VESELĪBA: Darbs dara darītāju resnu

Sastopot ilgāku laiku neredzētu paziņu, reizēm jācenšas slēpt savu patieso pirmo iespaidu. Viss jau ir labi – solīds darbs, solīda mašīna, laba zīmola tērps un dārgs viedtālrunis, diemžēl komplektā arī solīds vēderiņš. Varbūt līdzīgas ir arī viņa izjūtas, ieraugot tevi.

Veselības aprūpes speciālisti pamatoti bažījas par globālo aptaukošanās epidēmiju un cenšas no tās pasargāt vismaz jaunāko paaudzi, – cik sekmīgi, to rādīs laiks. Pieaugušam un strādājošam cilvēkam ar draudošu vai jau uzkrātu lieko svaru jātiek galā patstāvīgi. Bagātās valstīs atbildība tiek uzvelta arī darba devējam – kāpēc apspriežu telpā uz galda ir konfektes vai cepumi, kāpēc tik negribīgi darbiniekiem finansē fitnesa kluba abonementus? Tomēr galvenais karotājs šajā frontē ir katrs pats, un cīņa nav viegla, traucējošu apstākļu ir daudz, taču nevajag padoties. Kaut vai mazumiņu lietas labā vienmēr var darīt.

Galvenā problēma: sēdošs darbs

Lielākajai daļai cilvēku mūsdienās biroja krēslā nākas pavadīt ilgu laiku. Amerikāņu statistika liecina, ka vidēji deviņas stundas diennaktī cilvēks sēž, sešas stundas guļ un tikai septiņas stundas tiek aizvadītas kaut kādā kustībā. Sēdošs darbs ir visredzamākais liekā svara cēlonis; arī pētījumos respondenti nosauc to pašu pirmo. Interesanti, ka mūsdienās sēdošā darba darītāji tērē vidēji par 100 kcal mazāk nekā līdzīgu profesiju pārstāvji pirms pusgadsimta, un tas nozīmē 5–7 liekus kilogramus gada laikā. Savu ieguldījumu dod arī sēdēšana pie auto stūres ceļā uz darbu. Britu statistika rāda, ka cilvēkiem, kuri brauc uz darbu ar sabiedrisko transportu, izmanto velosipēdus vai iet kājām, kopumā ir zemāks ķermeņa masas indekss nekā tiem, kuri brauc ar savu auto.

Ko iesākt? Eksperti iesaka: nesēdi kā pielīmēts, bet, kad vien iespējams, piecelies no krēsla un pastaigā kaut vai dažus soļus. Ej pēc ūdens vai kafijas; stāvi kājās, kad runā pa telefonu, neraksti īsziņu vai epastu kolēģim uz blakus kabinetu, bet aizej un pavēsti sakāmo pats.

Spriedze darbavietā

Stress nav tikai ērta atruna, ar ko aizbildināt visas savas likstas un neizdarības. Tas patiešām ietekmē organisma hormonālo sistēmu, augsts stresa hormona kortizola līmenis asinīs var kļūt par palaidējmehānismu kārei pēc trekniem un saldiem produktiem, veicināt aptaukošanos un otrā tipa cukura diabēta attīstību. Stresu rada ne tikai dienišķās nesaskaņas ar kolēģiem un klientiem, bet arī augsts atbildības līmenis, tāpat arī sīkumaini aizbildnieciski priekšnieki, kuri kontrolē katru darbinieka soli. To veicina arī tas, ka cilvēks arī pēc darba laika beigām ir sasniedzams darba devējam ar tālruņa, elektroniskā pasta vai sociālo tīklu starpniecību. Amerikāņu epidemiologi izpētījuši, ka cilvēki, kuriem darbā ir augsts stresa līmenis, par 26% vairāk nekā citi savā brīvajā laikā izvēlas fiziski neaktīvas nodarbes. Augsts stresa līmenis ir arī bezdarbniekiem, un nereti aptaukošanās problēma skar arī viņus, turklāt ierobežotie finanšu līdzekļi liek izvēlēties lētus un īpaši neveselīgus produktus.

Vieglāk pateikt, nekā izdarīt, un tomēr – jāmācas mierīgāk uztvert gan priekšnieku neapmierinātību, gan domstarpības ar klientiem vai kolēģu greizos skatienus. Netiekot ar to galā, var meklēt psihologa palīdzību, bet ir arī gadījumi, kad prātīgāk būs mainīt darbavietu vai pat profesiju.

Grūti «atrauties no kolektīva»

Ko darīt kolektīva jaunpienācējam, ja darba kolēģi kopīgi dodas pusdienot uz tuvāko ātrās ēdināšanas iestādījumu vai konditoreju, pasūta picu ar piegādi vai kopīgi ēd ar E vielām bagātās krūzītē aplejamās zupas un tamlīdzīgus ēdienus? Vēlēdamies iekļauties darbabiedru kompānijā, viņš visbiežāk šādas tradīcijas pieņem. Daļā darbavietu pieņemts regulāro apspriežu laikā likt galdā cepumus, konfektes, smalkmaizītes vai citas nelielas uzkodas, kas arī pārējā laikā ir brīvi pieejamas, līdz tiek apēstas. No vienas puses – jauki, ka administrācija šādi rūpējas par darbiniekiem, un ir ļoti ērti, ja dienas gaitā, kad daudz darba un sagribas ēst, kaut kas vienmēr atrodas turpat uz vietas. No otras puses – tas ir arī kārdinājums, ar kuru darbiniekiem – resnīšiem ir īpaši grūti cīnīties. Figūrai reizēm skādē arī kolektīvā jubileju un svētku svinēšana, kad galdā netrūkst treknu un saldu gardumu. Ar varu jau mutē neviens neko nebāž, tomēr – ja nu jubilārs apvainojas, ka viņa pasniegto cienastu nenovērtē... Cilvēks, kuram ir nosliece uz lieko svaru, nonākot šādā darbavietā, drīz vien jūt, ka vidukļa apkārtmērs palielinājies. Ja darba devējs vēlas veicināt veselīgu dzīvesveidu, viņam jāatrod korporatīvajiem pasākumiem kāda jauna forma. Ja nē – viss ir tikai paša darbinieka rokās, kaut gan tradīcijas lauzt ir grūti. Ja viņš ir iniciatīvas bagāts un motivēts, tad, piemēram, savā jubilejā var piedāvāt veselīgāku svinēšanas alternatīvu un var meklēt domubiedrus to kolēģu vidū, kuri arī izteikušies, ka derētu notievēt.

Izrādās, ka palīdzēt var arī tāds vienkāršs paņēmiens kā saldumu un citu uzkodu turēšana aizvākotā kārbā, atvilktnē vai skapīša plauktā, vārdu sakot, nostāk no acīm. Ja konfekte vai kūciņa nerēgojas acu priekšā, tad arī kārdinājums ir mazāks.

Ēšana strādājot, strādāšana ēdot

Juceklīgs ēšanas režīms arī veicina lieko svaru. Daudzi ignorē brokastis, jo no rīta nekas «nelien iekšā» vai arī šķiet, ka tā ietaupīsies kādas kalorijas. Taču pētījumi rāda, ka tiem, kuri brokastis neēd, ir 4,5 reizes lielāks aptaukošanās risks nekā brokastu ēdājiem. Lai notievētu, brokastīs ieteicams ēst produktus, kas bagāti ar olbaltumvielām. Ēdienu līdzņemšanai uz darbu vēlams izvēlēties pārdomāti, iepriekš aprēķinot pieļaujamo kaloriju daudzumu un porcijas lielumu – un tieši tik arī iesaiņot. Ja vien darbs nav saistīts ar neprognozējamām situācijām, ir vēlams ēst vienmēr vienā un tajā pašā laikā, jo režīms palīdz turēties rāmjos. Uztura speciālisti iesaka plānot savas maltītes un to laikā pievērsties vienīgi ēdienam. Ja cilvēks strādā pie datora, saņem elektroniskās vēstules un atbild uz tām, meklē informāciju internetā, rezervē biļetes lidojumam, runā pa telefonu un paralēli vēl arī ēd, viņš ne vien neizbauda ēdienu, bet arī nekontrolē apēstā daudzumu, nereti pat kārtīgi to nesakošļā. Tāpēc ir labāk, ja nākas izkustēties, piecelties, atstāt darbavietu un doties uz ēdināšanas iestādi un bez steigas paēst. Optimālā variantā arī mobilajam tālrunim un planšetdatoram būtu jāpaliek darbā uz galda. Tad ir arī vieglāk pretoties tieksmei pārēsties vakarā, atnākot mājās.

Darbs vakarā un naktī

Pētījumā, kura dalībnieki trīs diennaktis pēc kārtas tika lūgti palikt nomodā un strādāt naktī, bet gulēt dienā, atklājās, ka šādā režīmā organisms sadedzina mazāk kaloriju nekā normālā režīmā. Varbūt atsevišķi cilvēki ar laiku var pierast, ka diena ar nakti samainīta vietām, bet parasti tā nenotiek – pēc naktsmaiņas seko brīvas dienas, kad viņi grib dzīvot tādā pašā režīmā kā citi, tādēļ iznāk miega un nomoda ritma «raustīšana». Savukārt tie, kuri sēž darbā līdz vēlam vakaram, bieži vien atņem sev nepieciešamās miega stundas, turklāt apzināti vai neapzināti mēģina to kompensēt ar sātīgu maltīti. Tas, kurš naktī guļ tikai četras stundas, tiek pie liekā svara ātrāk nekā tas, kurš guļ astoņas stundas. ASV iegūtie dati liecina, ka 3–5 procentos gadījumu tieši nepietiekams miegs ir liekā svara cēlonis. Ja cilvēks par maz guļ, tiek izjaukts hormonu līdzsvars, kas regulē ēstgribu un vielmaiņu.

Bez saules gaismas

Saules gaisma ir gana spēcīgs ierocis cīņā pret aptaukošanos. Ja jāstrādā slēgtās telpās ar mākslīgo apgaismojumu, turklāt uz darbu iznāk doties vēl pakrēslā, kā tas mūsu platuma grādos bieži notiek, tad cilvēkam tiek liegta dabiskā saules gaisma. Acīmredzot pastāv saistība starp cilvēka ķermeņa masas indeksu un uzturēšanos dabiskā saules apgaismojumā. Gaisma palīdz regulēt miega un nomoda ritmu, kas savukārt ietekmē enerģijas uzņemšanas un patēriņa līdzsvaru, tāpēc katru dienu intervālā no astoņiem rītā līdz pusdienlaikam vēlams pabūt saulītē 20–30 minūtes, jo īpaši, ja darba vietā aptuveni desmit soļu attālumā nav neviena loga.