un mikroelementu kompleksu. Ja pusaudžiem ir D vitamīna trūkums, uzņemot to papildus, šajā periodā var lietot arī magniju.
Pilnīgi noteikti magnijs ir jālieto, ja liela stresa dēļ bērnam ir attīstījušās somatiskas slimības. Magnijs veicina noskaņojuma, uzmanības spējas, atmiņas, mācību sekmju un pašsajūtas uzlabošanos, turklāt vājinās veģetatīvās disfunkcijas un disadaptācijas izpausmes, kā arī palielinās noturība pret stresu.