Lai arī daudzās pozīcijās veselības aprūpē Latvija starp citām Eiropas valstīm ierindojas pēdējās vietās, par krūts vēža diagnostiku un ārstēšanu to nevar teikt.
«Diagnostika un ārstēšana šai slimībai ir pieejama ļoti laba, bet saraksta augšgalā neesam tāpēc, ka mums ir krietni lielāks ielaisto krūts vēža gadījumu skaits nekā Rietumeiropā, jo pacientes meklē palīdzību novēloti un tas ietekmē ārstēšanas rezultātus,» saka Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Latvijas Onkoloģijas centrs onkoloģe ķīmijterapeite, LU asociētā profesore Alinta Hegmane.
– Sievietēm medijos regulāri atgādina, cik svarīgi ir veikt krūšu pašizmeklēšanu, doties uz skrīninga mamogrāfiju, ja saņemts uzaicinājums, un iet pie ārsta, ja krūtīs pamana kādas izmaiņas. Kāpēc daudzas to tomēr neievēro?
– Daļa izjūt bailes, ka tas patiešām izrādīsies vēzis, jo mūsu sabiedrība šo diagnozi bieži uztver kā nāves spriedumu. Citas, iespējams, uzskata, ka vēzis viņas nemūžam neskars. Bet šiem izmeklējumiem ir būtiska nozīme. Medicīnā «trīs vaļi» ir profilakse, diagnostika un ārstēšana, bet krūts vēža gadījumā efektīvas profilakses nav: var rūpīgi ievērot veselīga dzīvesveida principus, bet no krūts vēža tas nepasargā. Tāpēc tik svarīga ir agrīnā diagnostika, jo laikus atklātu krūts vēzi var izārstēt, 5 gadus I stadijas gadījumā izdzīvo praktiski 99% pacientu, II stadijas gadījumā – ap 90% pacientu. Savukārt, ja sieviete gadiem neliekas zinis par veidojumu krūtī, rezultāts var būt ceturtās stadijas vēzis – neizārstējams. Bet arī tā nav nolemtība. Krūts vēzis var būt hroniska slimība, ko iespējams efektīvi ārstēt, līdzīgi kā, piemēram, cukura diabētu, kas taču arī netiek izārstēts, bet ar ko pacients, saņemot attiecīgu terapiju, var sadzīvot.
– Sievietes nereti domā: ja veidojums krūtī ir jau gadiem, tad tas nav ļaundabīgs, citādi sen būtu pagalam...
– Tā īsti nav – vēzis kādu brīdi var augt lēnām, bet tad var strauji izplatīties. Atrodot kaut kādas izmaiņas krūtīs, sievietei jānonāk pie speciālista jo ātrāk, jo labāk. Tikai speciālists nosaka, kādi izmeklējumi un kādā secībā ir vajadzīgi, lai pateiktu, vai šis veidojums ir ļaundabīgs un prasa ārstēšanu vai tas ir labdabīgs un tāpēc jāvēro, kas ar to notiks pēc trim, sešiem mēnešiem, gada utt.
– Pie kāda speciālista jādodas un cik ātri var tikt pie diagnozes?
– Vispirms – pie ģimenes ārsta, kurš izsniegs nosūtījumu pie krūts ķirurga. Latvijas Onkoloģijas centrā visiem krūts ķirurgiem ir ambulatorā pieņemšana. Līdz šim krūts ķirurgiem bija iespēja rīkoties atbilstoši Eiropā un visā pasaulē pieņemtajām vadlīnijām – pacienti ar aizdomām par krūts vēzi jau tajā pašā dienā varēja nosūtīt uz mamogrāfiju un, ja rezultāti liecināja, ka veidojums varētu būt ļaundabīgs, tūlīt veikt arī sonogrāfiju un punkciju – paņemt audu gabaliņu, lai izmeklētu to mikroskopā un sniegtu galīgo slēdzienu. Šobrīd bažas rada tas, ka no novembra stāsies spēkā kvotu sistēma, līdz ar to stipri samazināsies valsts apmaksāto izmeklējumu skaits un var gadīties, ka sievietei ar krūts vēzi būs jāgaida rindā uz izmeklēšanu. Tas, manuprāt, ir nepieņemami. Nedrīkst pieļaut, ka pilnīgi izārstējamas pacientes kļūst neizārstējamas tikai tāpēc, ka nākas gaidīt.
– Ja krūts vēža diagnoze ir apstiprināta – kas darāms tālāk?
– Ja vēzis ir pierādīts, tiek uzsākta ārstēšana. Ārstēšanas plāns atkarīgs no daudziem faktoriem, un katrai pacientei tas ir individuāls. Iespējamie ārstēšanas veidi ir operācija, staru terapija un sistēmiskā terapija – ķīmijterapija, hormonterapija un mērķterapija ar herceptīnu. Ārstēšanas veidus un to secību nosaka katrai pacientei individuāli multidisciplinārā konsilijā, kurā piedalās krūts ķirurgs, ķīmijterapeits un staru terapeits. Ārstēšana tiek nozīmēta atbilstoši Eiropas vadlīnijām, tā ir balstīta uz pierādījumiem, ka šīs metodes ievērojami palielina izārstēšanās iespēju. Terapijai ir iespējamas blakusparādības, bet mums ir pamats uzskatīt, ka ieguvums būs lielāks nekā iespējamais kaitējums. Vienmēr var arī kaut ko koriģēt terapijas gaitā, tāpēc ir vizītes pie ķīmijterapeita pirms katra ķīmijterapijas kursa un regulāri arī hormonterapijas laikā. Ja ir kādas problēmas, pacientes ar mums sazinās, zvana arī ģimenes ārsti, un mēs konsultējam, ko lietas labā varētu darīt, vai arī izskaidrojam, ka situācija nav bīstama un nekas nav jādara.
– Kā rīkojaties, ja paciente atsakās no ārstēšanas?
– Mēģinām pārliecināt, bet piespiest nevaram. Ir pacientes, kuras saka: negribu šo ārstēšanu, jo no ķīmijterapijas iet bojā arī veselās šūnas, no hormonterapijas var kļūt resns, no staru terapijas ir ādas apdegumi. Cenšamies sniegt maksimālu informāciju par to, kas būs, ja viņa ārstēsies, un kas būs, ja neārstēsies – ir diezgan skaidrs, ka vēzis progresēs.
– Daudzās problēmās tiek vainots apstāklis, ka ārstam neatliek laika visu pamatīgi izskaidrot...
– Tas arī. Turklāt ne visi pacienti ir gatavi uztvert mūsu sniegto informāciju, un arī stresa līmenis, uzzinot diagnozi, ir ārkārtīgi augsts. Daudzviet pasaulē ir speciāli sagatavotas medicīnas māsas, kuras veic šo izskaidrošanas procesu un atbild uz pacientu jautājumiem. Tas varbūt tiešā veidā neietekmē ārstēšanas rezultātu, bet noteikti ietekmē to, cik pacients ir apmierināts ar ārstēšanas procesu. Arī mums šādas māsas varētu atvieglot darbu. Uz elementāriem jautājumiem var atbildēt ģimenes ārsti, bet, šķiet, arī viņiem nepietiek laika izskaidrojošam darbam. Atšķirīgs ir arī informācijas daudzums, ko katrs pacients vēlas zināt. Jauni cilvēki bieži vien ir izlasījuši pacientiem adresētās starptautiskās rekomendācijas, arī svešvalodās, un mūsu saruna izvēršas stipri saturīgāka nekā tad, ja jāsāk skaidrot pilnīgi no nulles un beigās pacients saka – dakter, jūs taču zināt labāk. Labi, ja šī attieksme saglabājas. Iespēju robežās esam izsnieguši arī drukātus materiālus. Un iesakām pacientiem ņemt līdzi draugu vai radinieku, kurš kopā ar viņu klausās un iegaumē sniegto informāciju. Tāpat arī aicinu pacientus pierakstīt visus jautājumus, kas rodas vizīšu starplaikā, lai neaizmirstu tos uzdot.
– Kādas ir ārstēšanās iespējas ielaista krūts vēža gadījumos?
– Pat metastātisks krūts vēzis ir ārstējams un pārsvarā – diezgan veiksmīgi. Ārstēšanu izvēlas atkarībā no tā, kāds ir vēža apakštips un cik lielā mērā audzējs ir izplatījies. Terapijas mērķis ir pagarināt pacientes mūžu un nodrošināt iespējami labu dzīves kvalitāti, tāpēc parasti neizvēlamies ļoti agresīvas metodes, jo mums ir svarīgi, lai dzīves kvalitāte terapijas rezultātā nesabojātos, bet mēs ceram samazināt simptomus un pagarināt pacientes mūžu. Pārsvarā terapijas izvēle balstīta uz starptautiskām vadlīnijām, tās pielāgojot konkrētai pacientei, parasti tas atkal notiek multidisciplinārā konsilijā. Ķirurģiska ārstēšana metastātiska vēža gadījumā tiek izdarīta diezgan reti; staru terapiju izmanto, lai samazinātu simptomus, piemēram, sāpes vai asiņošanu, bet pamatārstēšana ir sistēmiskā terapija, kurai ir trīs galvenie komponenti – ķīmijterapija, kas iedarbojas uz visām vēža šūnām neatkarīgi no krūts vēža apakštipa; hormonterapija, kas darbojas tajos 50–60% krūts vēža gadījumu, kad uz vēža šūnas ir atrasti hormonreceptori – tātad vēzis ir hormonatkarīgs, un apmēram 15% gadījumu krūts audzēji ir t.s. HER2 pozitīvie, kas nozīmē, ka šīm pacientēm vēl papildus ļoti labi iedarbojas mērķterapija ar herceptīnu. (HER2 – tā apzīmē epidermālā augšanas faktora receptoru 2 (human epidermal growth factor receptor 2.)
Ja vērojama šo receptoru pārprodukcija, tā var ietekmēt šūnas bioķīmiskos procesus, veicinot nekontrolētu augšanu un dalīšanos, un šādas audzēja formas mēdz būt ļoti agresīvas. Visi pamatpreparāti, kas vajadzīgi gan ķīmijterapijai, gan mērķterapijai ar herceptīnu, gan hormonterapijai, ir simtprocentīgi kompensēti no valsts budžeta, bet netiek kompensēta otrās līnijas mērķterapija, ko izmanto jau pēc herceptīna.
– Ko tas nozīmē – otrās līnijas terapija?
– Piemēram, pacientei ir metastātisks HER2 pozitīvs krūts vēzis, viņa saņem ķīmijterapiju kopā ar herceptīnu, terapija ir efektīva, bet pēc gada slimība progresē. Šobrīd ir pierādīta efektivitāte vēl vairākiem mērķterapijas medikamentiem, bet šie preparāti Latvijā netiek kompensēti, jo ir ļoti dārgi un pacienti neizārstē, bet pagarina dzīvi par vairākiem mēnešiem. Ir valstis, kur šī terapija tiek kompensēta.
– Mums parasti kļūst zināms par vēža gadījumiem, kas beigušies slikti, bet tie cilvēki, kuri izārstējušies, labāk klusē – kādēļ tā?
– Patiešām, citur pasaulē cilvēki neslēpj: man bija vēzis, un es izārstējos. Vai pat: man ir vēzis, un es ārstējos. Pie mums to labāk noklusē, un tādas ir pacientu tiesības; dažs neļauj par savu stāvokli informēt pat ģimenes locekļus. Taču arvien vairāk sastopam tādas ģimenes, kuras ļoti atbalsta tuvinieku terapijas laikā, pavada un sagaida, nāk līdzi pie ārsta uz sarunu, un tas pacientam ir ļoti svarīgi.