VESELĪBA: Krūts vēzis lika pārvērtēt dzīvi
Kampaņu Pārbaudi krūtis, lai dzīvotu! maijā nudien nevarēja nepamanīt – tā uzrunāja mūs medijos, reklāmas stendos un galvaspilsētas transporta pieturās. Šogad galvenā uzmanība akcijā bija veltīta krūšu pašpārbaudei. Māja tikās ar sievieti, kura savulaik patiešām ir izdarījusi to, uz ko aicina kampaņa – pārbaudījusi krūtis, lai dzīvotu.
«Veidojumu krūtī sataustīju 2013. gada decembrī,» stāsta Sigita Āboltiņa. «Uzreiz pierakstījos pie onkologa un, par laimi, tiku klāt pēc nedēļas. Jau pirmajā vizītē ārsts teica, ka šis veidojums ir visai aizdomīgs, man nozīmēja gan mamogrāfiju, gan sonogrāfiju un pēc tam arī biopsiju, kas notika jau 2014. gada janvārī un uzrādīja, ka veidojums ir ļaundabīgs. Februāra sākumā veica pirmo operāciju - limfmezglu biopsiju, lai pārbaudītu, vai nav metastāžu. Par laimi, to nebija. Sekoja četri ķīmijterapijas seansi, lai veidojumu samazinātu un būtu nepieciešams pēc iespējas mazāks operācijas apjoms. Jūnijā notika lielā operācija - veidojumu izņēma, saglabājot krūti. Vēlāk bija vēl trīs ķīmijterapijas seansi un 32 staru terapijas reizes. Ārstēšanos pabeidzu 2014. gada 30. oktobrī.»
Tāds īsumā ir izklāsts par deviņiem ārstēšanās mēnešiem, kuru laikā, kā joko pati Sigita, viņa iznēsājusi un dzemdējusi savu veselību. Protams, šajā ceļā nav trūcis arī brīžu, kad joki nav ne prātā...
Savas krūtis jāpazīst
«Es uzskatu, ka ikvienai sievietei jāveic krūšu pašpārbaude,» saka Sigita. «Ideāli, protams, būtu to darīt reizi mēnesī pēc mēnešreizēm, bet, ja kādu mēnesi nesanāk vai aizmirstas, tad vismaz reizi divos mēnešos, jo svešos veidojumus ir iespējams uztaustīt tikai tad, ja pazīst savas krūtis, pazīst visus izcilnīšus un bedrītes.» Svarīgi ir darīt to pašām, jo ne vienmēr aizdomīgie veidojumi atklājas ginekologa apskatē. Atradi nosaka menstruālā cikla diena, tas, vai krūšu audi ir mīksti, un cik zinošs un rūpīgs ir ginekologs.
Bija bail no diagnozes
Bieži dzirdēts par pacientiem, kuri vilcinās iet pie ārsta, jo baidās uzzināt sliktas vēstis. Sigita meklēja mediķu palīdzību nekavējoties, taču nenoliedz: «Jā, man bija ļoti bail no diagnozes. Gāju pa ielu, un rokas trīcēja, par to domājot. Kad izdzirdēju, ka diemžēl veidojums ir ļaundabīgs, man viss iekšā sagriezās - tas bija šausmīgs mirklis! Bet tikai mirklis. Es grūtībās tieši spēju savākties un drīzāk sabrūku jau pēc tam - kad sākas labākas dienas. Tāpēc optimisms nezuda arī ķīmijterapijas posmā, pat otrajā, trešajā dienā pēc šīs terapijas, kad sākas kaulu laušana un pašsajūta ir tik slikta, ka tikai ar pūlēm tipinot var aiziet uz tualeti. Vienīgā lieta, par ko es raudāju - skanēs laikam dīvaini, bet tā nu tas bija - garie mati, kuri izkrita. Tieši nedēļu pēc ķīmijterapijas, svētdienas rītā izbraucu ar roku caur matiem, un tie palika plaukstā. To rītu es atceros tik spilgti!»
Kļuvusi sievišķīgāka
Samierināties ar atvadām no rūpīgi audzētajiem matiem, kas sniedzās līdz viduklim, Sigitai bijis patiešām grūti. «Es sev biju nosolījusies, ka vīram ar pliku galvu nerādīšos nekādā gadījumā,» viņa atceras. «Bet jau otrajā naktī vairs negulēju ar lakatiņu ap galvu, jo tas bija neērti. Vīrs mani sauca par skaistu. Dēls Kārlis, kuram šobrīd ir seši, bet tobrīd bija četri gadi, bučoja manu galvu un gaidīja, kad mati sāks augt. Sākumā viņš baidījās, ka es iešu ārā ar pliku galvu un ko domās citi. Stāstīju, ka man būs frizūra, proti, parūka. Sākumā daudz staigāju parūkā, vairāk dēla dēļ, bet arī sevis dēļ, taču vasarā, kad bija karstums, ko vēl pastiprināja ķīmijterapijas radītie karstuma viļņi, vienkārši valkāju kokvilnas lakatiņu, un bija labi. Uzskatu, ka ārstēšanās laikā esmu kļuvusi sievišķīgāka un vairāk kopju ārieni, lai gan arī līdz tam nestaigāju nošņurkusi. Tad, kad tu esi bez matiem, bez uzacīm un skropstām, bet tomēr gribi kaut cik sievišķīgi justies, tu vienkārši atrodi veidu, kā to panākt, un iemācies ļoti ātri uzzīmēt uzacis un uzkrāsot acis. Sākotnēji es to darīju pusstundu, vēlāk pietika ar 5 - 10 minūtēm.»
Atbalsts bija un ir
«Man ir superīgs vīrs - vislabākais pasaulē,» saka Sigita par savu dzīvesbiedru Mārci. «Vārdos izstāstīt ir grūti, cik ļoti, ļoti liels ir viņa atbalsts. Slimojot pārliecinājos, cik man ir brīnišķīgas draudzenes, īpaši Agnese un Gunita. Arī kolēģes žurnālā Ieva ļoti palīdzēja, dzimšanas dienā uzdāvināja diezgan lielu naudas summu, par ko biju ļoti pārsteigta. Nav noslēpums, ka slimojot ienākumi cilvēkam samazinās, bet vajadzības nereti palielinās. Redaktore Inita Sila uzdāvināja arī parūku. Kaimiņi reizēm atnesa ēdienu pēc ķīmijterapijas seansiem, kad fiziski vienkārši nebija spēka kaut ko gatavot.» Ir cilvēki, kuriem pēc šīs ārstēšanas zūd ēstgriba. Sigita nav no tiem. Pēc pirmās ķīmijas pamanījusi, ka ļoti gribas biešu, un turpmāk ķīmijterapijas rītos vārījusi lielu biešu zupas katlu. Izņemot smagākās dienas pēc ķīmijterapijas, slimības laikā Sigita bijusi aktīva, centusies gan iespēju robežās pastrādāt savā žurnālistes profesijā, gan izbraukt kopā ar dēlu uz pludmali.
Un, protams, ļoti svarīgs aspekts, ārstējoties no smagas slimības, ir mediķu attieksme. RAKUS stacionāra Latvijas Onkoloģijas centrs 5. nodaļā, kas ir krūts ķirurģijas nodaļa, Sigita saņēmusi gan kvalificētu ārstēšanu, gan atbalstošu attieksmi. Viņa saka atzinīgus vārdus par savu operējošo ārstu - nodaļas vadītāju Jāni Eglīti un māsiņām, īpaši atmiņā palikusi māsa Solvita, ķīmijterapijas nodaļā - māsa Anna, kura sākumā šķitusi skarba, bet izrādījusies ļoti sirsnīga, tāpat arī māsas staru terapijas nodaļā, kuras perfekti tiek galā ar savu darbu un garajām pacientu rindām. Šobrīd Sigita ir uzskaitē uz trim gadiem pēc ārstēšanās pie dakteres Evas Vecvagares, kas pacientei šķiet «kā tāds Dieva sūtīts eņģelis zemes virsū».
Skopās kvotas
Līdzīgi citiem pacientiem, arī Sigitai sarūgtinājumu rada ilgā gaidīšana uz izmeklējumiem un ierobežotās iespējas pierakstīties pie sava ārsta uz vizīti.
«Aprīļa vidū zvanīju uz LOC reģistratūru pierakstīties pie savas dakteres uz vizīti un arī uz krūšu sonogrāfiju. Sazvanīt neizdevās, rezultātā nosūtīju rakstisko pieteikuma formu un uzreiz saņēmu atbildi, ka rinda esot ļoti liela un lai es gaidot, kad ar mani sazināsies. Sazinājās pēc 3-4 nedēļām un paziņoja, ka pieteikums uz sonogrāfiju ir pārsūtīts diagnostikas reģistratūrai, lai gaidu zvanu no viņiem; bet vizītēm pie dakteres šogad kvotas beigušās. Ko man darīt? Piedāvāja iet pie kāda cita daktera, bet mainīt ārstu negribētos, nāktos atkal par jaunu visu stāstīt, tas būtu muļķīgi un arī psiholoģiski ļoti grūti. Par maksu var piekļūt tikai pēc pusgada. Bet šo vizīšu savlaicīgums ir ļoti nozīmīgs kontrolei un profilaksei pirmajos gados pēc terapijas pabeigšanas.»
Mainās vērtības
«Visticamāk, slimība bija veids, kā Dievs mani apstādināja trakajā skrējienā, lai es pārvērtētu dzīvi,» spriež Sigita. «Dažas reizes iedomājos, kas notiks, ja es nomiršu, bet uzreiz šīs domas es aizstāju ar to, ka man ir tikai otrā krūts vēža stadija, bez metastāzēm. Regulāri pirms ķīmijterapijas bija jānodod analīzes, un to rādītāji visu laiku bija ļoti labā līmenī, līdz ar to nebija iemesla satraukumam par nāvi. Tomēr neatkarīgi no tā, vai pēc analīžu rādītājiem esi vai neesi tuvu nāvei, tu dzīvi pārvērtē tā, it kā būtu tuvu. Tu esi vēl jauna, visa dzīve priekšā, bet pēkšņi ir šāda diagnoze - kā no gaisa! Līdz ar to ļoti mainās vērtības, pašapziņa un daudzas lietas. Piemēram, tagad vairs nestrādāju brīvdienās un vēlu vakaros; protu atrast laiku, lai aizietu pie kāda ciemos - kādreiz es to nepratu. Pat ja gadās intensīvāks darbs pie kāda projekta, nav tā, ka es būtu neizgulējusies. Un arī tas laiks, ko pavadu kopā ar bērnu, ir vērtīgāks.»
Šķiet paradoksāli, taču atrast atbildes uz būtiskiem dzīves jautājumiem Sigitai zināmā mērā palīdzējusi depresija. «Pēc ārstēšanās likās - viss ir burvīgi, atsākšu strādāt, bet arvien vairāk es jutu, ka ir grūti, negribas neko darīt, pat minēt krustvārdu mīklas, ko es vakaros vienmēr darīju, lai atpūstos pēc dienas; neko nelasīju, nekas neinteresēja. Draudzene izteica aizdomas, ka man ir depresija. Es, protams, noliedzu - man un depresija? Diemžēl tikai vasarā saņēmos un aizgāju pie psihiatra, kurš konstatēja vidēji smagu depresiju. Daudzi varbūt nezina, ka psihiatriskā palīdzība pieejama bez maksas. Ārstējos dienas stacionārā, aptuveni mēnesi gāju uz nodarbībām mākslas terapijā, mūzikas terapijā, fizioterapijā, pie psihologa, lietoju vieglu antidepresantu arī pēc tam vēl diezgan ilgi - līdz atbrīvojos no depresijas. Tieši mākslas nodarbībā spēju beidzot sakārtot haosu galvā, kas man bija kādu pusgadu, - liekot mozaīku, kaut kā pēkšņi ieraudzīju savas īstās vērtības un pēc šīs nodarbības es sapratu risinājumu.»
Dot sabiedrībai
«Nolēmu mainīt darbu, jo gribēju darīt sabiedriska labuma darbu,» stāsta Sigita. «Kopš pērnā septembra strādāju sabiedrisko attiecību uzņēmumā Divi gani, kas darbojas ar veselības projektiem. Tas deva iespēju iesaistīties arī kampaņā Pārbaudi krūtis, lai dzīvotu!. Rīkotāji ir krūts vēža pacienšu atbalsta biedrība Vita un Latvijas Basketbola savienība, bet mēs esam viņu palīgi. Rīga Plaza no 8. aprīļa līdz 22. maijam darbojās krūšu pašpārbaudes punkts, kur brīvdienās bija sastopams arī speciālists. Šajā laikā to apmeklēja gandrīz 500 sieviešu, no kurām nepilnam simtam bija steidzami vajadzīgas papildu pārbaudes. Lietderīgi ir ielūkoties arī mājaslapā www. pābraudikrūtis.lv, kur ir izsmeļoša informācija par pašpārbaudi un drīzumā tiks ievietoti fizioterapeites ieteikumi vingrojumiem pēc operācijas. Tos varēs lejuplādēt.
Šo kampaņu es ļoti gaidīju un strādāju no visas sirds, jo patiešām vēlos, lai sievietes sadzird šo vēsti par krūšu pašpārbaudi un to, cik ļoti nozīmīgi ir atklāt krūts vēzi laikus.».
Pati spētu izmeklēt labāk nekā aparāti
«Ja sievietes regulāri un pareizi veiktu krūšu pašizmeklēšanu, viņas varētu daudz vairāk pateikt par saviem dziedzeriem - bieži vien pat vairāk nekā diagnostiskie aparāti,» atzīst medicīnas doktors Jānis Eglītis, RAKUS stacionāra Latvijas Onkoloģijas centrs krūts ķirurģijas nodaļas vadītājs. «Tas būtu pozitīvs pavērsiens, ja sievietes prastu pašas sevi izmeklēt un laikus vērstos pēc palīdzības.»
- Cik ilgi sievietes vilcinās pašas, un cik iznāk gaidīt rindā, līdz viņas ar aizdomīgo veidojumu nonāk pie speciālista?
- Pētījums, kurā analizējām šo situāciju, aptvēra kopumā 12 Austrumeiropas valstis. Vidēji paiet sešas nedēļas, līdz sieviete izlemj, vai viņa dosies pie ārsta vai nedosies. Tas ir diezgan ilgi. Otrs rādītājs: no pirmajiem simptomiem līdz ārstēšanas sākumam un izmeklējumu veikšanai iznāk 16 - 17 nedēļas. Tas ir samērā ilgs laiks, pastāv kaut kādas komunikācijas problēmas gan starp mediķiem, gan starp pacientēm un mediķiem.
- Vai tāds laika zaudējums ir fatāls?
- Nav fatāls, tomēr vilcināties nevajadzētu. Runājot par krūts vēzi - ir trīs dažādi audzēju tipi, daži aug lēni, daži ir agresīvāki. Ja tā ir gados jauna sieviete, tad audzējs ir agresīvāks un kavēšanās palielina varbūtību, ka audzēja šūnas būs ne tikai krūts dziedzerī, bet arī tuvējos limfmezglos vai citur.
- Kā sievietes skaidro vilcināšanos?
- Tur ir daudz kritēriju. Lauku iedzīvotājas aizkavē sējas un ražas laika darbi; daļa netic, ka tur varētu būt kaut kas nopietns, un nolemj pagaidīt - varbūt pāries. Kādai ir arī tīri finansiāli ierobežojumi, jo vidējais sociāli ekonomiskais līmenis valstī nav spīdošs. Ja ir jābrauc uz kādu no centriem, jāveic izmeklējumi, vajadzīga nauda ceļam un laiks. Bet būtībā tās, kuras grib un patiešām uztver situāciju nopietni, divu nedēļu laikā tiek pie speciālista.
- Vai, sataustot krūtī aizdomīgu veidojumu, tūlīt jādomā, ka tas ir vēzis?
- Ja tas ir veidojums sievietei līdz 50 gadu vecumam, tad aptuveni 90% gadījumu tās ir labdabīgas izmaiņas: gan dobumi, pildīti ar šķidrumu - cistas, gan labdabīgi audzēji, ko sauc par fibradenomām, gan arī lokāla dziedzeru sabiezēšanās. Pēc 50 gadu vecuma, īpaši pēc menstruāciju izbeigšanās, ar lielāko varbūtību tomēr ir jādomā, ka tas būs ļaundabīgs krūts audzējs. Tādēļ arī uz mamogrāfijas skrīningu aicina sievietes 50 - 69 gadu vecumā, jo tieši šajā grupā ir aptuveni puse no visiem krūts vēža gadījumiem.
- Nu jau vairākus gadus Latvijā notiek kampaņa Pārbaudi krūtis, lai dzīvotu!. Kādu praktisku atdevi jūtat pēc šīm akcijām?
- Šī gada kampaņa ir jau sestā. Pirmajos gados, kad uzsvars tika likts uz skrīninga mamogrāfiju, atdeve bija nedaudz lielāka. Par šī gada tēmu - krūšu pašizmeklēšanu un jaunu medikamentu pieejamību pacientēm ar metastātisku krūts vēzi, acīmredzot jāstāsta vairāk, jāmāca sievietēm to darīt jau kopš agras jaunības, jo tas ir svarīgi. Vēzis var skart ikvienu neatkarīgi no sociāli ekonomiskā stāvokļa.
- Vai iespējas krūts vēža ārstēšanā Latvijā kļūst labākas?
- Par nozari kopumā, tendences, manuprāt, nav absolūti pozitīvas, bet drīzāk negatīvas - mēs agrāk bijām līdzīgi ar Lietuvu, Igauniju, bet pēdējos gados tiekam salīdzināti ar Rumāniju un Bulgāriju. Krūts vēzis ir nedaudz prioritārā situācijā, jo darbojas pacienšu biedrības, pašas sievietes ir pietiekami aktīvas. Šādā veidā vajadzētu rīkoties arī citu vēža veidu pacientiem un viņu tuviniekiem.