Kristers savā Facebook profilā atklāj, kā ar stipru gribasspēku atvadījies no vairāk nekā 40 kilogramiem.
Neiedomājami ilgi domāju un šaubījos vai kaut ko tādu vispār var publicēt, jo negribējās kādam parādīt, ko esmu kādreiz sev nodarījis. Es ļoti atvainojos savai sievai, jo tagad arī viņa tiek publiski apkaunota, bet tomēr viens man ir skaidrs – viņa mīl mani kā cilvēku un ar visu, kas nāk tam bonusā. Pat, ja šis bonuss ir 115kg smags. Šis ceļš man sākās 2013. gada 15. aprīlī, vienu dienu pēc manas dzimšanas dienas, kad pēdējo reizi pabaroju sevī mītošo ruksi. Un ticiet man, vajadzēja ļoti daudz! Pirmo reizi uzkāpjot uz svariem un saprotot, cik viss ir slikti, godīgi – acīs izsprāga asaras. Es nespēju noticēt, ko esmu ar sevi izradījis. Kā cilvēks tik tālu var palaisties! Tomēr man bija motivācija – KĀZAS ar visskaistāko sievieti pasaulē. Es nespēju pieļaut domu, ka mūsu bērni, skatoties bildes, redzēs tēti TĀDU . Sieva mani mīlēja tādu kāds es biju (ticiet vai nē), bet es sevi - nē. Kad iepazināmies, biju samērā labā formā, bet jau ar noslieci uz aptaukošanos. Es nezinu, kur pazuda motivācija rūpēties par sevi (Ā, nē! Zinu gan! Es motivāciju apēdu. Es biju motivācijas kanibāls) Izvairījos no spoguļiem, svariem un sarunām par labiem augumiem, tomēr sports man vienmēr ir bijis sirdij tuvs, lai gan tam grūti noticēt, ja skatās uz manu bildi. Tika pieņemts radikāls lēmums, un es sev zvērēju, ka nekad nebūšu tāds, kādu redzēju sevi spogulī. Godīgi varu pateikt – es atteicos pilnīgi no visa, kas man kādreiz patika. No garšīgiem ēdieniem, dzērieniem, pilnībā izslēdzu grādīgus dzērienus un tas nebija viegli, jo tas notika laikā, kad draugiem un radiem sākās „svētku laiks”- dzimšanas dienas, vārda dienas un citi svētki, kur galdi plīsa no pārpilnības raga. Kārtējo reizi, sēžot pie svētku galda, es domāju – kāpēc es sevi moku? Es taču dzīvoju vienu reizi! Tomēr tajā pašā laikā sapratu, ka, ja nenoturēšos, tā „vienreizējā dzīve” būs ļoti īsa. ES DZĪVOJU VIENU REIZI! ES GRIBU ŠO DZĪVI NODZĪVOT SKAISTI UN KVALITATĪVI! Nerakstīšu sīki un detalizēti, kā es to panācu, bet – ticiet vai nē, tas bija ar asarām, asinīm, garastāvokļa maiņām, kritumiem un kāpumiem panākts rezultāts, bet to izdarīju ES PATS. Man nepalīdzēja nekāds brīnumpulveris, uzlējumi vai pārākais fitnesa treneris un uztura speciālists. To izdarīju es un manu mīļo ticība paša spēkiem. Es daudz pētīju, lasīju literatūru un klausījos citu cilvēku pieredzi līdz apkopoju pats savu treniņu un uztura plānu, bet vēlreiz saku – šis rezultāts tika panākts „mājas apstākļos”. Jā, es esmu vīrs, tēvs un strādājošs cilvēks uz pilnu slodzi, bet, ja ir tāda ģimene kā man un ar tādu atbalstu, un nenormāls draugs, skrējējs, tad TAS IR IESPĒJAMS! Kāds teiks – man ir pārāk liels svars un es tā nevaru? Es saskāros ar sāpošiem ceļiem, sāpošu muguru, sliktu dūšu, reiboņiem, asiņojošām pēdām, nebeidzamām tulznām utt., tomēr iekšēji es biju gandarīts un visas „blakus blaknes” uztvēru kā normālu procesu, kā atbildi tam, ko pats sev biju nodarījis. Vēl vakar vakarā es domāju vai šo publicēt, jo tiešām ir kauns, skatoties uz sevi, kāds es biju, bet sapratu, ka varbūt ar šo es kādam palīdzēšu sevi motivēt. Šīs bildes neieliku, lai sevi slavinātu vai parādītu, cik skaists un lielisks esmu, jo saprotu, ka man vēl ir liels ceļš ejams līdz sasniegšu to mērķi, uz ko eju. Esmu tikai ceļa sākumā. Jau minēju, ka vēlos pēc iespējas ilgāk pavadīt savu laiku ar mīļajiem un no savas puses darīšu visu, lai tā arī būtu. Un, ja tu kaut ko stipri vēlies, TU TO VARI SASNIEGT!
P.S. Ziņkārīgajiem. Esmu nometis 40 kilogramus, bet īstenībā esmu zaudējis daudz vairāk. Esmu zaudējis neveselīgu dzīvi, lai sāktu jaunu, kvalitatīvu nākotni, jo ne jau kilogramu skaitā slēpjas tas noslēpums, bet tajā, ka tu ej un sasniedz savu mēķi – JUSTIES LABI.