Cilvēka elpošanas orgānu sistēma atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā ar vidi, tādēļ to stipri ietekmē klimatiskie apstākļi. Vēsā, mitrā un vējainā laikā elpceļu vīrusi jūtas labāk nekā cilvēki, kuri turklāt neviļus paši palīdz vīrusiem izplatīties, dzīvojot, strādājot un mācoties vienkopus lielākos kolektīvos. Rezultāts bieži vien ir akūtas augšējo elpceļu infekcijas, akūts bronhīts un pneimonija, bet tiem, kuriem īpaši nelaimējas, attīstās bronhiālā astma un hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS), kas jau prasa pastāvīgu ārstēšanu speciālistu vadībā.
Ja gadalaiku maiņa notiktu līgani un pakāpeniski, tas ļautu mums labāk adaptēties. Taču laika apstākļi ir svārstīgi un untumaini, tāpēc izplatītas ir saaukstēšanās slimības. Eksperti norāda, ka jānorūdās, jālieto pilnvērtīgs, vitamīniem bagāts uzturs, pietiekami jādodas svaigā gaisā, jāģērbjas atbilstoši apstākļiem un tamlīdzīgi. Taču kāda no šīm labajām lietām allaž paliek neizdarīta, un saaukstēšanās ir klāt, jo imunitāte tajā brīdī ir vājinājusies un slimību izraisītāji tiek pie teikšanas.
Biežāk izplatītie simptomi, ar kuriem saistās saaukstēšanās, ir iesnas, kakla sāpes un klepus. Ko darīt, sajūtot šīs pazīmes – nogaidīt un paskatīties, vai nepāries, vai arī sākt ārstēties? Ārsti saka: nav ko gaidīt, jārīkojas tūlīt.
Iesnas
Deguna gļotāda ir pirmā, kas uzņem vīrusu un baktēriju triecienu, un tāpēc arī iesnas ir daudz biežāk sastopamas nekā dziļāki elpceļu iekaisumi – bronhīts un pneimonija. Kad mikroorganismi uzbrūk deguna gļotādai, organisms cenšas aizsargāties, paplašinot asinsvadus deguna gļotādā, sākas tūska, tādēļ ir apgrūtināta ieelpa, aizkrīt nāsis, arī izelpai nepieciešams lielāks spēks. Iesnu sākumā gļotādas tūska nav tik liela, bet, palielinoties mikroorganismu daudzumam, tā kļūst arvien izteiktāka, līdz ir pilnīgi nosprostota gaisa plūsma caur nāsīm un jāsāk elpot caur muti. Tad ieelpotais gaiss vairs nav pilnvērtīgi attīrīts, sasildīts un mitrināts. Vispirms novēro tikai deguna tecēšanu, kas vairāk saistīta ar to, ka pastiprinās gļotādas sekrēcija un arī no asinsvadiem nāk klāt papildu plazmas daļa; šķidrums ir caurspīdīgs. Vēlāk parādās strutainas iesnas.
Akūtas iesnas, kas ilgst aptuveni nedēļu, galvenokārt izraisa vīrusi, retāk citi mikroorganismi, piemēram, streptokoki vai pneimokoki. Ja tās neārstē, var rasties komplikācijas – iesnas var izraisīt vidusauss iekaisumu, izplatīties uz balseni, bronhiem un plaušām. Neārstētas akūtas iesnas var kļūt hroniskas.
Iesnu gadījumā ir svarīgi mazināt infekcijas izraisītāju koncentrāciju uz deguna gļotādas, un to panāk ar dažādām deguna skalošanas metodēm – jūras ūdens pilieniem un aerosoliem, fizioloģiskā šķīduma iesmidzināšanu u.c. Cīņai ar infekcijas izraisītājiem vēlams izmantot līdzekļus no dabas vielām, kas satur ēteriskās eļļas u.c. Sava vieta ārstēšanas procesā ir arī deguna gļotādas asinsvadu sašaurinātājiem, kas mazina tūsku un palīdz atbrīvoties no izdalījumiem, bet pārspīlēta to lietošana var novest pie neatgriezeniskiem deguna gļotādas bojājumiem un atrofijas. Lai veicinātu gļotādas reģenerāciju, lieto piemērotus gelus, ziedes un pilienus, piemēram, tādus, kas satur smiltsērkšķu, dižegļu, priežu, kliņģerīšu u.c. aktīvās vielas.
Kakla sāpes
Kad slimību izraisītāji nonāk rīkles gļotādā, kaklā jūtama kņudēšana jeb skrāpēšanās vai kasīšanās, kā to dēvē sarunu valodā. Ieskatoties kaklā, redzams rīkles gala apsārtums – tas liecina, ka mazie gļotādas asinsvadiņi ir paplašinājušies, lai organisma aizsargšūnas varētu atnākt palīgā un slimību izraisītājus uzvarēt. Ja organisma aizsargspējas nav pietiekamas, slimību izraisītāji ar saviem toksīniem nodara gļotādai tiešu bojājumu. Kad toksīni ir nonākuši līdz nervu galiem, parādās sāpes – organisma signāls, ka kaut kas nav kārtībā un ir jāreaģē. Ja process netiek apturēts, tas turpinās un, ieskatoties kaklā, rīkles galā redzams aplikums – parādās strutas, kas ir sabrukuši audi. Ja slimība tiek pareizi ārstēta, seko atveseļošanās, bet gļotāda vēl ir ļoti viegli ievainojama un pagaidām neveic visas savas funkcijas, tādēļ tā prasa īpašu aprūpi. Jo ātrāk iekaisumu aptur, jo mazāk laika vajadzīgs, lai atveseļotos. Kakla skalošana palīdz samazināt mikrobu koncentrāciju, izvadīt sabrukušās šūnas un mitrināt rīkles gļotādu. Nevajadzētu skalot kaklu ar augstas koncentrācijas sālsūdeni – to var darīt tikai tajā stadijā, kad uz gļotādas ir strutas un aplikumi. Jebkurā stadijā var lietot kumelīšu novārījumu. Ļoti karsta tēja vai karsts piens ar medu var nodarīt ļaunumu, jo noplaucē gļotādu, radot jaunu iekaisumu. Palīdz dažādi dabas produkti, piemēram, kliņģerīšu un smiltsērkšķu eļļa; ja kakls izteikti sāp, var lietot aerosolus, kas satur propolisa tinktūru, dažādās situācijās noder arī sūkājamās tabletes, pastilas u.c. Par šiem produktiem vislabāk konsultēties aptiekā, bet, ja neizdodas apturēt kakla sāpes un infekcija izplatās tālāk elpceļos, jādodas pie ārsta.
Klepus
Arī klepus ir pilnīgi dabiska, normāla aizsargreakcija, jo klepojot organisms cenšas izvadīt no elpceļiem visu kaitīgo, traucējošo. Slimības gadījumā klepus nodrošina ne tikai augšējo elpceļu, bet arī plaušu, bronhu koka attīrīšanos. Parasti slimības sākumā ir elpceļu gļotādas kairinājums un sauss klepus. Pēc tam ārstēšanas vai imūnsistēmas darbības rezultātā sāk parādīties krēpas – gļotaini izdalījumi elpceļos, un klepus kļūst mīksts, atlecošs, kā mēs sakām ikdienā, jeb produktīvs, kā to apzīmē ārsti. Tas ir solis izveseļošanās virzienā, izņemot atsevišķus specifiskus nopietnu slimību gadījumus. Ja cilvēkam ir ieildzis sauss klepus, tas nozīmē, ka organisma aizsargreakcijās ir kaut kādi defekti, kas traucē veidoties izdalījumiem bronhu kokā vai augšējos elpceļos. Ilgstošs sauss klepus raksturīgs arī rīkles vai balsenes kairinājumam.
Cilvēks pats ne vienmēr prot izvēlēties īstos pretklepus līdzekļus, jo vieni domāti krēpu šķidrināšanai, citi – bronhu paplašināšanai, vēl citi – klepus refleksa nomākšanai, citi iedarbojas kompleksi. Ja klepus turpinās jau vairākas dienas un nekādas uzlabošanās nav, jāvēršas pie ārsta. Viens no atzītākajiem līdzekļiem elpceļu slimību gadījumā ir inhalācijas, ar kuru palīdzību panāk vietēju, ātru un tiešu iedarbību uz elpceļu gļotādu. Jau kopš seniem laikiem pazīstamas tvaika inhalācijas, ko cilvēki veic mājas apstākļos – traukā uzvāra ūdeni, noņem no uguns un dziļi elpo tvaikus, pārliecoties pār trauku, apsedzot galvu ar dvieli un aizverot acis. Šī metode nav piemērota bērniem un arī pieaugušajiem praktizējama ļoti piesardzīgi, jo var būt dažādi strapgadījumi, tāpēc ērtāk un drošāk ir izmantot speciālus inhalatorus. Inhalācijas var veikt ar zāļu uzlējumiem, tām var pievienot ēteriskās eļļas, izmanto arī minerālūdeņus, sāls šķīdumu, kā arī ārsta nozīmētos inhalāciju medikamentus.