ĪSI PADOMI par sievietes veselību

«Šoreiz, neskarot detaļas, kas atstājamas ārsta kompetencē, gribu parunāt par simptomiem, kas sievietes dzīves laikā var norādīt uz kādu problēmu viņas sievišķo orgānu veselībā,» saka Jura Vītola operatīvās ginekoloģijas un sieviešu slimību klīnikas galvenais ginekologs Juris Vītols.

Bērnībā

«Pirmo apskati meitenīte saņem dzemdību nodaļā, bet ne visas problēmas tajā var atklāt, īpaši tad, ja tās ir retas iedzimtas anomālijas,» norāda ārsts. «Vēlāk būtisks rādītājs ir vecums, kurā meitenei sākas mēnešreizes. Normāli mūsu platuma grādos tas ir robežās no 12 līdz 16 gadiem. Šobrīd tautības un rases sajukušās, tāpēc reizēm ir grūti spriest par šiem jautājumiem, bet katrā ziņā – ja meitenei sākas mēnešreizes 9–10 gados, tas liek satraukties par varbūtējiem hormonāla rakstura audzējiem olnīcās, tāpēc māmiņai jāmeklē bērnu ginekologs, lai novērtētu meitenes augšanas tempu, apmatojumu un svaru, veiktu ultraskaņas izmeklējumus iekšējo dzimumorgānu, it sevišķi olnīcu, izvērtēšanai. Pirmos pāris gadus mēnešreizes var būt ne sevišķi regulāras, bet, ja arī pēc tam nav stabils cikls, ir jāiet pie ginekologa, lai noskaidrotu, vai nav kādas olnīcu problēmas, kas jāārstē. Ginekologs noteikti jāmeklē arī tad, ja mēnešreizes neiestājas 16 gados, jo var gadīties, ka meitenei ir kāda iedzimta anomālija. Ja mēnešreižu nav, bet ir cikliskas sāpes – obligāti jāiet pie ginekologa, nedrīkst gaidīt, kamēr meitene to dēļ jau vairs nevar iet skolā. Mēs, operatīvie ginekologi, uzskatām, ka 14 gadus vecai meitenei, kurai ir tik sāpīgas mēnešreizes, ka jālieto pretsāpju tabletes un nākas kavēt skolu, noteikti jāveic diagnostiskā laparoskopija, jo pat šādām jaunām meitenēm jau var būt endometrioze, pat diezgan smaga. Mūsdienu tehnoloģijas ir maztraumatiskas, viegli panesamas un ļauj ātri iegūt precīzu diagnozi.»

Uzsākot dzimumdzīvi

«Mūsdienās tiek savā ziņā pat atbalstīta nostāja, ka var nepretoties agrīnai dzimumtieksmei. Tomēr dzimumdzīvi nevajadzētu uzsākt agrāk par 17–18 gadiem. Vecākiem un audzinātājiem skolā jāskaidro, ka agrīna dzimumdzīve var novest pie nopietnām problēmām sievietes veselībā,» uzsver J. Vītols. «Var gadīties seksuāli transmisīvās infekcijas: gonoreja, sifiliss, hlamīdijas, mikoplazmas, HIV u.c. Un, uzsākot dzimumdzīvi, var iestāties nevēlama grūtniecība. Ir valstis, kur skolās par brīvu dala hormonālās pretapaugļošanās tabletes. Neesmu šā kontracepcijas veida piekritējs, turklāt jāsaprot, ka tabletes nesargā no seksuāli transmisīvām infekcijām. Manuprāt, drīzāk būtu jādala prezervatīvi. Infekciju dēļ veidojas neauglība, tāpat arī nevēlamas grūtniecības pārtraukšanas dēļ var veidoties neauglība. Jaunieši bieži maina partnerus, bet ir oficiāli pierādīts: jo vairāk partneru, jo lielāka iespēja iegūt seksuāli transmisīvās slimības un cilvēka papilomas vīrusu, kas izraisa dzemdes kakla vēzi. Starp pacientēm, kuras tikko pārsniegušas 20 gadu vecumu, daļai jau ir dažādas dzemdes kakla priekšvēža stadijas, kā arī tikko dzimusi meitenīte var inficēties no mātes dzemdību laikā, ja nav bijis zināms par vīrusa klātbūtni. Vakcinēties pret cilvēka papilomas vīrusu vai nē – tas ir ļoti rūpīgi jāizsver individuāli, jo mūsdienu bērni ļoti bieži ir alerģiski.

Ja dzimumdzīve uzsākta, ir lietderīgi aiziet pie ginekologa, lai veiktu atskaites punkta izmeklējumus – dzemdes kakla apskati, dzemdes un olnīcu ultrasonogrāfisku apskati, paņemtu onkocitoloģiskās iztriepes un citas analīzes. Tas ļauj arī ļoti agrīni atrast problēmas, pat bez simptomiem. Kontracepcija reproduktīvā vecumā jau ir plaši izrunāta – kāda ir labāka – grūti teikt, bet kontracepcijas, pēc 40- 45 gadiem (atkarībā no plāniem), vislabākā nekaitīgā metode ir olvadu «nosiešana».»

Neregulāras mēnešreizes

«Pie ginekologa jādodas arī tad, ja mēnešreizes ir neregulāras un retas,» turpina ārsts. «Jāizmeklē olnīcas – varbūt tās ir policistiskās olnīcas, un tad varam lemt par tālāko taktiku: ārstēt ar medikamentiem, nedarīt neko vai veikt laparoskopisku operāciju, lai panāktu ovulatorus ciklus. Ginekologi endokrinologi mēdz ārstēšanā izmantot orālās kontraceptīvās tabletes, un tiek panāktas cikliskas asiņošanas, ko tomēr nevar traktēt kā mēnešreizes. Jādomā, kā panākt regulārus fizioloģiskus ciklus, jo nepārtraukts zems hormonu līmenis var nopietni iespaidot sievietes veselību. Ja ir policistiskas olnīcas un neiestājas grūtniecība, es iesaku laparoskopisku operāciju, lai panāktu ovulāciju, un tas nereti arī izdodas. Savukārt, ja mēnešreižu nav vispār, tas var liecināt par hipofīzes adenomu.»

Sāpīgas mēnešreizes

J. Vītols norāda: «Ja ar gadiem mēnešreizes kļūst arvien sāpīgākas un izdalījumu kļūst vairāk, pūšas vēders, parādās šķidra vēdera izeja vai starp mēnešreizēm ir apgrūtināta vēdera izeja, ja dzimumakta laikā ir lielas sāpes un sieviete pat izvairās no tuvības, tad tur jau ir nopietni jādomā par ļoti tālu aizgājušu endometriozi ar lielām izmaiņām iegurņa telpā, kas skar ne tikai olnīcas un dzemdi, bet arī zarnas, tāpēc noteikti nevajag atlikt ārsta apmeklējumu, jo palīdzība ir noteikti nepieciešama. Endometrioze var būt vairāk vai mazāk klīniski izteikta, var būt arī liels endometriozes process bez simptomiem. Man mēdz jautāt, ko darīt, lai endometrioze nerastos. Visbiežāk vainīgs apstāklis, ka daļa menstruālo asiņu nokļūst pa olvadiem vēdera dobumā. Šis mehānisms dabā ir tik smalks, ka vajadzētu radīt visas iespējas, lai mēnešreižu laikā sievietei nebūtu jādara nekāds fizisks darbs, arī sekss ir nevēlams. Svarīga ir arī droša menstruālo asiņu iztecēšana, tāpēc neiesaku lietot tamponus, kas tomēr ir barjera plūsmas ceļā. Endometrioze ir jāoperē laikus, jo sevišķi, ja tā ir šķērslis grūtniecībai. Mūsu pieredze rāda, ka pat neliela endometroīda cista jāuztver kā signāls par iespējamu plašu endometriozi, un operējot mēs atrodam plašus endometriozes izsējumus, kas steidzami jāārstē. Nevajag baidīties no operatīvas iejaukšanās.»

Dzemdes mioma

Ginekologa apskate vajadzīga arī tad, ja menstruālā asiņošana kļūst izteiktāka, norit ar lēkmjveidīgām sāpēm un hemoglobīna līmenis asinīs krīt. Ultraskaņas izmeklējums ļauj izvērtēt, vai dzemdes dobumā nav miomas mezglu. «Atkarībā no novietojuma dzemdē miomas mezgli var izraisīt vai neizraisīt asiņošanu, un reizēm aizdomas par miomu rodas vienīgi tāpēc, ka vēders kļūst lielāks,» skaidro J. Vītols. «Ir arī maldīgs uzskats, ka menopauzē mioma izzudīs – pats no sevis tas nenotiks, turklāt situācija kļūs bīstama, ja sievietei vajadzēs menopauzes hormonu terapiju (agrāk dēvētu par HAT – hormonu aizstājterapiju). Ārstēšanas metodes ir dažādas, pēdējā laikā populāras kļuvušas zāles, kas sākotnēji paredzētas, lai mezglu samazinātu un varētu izoperēt mazāk traumatiskā veidā, saglabājot dzemdi un reproduktīvo funkciju. Dzemdes miomas mezglu ārstēšana (medikamentoza vai ķirurģiska) jāizvērtē atkarībā no sievietes vecuma un vēlmes dzemdēt. Mezgla 3 cm diametrs ir sākotnējā robeža, kad jau jāsāk ārstēt. Ja veicama operācija, tad – jo mazāks mezgls, jo mazāka brūce – rēta dzemdes sienā, kas jo sevišķi svarīgi, ja sieviete grib iznēsāt grūtniecību. Ir arī embolizācijas metode, kas ir dārgs pasākums, tikpat efektīvi var izņemt miomas mezglus arī ķirurģiski, turklāt ar mazākām izmaksām. Fokusētās ultraskaņas metode ar speciālu iekārtu šos mezglus burtiski uzvāra un iznīcina, bet tas neglābj no jaunu mezglu rašanās un ir ļoti dārgs pasākums. Ir arī situācijas, kad vienīgā izeja ir dzemdes izņemšana. Tā nekādā veidā nepasliktina sievietes veselību.»

Maksts sienu un dzemdes noslīdējumi un izkrišana

Ārsts atzīst, ka jebkurai dzemdējušai sievietei ir vairāk vai mazāk izteiktas šīs parādības, jo ļoti reti pēc dzemdībām viss atgriežas iepriekšējās pozīcijās. Sievietēm jau tūlīt pēc dzemdībām ieteicami vingrojumi pēc Dr. Alfrēda Kegela sistēmas, un tos vēlams turpināt pastāvīgi. Par ķirurģiskiem problēmas risinājumiem jādomā, ja situācija sāk apgrūtināt sadzīvi, traucē seksuālai tuvībai vai apgrūtina urināciju. Daudzas sievietes zina, ko nozīmē stresa inkontinence – kad dejošana, skriešana, lēkšana, smiešanās vai klepus rada urīna noplūdi. «Viena no galvenajām, kas notur urīnizvadkanālu noteiktā stāvoklī, ir saite no maksts augšējās daļas uz kaunuma kaulu. Tur iesaistīta urīnizvadkanāla vidējā trešdaļa, kas nodrošina to, ka klepus brīdī izvadkanāls attiecībā pret pūsli saliecas noteiktā leņķī, neļaujot urīnam noplūst. Visas operācijas, kas šim nolūkam tikušas izgudrotas, ir vērstas uz to, lai atjaunotu šo leņķi; paceļot zonu starp urīna izvadu un pūsli, cenšamies to tuvināt kaunuma kaulam, lai būtu balsts. Lielas cerības tika liktas uz t.s. tīkliņa operācijām, bet izrādījās, ka sarežģījumi ir nesamērīgi, metodes aizsācēji amerikāņi no tās atsakās. Nupat sāk atdzimt cita metode – Bērča operācija, ko veic laparoskopiski.»

Neauglība

Latvijā par neauglību tiek uzskatīta situācija, kad grūtniecība neiestājas, pārim vienu gadu dzīvojot dzimumdzīvi bez izsargāšanās. «Pirmajam pārbaudīties vajadzētu vīrietim, ja reiz viņš ir stiprā dzimuma pārstāvis,» ierosina J. Vītols, «Ja viss kārtībā, tad pārbaudīties nāk sieviete. Ja ir runa par olvadu pārbaudi, es atzīstu tikai laparoskopisku, nevis ultraskaņas metodi, jo tikai tā var konstatēt un labot anatomiskas situācijas, kas rada neauglību. Gadās, ka problēmas ir abiem. Risināšanu nedrīkst atlikt, jo sievietes veselība ar gadiem pasliktinās, olšūnu kvalitāte kļūst zemāka un bērniem ir lielāks iedzimtu problēmu risks.».