Modei ir zināma teikšana arī veselīga uztura jomā. Tendences nāk un iet, grūti paredzēt, kuras būs paliekošas, kuras – pārejošas, kuras tiks atzītas par neefektīvām, pat smieklīgām, un kurās pētnieki saredzēs racionālu perspektīvu. Daudzas lietas drīz vien būs aizmirstas, bet kādas, iespējams, vēl ilgi tiks pētītas un vētītas. Un tomēr allaž ir interesanti uzzināt jaunu informāciju. Tas nenozīmē, ka steigšus jāmetas mainīt savus ēšanas paradumus, bet varbūt kaut kas no tā visa var noderēt, iepatikties vai vienkārši likt padomāt.
Pākšaugu gads
ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ir pasludinājusi 2016. gadu par starptautisko pākšaugu gadu. Dažādu veidu pupas un pupiņas, zirņi un lēcas ir lielisks olbaltumvielu, šķiedrvielu un citu labu uzturvielu avots. Pašlaik, apkopojot datus, kas ņemti no vairāk nekā 22 000 zinātnisku rakstu un no dažādiem citiem pārbaudītiem avotiem, tiek veidota Pasaules pākšaugu datu bāze, kurā būs atrodama informācija par to, kāds ir uzturvielu sastāvs dažādos pākšaugos. Lēcas, pupas un turku zirņus cilvēki lietojuši uzturā jau vismaz septiņus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras – to pierāda arheologu pētījumi. Šodien visvairāk pākšaugu ēdienus lieto jaunattīstības valstīs, kur tie veido līdz pat 75% no kopējā produktu patēriņa, kamēr rūpnieciski attīstītajās valstīs – tikai 25%. Statistika rāda, ka pākšaugu patēriņš pamazām krītas gan bagātākajās, gan nabadzīgākajās valstīs. Vienās cilvēki par olbaltumvielu avotu biežāk izvēlas gaļu, otrās pākšaugu produkcijas pieaugums atpaliek no iedzīvotāju skaita pieauguma. Taču pākšaugi ir laba un veselīga alternatīva gaļai – tajos ir 20–25% olbaltumvielu. To ražošana turklāt prasa daudz mazāku ūdens patēriņu – lai izaudzētu kilogramu lēcu, vajag 50 litrus ūdens, kamēr kilograma vistu gaļas ražošanai – 4325 litrus, bet, lai tiktu pie kilograma liellopu gaļas, kopumā jāiztērē 13 000 litru ūdens. Pākšaugi nereti izdzīvo tad, kad labība no sausuma iznīkst.
Lēcas un turku zirņi daudziem Latvijas iedzīvotājiem gan šķiet pārāk eksotiski, bet pievērsīsimies mūsu pašu pupām un pelēkajiem zirņiem – tie ir pelnījuši ēdāju uzmanību ne tikai Ziemassvētkos. Pērnā gada nogalē Latvijas pelēkie zirņi tika iekļauti Eiropas Savienības nacionālo produktu reģistrā.
Jūraszāles
Patiesībā jūraszāles nekad nav no veselīga uztura modes izgājušas, jo Āzijas valstīs tiek lietotas pastāvīgi, bet pie mums to popularitāte ir krietni mazāka, kaut arī jūraszāles nav svešas, jo īpaši tas sakāms par nori, ko pazīst suši cienītāji. Ir arī wakame, arame, kombu u.c. Jūraszāles ir piesātināts vērtīgu uzturvielu avots, tajās daudz minerālvielu, īpaši bagātīgs joda saturs. Arī kalcija daudzums iespaidīgs – tiek apgalvots, ka tas ir desmitreiz lielāks nekā pienā. Cilvēki, kuriem liegts lietot sāli, tā vietā var izmantot kaltētu jūraszāļu pulveri. Jūraszāles ļaudis ēd arī cerībā attīrīt organismu, uzņemt antioksidantus, mazināt lieko svaru. Tā kā jūraszāles augot no apkārtējās vides var uzņemt kaitīgas vielas, eksperti iesaka pirkt tikai sertificētus jūraszāļu bioproduktus.
Riekstu piens
Cilvēki, kuri nevar vai negrib dzert govs un citu dzīvnieku pienu, meklē alternatīvu. Visplašāk piedāvāts tiek sojas piens, taču arī pret to daudziem ir aizspriedumi, jo viņi bažījas par ģenētiski modificētu izejvielu izmantošanu. Tāpēc arvien lielāku popularitāti iegūst riekstu piens.Riekstu pienu var gatavot no mandelēm, Indijas riekstiem, Brazīlijas riekstiem u.c. Entuziasti uzskata, ka vislabāk to darīt mājās pašiem – vajadzīgi tikai labi rieksti, labs ūdens un labs blenderis. Piemēram, mandeles iesaka pirkt ar visām čauliņām un izlobīt kodolus tieši pirms lietošanas. Vienu glāzi kodolu pārlej ar ūdeni, pievieno šķipsniņu jūras sāls un atstāj mērcēties 12 stundas. Pēc tam ūdeni nolej, mandeles noskalo, pievieno trīs glāzes svaiga ūdens un sablendē. Ja vēlas, var izkāst. Riekstu pienu var aromatizēt ar kakao pulveri, vaniļu vai medu.
«Vidusjūra» tepat ziemeļos
Kad Vidusjūras diētas daudzināšana apnikusi, modē nāk jauna – Ziemeļvalstu diēta (Nordic diet), kas sakņojas dāņu, islandiešu, norvēģu, somu un zviedru uztura tradīcijās. Tā radīta jau 2004. gadā, sadarbojoties zinātniekiem, šefpavāriem un uztura speciālistiem, ar sākotnējo mērķi mazināt augošo aptaukošanās problēmu. Autori iesaka bieži ēst vietējos augļus, ogas, dārzeņus, pākšaugus, kartupeļus, pilngraudu produktus, riekstus, sēkliņas, rudzu maizi, zivis, jūras veltes, piena produktus ar zemu tauku saturu, garšaugus, garšvielas un rapšu eļļu. Mērenās devās ieteicama medījumu gaļa, brīvos apstākļos turētu vistu olas, siers un jogurts. Retumis var ēst sarkano gaļu un dzīvnieku taukus, bet labāk nemaz nelietot cukuru, saldinātus dzērienus, desas un tamlīdzīgus izstrādājumus, ātrās ēdināšanas uzņēmumu produktus un pārtikas piedevas. Eksperti okeāna viņā pusē Ziemeļvalstu diētā saskata lielu līdzību ar Vidusjūras diētu, tikai ar ziemeļniecisku akcentu, piemēram, olīvu eļļas vietā ir rapšu eļļa – ne velti rapsi sauc par ziemeļu olīvu; bet grieķu jogurta vietā ir Islandes beztauku jogurts skyr.
Matcha
Tas ir pēc speciālas metodes audzētas zaļās tējas pulveris, kas izgudrots Japānā. Lai pagatavotu tēju, šo pulveri iejauc ūdenī, kas sakarsēts gandrīz līdz vārīšanās temperatūrai, un sakuļ ar speciālu bambusa slotiņu. Matcha tēja ir bagāta ar antioksidantiem – polifenoliem, tiek uzskatīta par labas vielmaiņas un normāla asinsspiediena veicinātāju. Matcha satur L – teanīnu, kas sniedz možumu, tomēr neradot uzbudinājumu. Pavāri to izmanto arī mērcēm, saldajiem ēdieniem, maizei, putrām u.c.
Lai nekas nepaliek pāri
Root to stem eating – tas nozīmē izlietot ēdienu gatavošanai visas iespējamās dārzeņu daļas no saknes līdz galotnei, neko nemetot ārā. Piemēram, burkānu vai kāļu lakstus un mizas, kartupeļu mizas, kāpostu ārējās lapas, puravu zaļās daļas, brokoļu cietos stublājus utt. Tos iesaka saglabāt saldētavā, un, kad visa sakrājies pietiekami daudz, var vārīt dārzeņu buljonu – pārlej ar ūdeni, pēc patikas pievieno garšaugus un vāra kādu stundu, pēc tam izkāš. Brokoļu un ziedkāpostu stublājiem iesaka nomizot ārējo kārtu, bet vidiņu sarīvēt salātiem, cietās ārējās lapas – sagriezt un pievienot sautējumiem vai zupām. Savukārt biešu lapas liekamas salātos bez speciālas apstrādes, bet buljonā labāk bez tām iztikt, jo nebūs skaista krāsa. Līdzīgi ar augļiem – jāmeklē lietojums arī serdēm, mizām, kauliņiem – piemēram, ķiršu kauliņus sadauza un pagatavo novārījumu, ko pievienot dzērieniem un ievārījumiem. Šī pieeja paver plašas iespējas radošai rosībai virtuvē. Paredzams, ka arī internetā parādīsies arvien vairāk root to stem recepšu. Tāpat amerikāņu uztura modes zinātāji prognozē, ka šis būs dārzeņu uzvaras gads, kad godā tiks celti kolrābji, portulaki, daudzkrāsaini burkāni, romanesko kāposti, pastinaki un citi; viņi pareģo arī lielāka cilvēku skaita pievēršanos veģetārismam. Dzīvosim – redzēsim.