VESELĪBA: Vispirms jāpārliecinās, ka tas nav zarnu audzējs

Mainīga, neregulāra vēdera izeja šķiet parasta, maznozīmīga problēma, un cilvēki to risina ar bezrecepšu līdzekļiem vai vienkārši samierinās.

Dažus neuztrauc arī asiņu vai gļotu piejaukums vēdera izejā. «Šiem cilvēkiem jāizmeklējas. Minētos stāvokļus var izraisīt dažādas patoloģijas, piemēram, iekaisīgas zarnu slimības, saaugumu process vēdera dobumā, bet svarīgākais ir pārliecināties, vai tā nav onkoloģiska diagnoze,» saka Dr. med. Armands Sīviņš, RAKUS stacionāra Latvijas Onkoloģijas centrs Onkoķirurģijas klīnikas vadītājs, ķirurgs onkologs.

«Vēl viena pacientu kategorija, kuriem vajadzīgs šis izmeklējums, ir tie, kam konstatēta mazasinība - pirmais solis ir nevis lietot dzelzs preparātus, bet gan izslēgt asiņošanu no kuņģa un zarnu trakta. Jāveic fibrokolonoskopija, ko visā pasaulē atzīst par visprecīzāko metodi, lai konstatētu zarnu audzējus, papildus tai lieto arī irigoskopiju, kad resno zarnu uzpilda ar kontrastvielu.»

- Dzirdēts uzskats, ka vismaz reizi mūžā kolonoskopiju vajadzētu veikt katram - vai tā ir?

- Ja pacientam nav sūdzību, tad tas nav tik strikti. Kolonoskopija ir diezgan dārga metode, ko skrīningam var atļauties izmantot tikai bagātas valstis. Visbiežāk tam izmanto slēpto asiņu testu. Ja kolonoskopija ir veikta un nekādas izmaiņas neuzrāda, tad piecus gadus var droši dzīvot un nesatraukties, ja vien nav nekādu specifisku simptomu.

- Cilvēki nereti baidās no šā izmeklējuma, ko tautā sauc par «kobru»...

- Daudzi baidās no sāpēm un nepatīkamām sajūtām, bet mūsdienās šo izmeklējumu praktiski visur veic vispārējā anestēzijā, tāpēc pacients nejūt nekādu diskomfortu, pamostas, kad procedūra ir pabeigta, un uzreiz saņem slēdzienu.

- Vai zarnu vēzim ir kādi specifiski riska faktori bez vispārzināmā liekā svara, mazkustīguma, nepareizā uztura, smēķēšanas?

- Risks ir augstāks tiem, kam ģimenē kādam no radiniekiem ir bijis resnās zarnas vēzis; pacientiem ar hroniskām iekaisīgām zarnu slimībām un tiem, kuriem ir pārmantoti polipožu sindromi. Visbiežāk vēzis attīstās no polipiem. Tie ir zarnu gļotādas labdabīgi veidojumi, kuru diametrs sākumā ir daži milimetri, bet ar laiku var sasniegt pat vairākus centimetrus. Ja polips ir vismaz 2 cm diametrā, tad ir ļoti liels risks, ka tas kļuvis ļaundabīgs. Polips ir priekšvēža stāvoklis, ko nedrīkst ignorēt, obligāti jācenšas to noņemt. Visbiežāk to veic endoskopiski, ja tas nav iespējams - arī ķirurģiski. Ja visa resnā zarna ir vienos polipos, tad vajadzīga profilaktiskā kolektomija - resnās zarnas izņemšana, cenšoties atstāt posmu, kur nav polipu, un izveidojot paplašinājumu no tievās zarnas, lai pacients varētu kvalitatīvi dzīvot un nebūtu jāveido stoma - dzīvot «ar maisiņu» jebkuram cilvēkam ir psiholoģiska trauma, bet ir situācijas, kad tas tomēr nepieciešams. Pārmantotās ģimenes polipozes gadījumā praktiski 100% attīstās vēzis, tāpēc labāk ir zarnu izņemt.

- Saka: visvairāk veicies tiem pacientiem, kuriem zarnu vēža ārstēšanai pietiek tikai ar operāciju. Viņi ir tie, kuri palīdzību meklējuši laikus?

- Es teiktu, ka visvairāk ir veicies cilvēkiem, kuriem pietiek ar endoskopista palīdzību: kolonoskopijas laikā zarnās atrod sīku polipu, noņem to un vispār nav vajadzīga operācija. Ja veidojums ir virspusējs un neliela izmēra, nav metastāžu limfmezglos un attālo metastāžu, to var operēt laparoskopiski: nav vajadzīgs liels grieziens, bet caur nelielām atverītēm vēdera dobumā tiek ievadīti instrumenti, optiskā sistēma, un operācijas gaitu ārsts kontrolē monitorā. Diemžēl lielākā daļa pacientu pie mums nonāk jau ar lokāli izplatītu audzēju, kurš sašaurina zarnas lūmenu, rada zarnu necaurejamību un izraisa sāpes.

- Kā tiek pieņemti un īstenoti lēmumi par zarnu vēža pacienta ārstēšanu?

- Klīnikā, kur operē resnās zarnas audzējus, jābūt multidisciplināriem konsilijiem gan pirms ārstēšanas, gan pēc tās. Onkoloģijas centrā tā notiek. Pirms ārstēšanas mēs izskatām datortomogrāfijas datus un kopā ar radiologiem spriežam par audzēja izplatību, par to, vai audzēju var radikāli izoperēt vai pacients labāk jāsūta uz pirmsoperācijas ķīmijterapiju un staru terapiju, kuras rezultātā audzējs samazinās. Ne vienmēr var audzēju par katru cenu «izraut» no organisma, ir jārīkojas tā, lai pēc tam neattīstītos recidīvs vai attālās metastāzes.

Iespēju robežās veicam gan laparoskopiskas operācijas, gan atvērtas. Pirms 10 - 20 gadiem pacientus ar resnās un taisnās zarnas vēzi, kuriem bija metastāzes aknās, vienkārši «norakstīja», un tikai divi procenti no viņiem bija dzīvi pēc pieciem gadiem. Mūsdienās, izdarot radikālu operāciju, izņemot arī metastāzes no aknām un nozīmējot pacientam mērķterapiju, izredzes krietni uzlabojas. Valsts diemžēl nefinansē mērķterapiju tādā apmērā, kādā to vajadzētu darīt un kā notiek citās ES valstīs.

- Vai ir gadījumi, kad valsts pacientam mērķterapiju tomēr piešķir?

- Pēdējā gada laikā pēc individuālās kompensācijas pieprasījuma apmaksā preparātu cetuksimabu, ko var lietot, ja pacientam nav t.s. RAS gēna mutācijas. Ja mutācija ir, tad šis preparāts nav efektīvs. Diemžēl valsts nemaksā par citu mērķterapijas preparātu - bevacizumabu. Lielākai daļai pacientu mērķterapija nav pieejama, lai gan būtu ļoti vajadzīga. Visi «sarežģītākie» pacienti, kurus esmu operējis un kuri tagad vairākus gadus dzīvo kvalitatīvi bez slimības reaktivācijas, ir saņēmuši mērķterapijas preparātus - daļa agrāk, klīnisko pētījumu ietvaros, daļa spējusi tos nopirkt, piemēram, pārdodot nekustamos īpašumus. Bet, ja līdzekļu nav, diemžēl darbojas dabiskā atlase. Arī ziedotājus vairāk aizkustina nelaimē nonākušie bērni, nevis pieaugušie vēža pacienti, kādu ir daudz.

- Nesen Saeima lēma par papildu 10 miljonu eiro piešķīrumu vēža ārstēšanai...

- Valsts iepriekšējo gadu attieksme pret veselības aprūpi, graujot to ar nepietiekamu finansējumu, pašreiz novedusi tik dziļā bedrē, ka šie 10 miljoni, manā skatījumā, neko nemainīs, jo mums ar katru gadu, ar katru mēnesi paliek arvien mazāk personāla, kurš piekrīt strādāt par šo niecīgo atalgojumu. Visus iepriekšējos gadus valsts labi atbalstīja privātās iestādes, kas saņēma valsts kvotas un operēja tikai tos pacientus, no kuriem var gūt peļņu. Ja mūsu abdominālās mīksto audu ķirurģijas nodaļā, kur ir vissmagākie pacienti, tiek veiktas ļoti sarežģītas operācijas un slodze ir milzīga, māsa saņem par to daudz mazāku atalgojumu nekā citur, ja operāciju māsa arī saņem tādu pašu atalgojumu, nav piemaksu par operācijām, tad pie pirmās izdevības viņa aizies uz to iestādi, kur maksās par katru operāciju, par katru stundu. Visās valsts iestādēs krīzes gadi ir beigušies, var saņemt prēmijas, pieliek algas, tikai ne klīniskajās universitātes slimnīcās, ko finansē valsts.

***

Pacientes pieredze: Patīk mediķu attieksme

Jeļenai ir 38 gadi. Lai gan audzēji piemeklē arvien jaunākus cilvēkus, tas nav tipisks vecums zarnu vēža pacientiem, arī valsts skrīninga programma pieejama no 50 gadu vecuma. «Izteiktu vēdera problēmu man nebija, reizēm iesāpējās, gadījās caureja, bet palietoju probiotiķus, kādu laiku atturējos no ceptiem ēdieniem, un viss pārgāja. Vienīgi pirms četriem gadiem, kad dēlam bija daži mēneši, piedzīvoju stipru sāpju lēkmi, bet no pretsāpju tabletes tā pārgāja. Tagad tas man liek aizdomāties, ka varbūt jau tad vajadzēja izmeklēties,» spriež Jeļena.

«Pagājušā gada sākumā man bija stipras vēdera sāpes. Aizbraucām uz Ogres slimnīcu, pārbaudīja no galvas līdz kājām un neko neatklāja, tikai bija pazemināts hemoglobīna līmenis. Devos pie ģimenes ārstes, kura nosūtīja pārbaudīt vienīgo, kas vēl nebija pārbaudīts, - zarnas. Pēc kolonoskopijas man uzreiz pateica, ka ir paliela izmēra veidojums, vēlāk atklājās, ka tas ir ļaundabīgs jau ceturtajā stadijā. Nonācu Onkoloģijas centrā. Teica, ka sākumā būs neliela laparoskopiska operācija, bet, kad visu kārtīgi pārbaudīja ar datortomogrāfiju, sonogrāfiju un magnētisko rezonansi, atklājās, ka audzējs skāris arī aknas,» stāsta paciente. «Pēc operācijas bija diezgan grūti atkopties, nebija spēka, kaut gan pēcoperācijas periodā lietoju ieteiktos olbaltumvielu kokteilīšus. Aprīlī iznācu no slimnīcas, maijā sākās ķīmijterapija, 12 kursu pusgada laikā. Neteikšu, ka jutos ļoti slikti, pēc pirmajām trim reizēm bija vienkārši nespēks, pēc tam es laikam pie tā visa pieradu, jo varēju jau no slimnīcas iziet ārā, pastaigāties. Bija izmaiņas garšā, nevarēju ēst saldējumu, jo aukstums grieza mēlē kā ar nazi, tirpa rokas un kāju pirksti, bet pēc nedēļas sajūtas pārgāja. Mums arī ieteica mērķterapijas zāles, ko var pasūtīt par lielu summu, diemžēl tikai par savu naudu. Neesam nabagi, bet arī nekādi bagātnieki, kaut cik naudas bija pašiem, palīdzēja radi, draugi un paziņas, bet trūkstošo ziedoja vīra darbavieta. Kad beidzās ķīmijterapija, pārbaudes uzrādīja, ka viss ir kārtībā. Sapriecājāmies, februārī atkal bija pārbaude, atkal bija viss labi. Sliktāk sāku justies maijā, kad pirmajās siltajās dienās ciemos uzēdu šašliku, žāvētu vistiņu, zivtiņu. Sāka spiest labajā sānā. Man ieteica bezrecepšu zāles aknu aizsardzībai, jūnijā drošības pēc aizskrēju par maksu uz ultrasonogrāfiju, tur man arī neko neatklāja, nepatīkamā sajūta pārgāja. Atnācu augustā uz datortomogrāfiju, kura parādīja, ka aknās atkal ir «perēklīši». Tos tagad apstaros un pēc tam būs ķīmijterapija, rīt uzzināšu konkrētāk. Zinu, ka dakteri visu paskaidros, personāls šeit ir ļoti labs, visu izdara un apčubina - man patīk viņu attieksme pret pacientiem.».