Reizēm vecāki neapzinoties nobiedē bērnus pirms zobārsta apmeklējuma. Bieži vien ātrumā izteiktas, nepārdomātas frāzes var bērnu sabiedēt tā, ka viņš vairās apmeklēt zobārstu jebkādos apstākļos. Kā bērnam iejūtīgāk paziņot, ka būs jāapmeklē zobārsts,un kā viņam pavēstīt, kas notiks vizītes laikā, konsultē Līga Kroniņa, RSU Stomatoloģijas institūta sertificēta bērnu zobārste, kura apkopojusi deviņus biežāk izmantotos izteicienus, ko vecākiem labāk paturēt pie sevis.
„Tu tikai nebaidies.”
Vecāki parasti ir satraukušies par gaidāmo bērna vizīti pie zobārsta un šādi mēģina mazos iedrošināt. Tomēr šis apgalvojums tikai atspoguļo vecāku bailes un ir pārāk abstrakts bērnam. Viņš nevis uztver informāciju, bet sajūt vecāku bailes un satraucas līdzi, pirms vēl ir aizgājis līdz zobārstam. Vislabāk, ja bērnam līdzi dotos kāds no vecākiem vai tuviniekiem, kas nebaidās no zobārsta un spēj zobu ārstēšanu uztvert neitrāli, bez pārmērīgām emocijām.
„Tev neko nedarīs.”
Vecāki ar to domā, ka bērnam zobārsts nedarīs neko īpašu vai neko sāpīgu. Savukārt bērns teikto uztver burtiski un saprot, ka viņam būs tikai jāaiziet līdz zobārstam. Arī atvērt muti un parādīt zobus bērnam nozīmē kaut ko darīt, tāpēc zobārsta kabinetā viņš var sākt satraukties, kad zobārsts gribēs pārbaudīt zobus. Vislabāk būtu pirms apmeklējuma pastāstīt bērnam, ka viņam vienkārši būs jāapsēžas krēslā, jāparunā ar zobārstu, tad jāatver mute un jāļauj ar spogulīti saskaitīt zobus. Ja tas ir profilaktiskais apmeklējums, ar to bērna pienākumi arī būs beigušies.
„Tev tikai paskatīsies.”
Vecāki domā, ka bērns būs pārāk nobijies, ja viņam jau pirms zobārsta vizītes pateiks, ka zobs būs jālabo. Bērns teikto uztver tieši un ir gatavs tikai atvērt muti un parādīt zobus. Dažreiz tas tiešām ir viss, kas bērnam jādara. Tomēr gadījumā, ja vecāki ved bērnu pie zobārsta ar sāpošu zobu, šāda sagatavošana nebūs piemērota. Tā kā vecākiem pašiem bieži vien ir grūti noteikt, vai zobs būs jāplombē vai jāizrauj, vislabāk bērnam teikt, ka zobs būs jāārstē, bet tikai zobārsts pateiks, vai jāliek plomba vai tas ir jāņem ārā.
„Tev iešpricēs un izurbs.”
Vecāki zina, kādi ir zobārsta instrumenti, ko ar tiem dara un kādas ir sajūtas. Savukārt bērni, to dzirdot, visbiežāk iztēlojas milzīgu, sāpīgu „šprici” un urbjmašīnu, kas atgādina tēva darbarīku, ar ko taisa caurumus sienā, un sabīstas. Vislabāk pirmsskolas vecuma bērnam ir parādīt un viņam saprotamā valodā izstāstīt, kas notiks zobārsta kabinetā. Bērnam līdz 5, 6 gadu vecumam nereti ir daudz vieglāk sagatavoties zoba labošanai, ja „špricīti” vai „odiņu” sauc par „miega zālītēm”, kuras uzpilinās zobam, lai tas aizmieg, savukārt urbuļus un mašīnu – par „zobu dušu” un „birstītēm”, ar kurām nevis „urbs”, bet „izmazgās zobgraužus” no zoba.
„Tev iešpricēs, un tu neko nejutīsi.”
Vecāki, sakot – tu neko nejutīsi, ar to domā – tev nesāpēs, savukārt bērns to saprot tieši, ka viņš tiešām neko nejutīs. Tomēr bērns jūt tirpumu lūpā, troksni, kas nāk no putekļu sūcēja, un vibrāciju no mašīnas. Tāpēc bērns var satraukties un nobīties, jo nav gatavojies šādai pieredzei. Ir svarīgi pirms ārstēšanas pārrunāt ar zobārstu, kā tieši notiks ārstēšana un kā to labāk paskaidrot bērnam.
„Kad es augu, man ar kājminamo urbi…”
Vecāki un vecvecāki domā, ka bērni novērtēs atšķirību, kāda bija starp tehnoloģijām agrākajos laikos un mūsdienās. Savukārt bērni neuztver atšķirību starp pagātni un tagadni un saprot tikai to, ka zobu ārstēšana ir kaut kas briesmīgs. Labāk būtu, ja vecāki izlaistu šī stāsta pirmo daļu un uzsvērtu otro, to labo, kas ir kabinetā, – atsaucīgi ārsti un māsiņas, modernas un skaistas mašīnas, gaiši kabineti, rotaļu stūrīši.
„Tev nekas nesāpēs.”
Šādi vecāki mēģina iedrošināt bērnu doties pie zobārsta. Tomēr vecākiem ir jābūt reāliem. Tāpat kā pie LOR, gastroenterologa, ginekologa vai, galu galā, vakcinējoties, ne visas procedūras medicīnā ir patīkamas vai pilnīgi nesāpīgas. Tāpat arī bērnu jutīguma un sāpju sliekšņi ir dažādi. Bērns līdz 4, 5 gadu vecumam neatšķir sāpes no spiediena sajūtas, tāpēc pat zobārsta pieskārienu pie zoba var uztvert kā sāpes. Ir svarīgi bērnusagatavot tam, ka dažreiz var būt nepatīkamas sajūtas un var arī nedaudz iesāpēties (bet arī ceļgals sāp, kad to sasit un pēc tam apkopj), tomēr kopumā ārstēšana būs izturama.
„Ja labi uzvedīsies pie zobārsta, nopirkšu tev viskārotāko dāvanu.”
Šādi vecāki parasti mēģina motivēt bērnu zobārsta apmeklējumam. Tomēr pārmērīgu dāvanu piesolīšana tikai par kāda ārsta pārbaudi bērnu padaraļoti uzmanīgu – tātad tur slēpjas kāds āķis, un, visticamāk, viņu gaida kas šausmīgs. Nelielas dāvanas pēc zobārsta vizītes varētu būt, tomēr balvai nevajadzētu būt galvenajai motivācijai. Vislabāk, ja bērns kopā ar pavadoni pēc zobārsta apmeklējuma varētu kopā izdarīt ko patīkamu, piemēram, doties uz kafejnīcu vai kino.
„ Ja tu slikti uzvedīsies, aizvedīšu tevi pie zobārsta.”
Dažreiz ar bērna slikto uzvedību vecāki mēģina tikt galā, piedraudot ar trakāko, ko var iedomāties. Vecāku draudus bērni uztver tieši un saprot, ka zobārsts ir kaut kas briesmīgs. Tomēr, atšķirībā no raganām, vampīriem, spokiem un pokemoniem, zobārsts ir reāls. Situācijā, kad patiešām būs nepieciešams zobārsta apmeklējums, bērns nebūs pierunājams doties ārstēt zobus, jo uztvers šo gājienu kā sodu par slikto uzvedību. Vislabāk būtu izmantot citus bērna disciplinēšanas veidus, piemēram, ierobežojot datora vai planšetdatora lietošanu vai kādas citas bērna iecienītas izklaides.