Mums katram ir nepieciešama atpūta, bet daļai cilvēku ir paaugstināta atbildības sajūta pret veicamajiem pienākumiem, un intensīvajā ikdienas darbu skrējienā viņi aizmirst parūpēties par sevi un savām vajadzībām. Tā rodas hronisks stress, tam seko ilgstošs nogurums un bezspēks, emocionāls un fizisks izsīkums, un tā palielinās izdegšanas sindroma risks.
«Vasara ir atvaļinājumu laiks, un gudri cilvēki to izmanto,» saka ģimenes ārste Karīna Vernere. Viņa skaidro, kādi ir simptomi, kas liecina par izdegšanas sindromu, ko darīt, kad sāk vajāt ilglaicīgs stress, un kā novērst izdegšanas sindroma radītās veselības problēmas.
Jebkurā gadalaikā
Izdegšanas sindroma pirmā pazīme ir ilgstošs nogurums un bezspēks. Izsīkums var būt gan emocionāls, gan fizisks. Un, kā saka ģimenes ārste, tā nav tikai vēla rudens, ziemas vai pavasara problēma - izdegšanas sindroms cilvēku var skart jebkurā gadalaikā. Jo viss ir atkarīgs no tā, cik daudz cilvēks strādā un cik daudz laika velta atpūtai.
«Izdegšanas sindroms neizpaužas ar kādām konkrētām fiziskām ciešanām, lai gan - arī tā mēdz būt. Primāri tas ir psihoemocionālais stāvoklis. Mēs visi strādājam kopā ar kolēģiem un pamazām cits citu arī iepazīstam. Tāpēc, ja novērojam, ka kāds kolēģis, kurš allaž bijis priecīgs, enerģisks, labā garastāvoklī un ar dzīvi apmierināts, pēkšņi kļuvis tik mazrunīgs un ieslēdzies sevī, ka pat ir bail viņam lieku reizi ko pajautāt, tas faktiski ir viens no simptomiem, kas var liecināt par izdegšanas sindromu. Jo īpaši, ja zināt, ka šis vienmēr dzīvespriecīgais cilvēks ilgāku laiku nav bijis atvaļinājumā,» stāsta ģimenes ārste. Viņa piebilst: nav izslēgts, ka problēmas pamatā ir kādi privāti pārdzīvojumi - tas esošo situāciju, ka cilvēks strādā bez atpūtas, var vēl vairāk padziļināt. «Ne par velti tāds atvaļinājums ir izdomāts - tas ir nepieciešams, lai cilvēks gan garīgi, gan fiziski varētu atpūsties un tad ar pilnu atdevi un enerģiju ķerties klāt nākamajam darba posmam.»
Mazāk saules
Daktere Karīna Vernere savā praksē novērojusi: diezgan bieži situāciju pastiprina arī laika apstākļi - arī mazāk saules veicina depresīvu noskaņojumu. «Mēs no rīta līdz vakaram sēžam savos kabinetos, kur logiem priekšā ir žalūzijas un kur neienāk dienasgaisma. Skaidrs, ka tas arī var pastiprināt izdegšanas sindroma iespējamību.»
Tāpēc atvaļinājuma laiku ģimenes ārste neiesaka pavadīt četrās sienās, piemēram, tikai guļot un lasot grāmatas. «Protams, grāmatu lasīšana ir kolosāla atpūta, bet var taču ar grāmatu aizbraukt pie jūras, kāda ezera un lasīt to svaigā gaisā. Ļoti laba ir arī fiziska atpūta - jebkura kustība uzlabo asins cirkulāciju organismā, nodrošina skābekļa piegādi audiem, tostarp smadzenēm, tādējādi ļaujot justies jūtami labāk. Kamēr fiziski neizkustēsieties, jūs to nekad arī nesapratīsiet,» saka Karīna Vernere, uzsverot, ka tik labu pašsajūtu, kādu dod fiziska kustība, nevar iedot neviena tablete.
Tāpat kā pilsētnieki nekur nevar dabūt tik svaigu gaisu, kāds ir laukos, mežā. Ģimenes ārstei bijuši pacienti, kuri sūdzas, ka pēc pastaigas pa mežu viņiem reibst un pat sāp galva. «Tas nozīmē tikai to, ka cilvēks tik sen nav bijis svaigā gaisā, ka organisms uz to jau sācis reaģēt.»
Sadala divās daļās
«Prātīgi cilvēki atvaļinājumu neizmanto visu uzreiz, bet sadala to divās daļās un attiecīgi divreiz gadā kaut kur izbrauc. Patiesībā, nav jau obligāti jābrauc nekur tālu prom, arī tepat Latvijā ir tik daudz skaistu vietu, kur atpūsties un relaksēties. Bet dažreiz cilvēks nodzīvo visu mūžu Rīgā, un, kad tu viņam pajautā, kurās pilsētās Latvijā viņš ir bijis, viņš neko nevar atbildēt. Varbūt pat Pārdaugavā nav bijis, visu mūžu dzīvojis un strādājis vienā maršrutā - mājas-darbs-mājas. Tāda dzīve arī, protams, ir izdegšanas sindroma riska faktors,» stāsta ģimenes ārste.
Viņa uzskata: no izdegšanas sindroma ir iespējams izvairīties tikai ar vienu nosacījumu: cilvēkam pašam vajag sevi motivēt - motivēt uz atpūtu, tostarp uz aktīvu atpūtu, tajā iekļaujot gan fiziskas aktivitātes, gan grāmatu lasīšanu, gan pikniku pie upes vai ezera, gan ūdens peldes. Tikai tā iespējams emocionāli atslēgties no ikdienas rutīnas.
Vajag sevi motivēt
Uz jautājumu, ko darīt tiem strādājošajiem, kuri nevar atļauties aiziet atvaļinājumā finansiālu apsvērumu dēļ, Karīna Vernere atteic: protams, tādas situācijas var būt un arī tādus cilvēkus var saprast. Bet - viņasprāt, nav situācijas, kur neko nevarētu darīt. «Ja cilvēks visu dienu strādā, tad vakarā viņš noteikti var izbrīvēt vismaz vienu stundu, lai aizietu vai uz baseinu, vai ar suni pa mežu izskrieties. Ja nav suņa, var paņemt nūjas un aiziet panūjot. Manā praksē, piemēram, ir ļoti daudz vecāka gadagājuma pacientu, kuri nūjošanas prasmi apguvuši ne divdesmit, ne trīsdesmit gadu vecumā, bet pēc sešdesmit, un viņi to dara ar apbrīnojamu prieku - pulcējas grupās, dalās ar emocijām un pieredzi, ar jaunām ziņām. Respektīvi, viņi socializējas, un tā arī ir lieliska atpūta pēc darba dienas, kas neprasa lielus finansiālus ieguldījumus. Jo, paldies Dievam, meži mums ir par brīvu, pastaigas gar jūru arī ir par brīvu. Atliek tikai sevi motivēt!» uzskata Karīna Vernere, norādot, ka atrunāšanās ar laika vai naudas trūkumu ir tikai atrunāšanās.
Ģimenes ārste atkārto visiem sen zināmo: cilvēki, kuri nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, arī emocionāli kļūst arvien veselīgāki, mierīgāki, līdzsvarotāki un ir mazāk pakļauti stresainām situācijām. Turklāt fiziskās nodarbes rada pozitīvu atkarību, un tās pamazām kļūst par ikdienas nepieciešamību.
***
PAZĪMES
KAS BRĪDINA PAR IZDEGŠANAS SINDROMU
• ilgstošs nogurums, fizisks izsīkums, nespēks
• apātisks garastāvoklis, nomāktība, garlaicības un tukšuma sajūta
• motivācijas un interešu trūkums
• neapmierinātība, aizvainojuma sajūta
• izjūta, ka nenovērtē
• nervozitāte, paaugstināta uzbudināmība
• paaugstināts prasīgums pret sevi
• sevis vainošana
• uztveres problēmas, grūtības koncentrēties
• saskarsmes un darbspēju zudums
• nepacietība
• cinisms, sarkasms
• apjukums, bezjēdzības un bezcerības sajūta
• domas par darbu, neesot darbā
• miega traucējumi, kas ietekmē noskaņojumu
• biežas saaukstēšanās slimības
• biežas galvassāpes
• ķermeņa svara izmaiņas
• psihosomatiskas slimības (kuņģa čūla, cukura diabēts, hipertensija)
• vienaldzība pret sevi
***
JAUTĀJUMI ĀRSTAM
Atbild Karīna VERNERE, ģimenes ārste:
Vai jūsu praksē ir daudz pacientu ar diagnozi «izdegšanas sindroms»?
- Ir, protams. Izdegšanas sindroms nereti iet kopā gan ar garastāvokļa traucējumiem, gan ar citām maskētām reakcijām. Viss atkarīgs no tā, kāda ir papildu simptomātika, un jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos jāņem talkā arī medikamenti. Bet es vienmēr uzsveru: ir jāmaina dzīvesveids un kaut kas jādara arī fiziski, jo tikai tādā veidā iespējams strauji uzlabot rezultātu, iegūt to ilgtermiņā, un no tā ir atkarīga arī recidīvu profilakse. Un tikai tad pienāk brīdis, kad pacients jau pats jūt, ka zāles viņam vairs nav vajadzīgas. Un tas ir pats labākais.
Ar kādām sūdzībām ierodas pacienti, kuriem tiek konstatēts izdegšanas sindroms?
- Šādi pacienti sūdzas par milzīgu nogurumu, par lielu stresu darbā. Un tad pirmais jautājums viņiem ir, kad jūs pēdējoreiz bijāt atvaļinājumā? Un nereti viņi atbild: tik sen, ka pat neatceras, kad. Protams, ir pacienti arī ar dažādu simptomu kopumu, un tad mēs viņus izmeklējam - gan laboratoriski, gan ar dažādām vizuālās izmeklēšanas metodēm -, lai saprastu, vai šo sūdzību pamatā nav kādas iekšķīgo orgānu saslimšanas. Ja neko neatrodam, ir pamatoti domāt, ka tas ir izdegšanas sindroms. Tad lūdzam pacientu aizpildīt depresijas testu.
Izdegšanas sindromu asins analīzēs nevar redzēt?
- Nē, izdegšanas sindroms neparādās ne asins analizēs, ne sonogrāfijā, ne datortomogrāfijā, ne magnētiskajā rezonansē. Un, ja entās analīzes, ko pacienti nereti veic paši uz savu roku, neko neuzrāda, vajadzētu aizdomāties - varbūt ir vienkārši jāpamaina dzīvesveids. Protams, tās var būt arī iekšķīgas slimības, kas rada nogurumu, lēnīgumu un apātiskumu, bet - tās mēs varam izslēgt, veicot laboratoriskas analīzes.
Kad jūs pati pēdējoreiz bijāt atvaļinājumā?
- Jūnijā.
Un jūs kā ģimenes ārste varat atļauties nebūt pieejama saviem pacientiem?
- Jā. Jo arī ārstam ir vajadzīga atpūta. Turklāt es esmu iemācījusies sevi disciplinēt un neļaujos iesaistīties ar darbu saistītos procesos. Ja kādiem pacientiem mana atvaļinājuma laikā, piemēram, ir jānoslēdz slimības lapa, to izdara kāda mana kolēģe, un arī citos jautājumos izpalīdz kolēģi, kuri tajā laikā strādā. Un, kā pierāda dzīve, neviens nav neaizvietojams, un nekas slikts mana atvaļinājuma laikā ne ar vienu nenotiek.