Viens no dzīves kvalitātes priekšnoteikumiem ir veselas pēdas, jo tās ir nozīmīga cilvēka ķermeņa balsta sistēmas sastāvdaļa. Tāpēc, ja kādu iemeslu dēļ tās sāk deformēties, apdraudēts ir gan pēdu estētiskais skaistums, gan dzīves kvalitāte.
Tautā tos sauc par kauliņiem, kas izaug, izveidojot neglītu izcilni. Turklāt kaula izspiedums uz āru ne tikai spiež un bojā apavus, bet arī āda virs tiem var iekaist un radīt sāpes. Kāpēc veidojas pēdu kauliņi un kā no tiem atbrīvoties, Neatkarīgajai stāsta ārsts traumatologs ortopēds Jānis Dobelnieks (ORTO klīnika, Medicīnas sabiedrība ARS).
Aisberga neredzamā daļa
«Ir jāsaprot, ka nav tā – kauliņš pēkšņi sāk augt, bet viss pārējais pēdā ir labi. Skaidrs, ka ir kāds mehānisms, kas to darbina. Pirmkārt, tas var būt saistaudu vājums, kas ir ģenētiski mantots. Vienam saistaudi ir stingri, citam – vaļīgi. Piemēram, viens var viegli iemācīties taisīt špagatu, citam tas ir grūti un pat neiespējami, jo vienam tas ir dabas dots, bet citam pat trenējoties tas nav iespējams. Un, ja saistaudi ir elastīgi, staipīgi, tad, pēdu pastāvīgi mokot, piemēram, staigājot ar augstiem papēžiem, kur visa slodze ir pēdas priekšējai daļai, vai pārāk šauros vai nekvalitatīvos apavos, tie nenodrošina normālu pēdas formu,» stāsta ārsts Jānis Dobelnieks. Viņš norāda: runa ir par velvēm – garenisko un šķērsvelvi. Gareniskā ir tā, ar ko saprotam plakano pēdu (to arī rada saistaudu nepietiekamība, plus var būt arī muskuļu vājums) – tā veidojas gar lielo pirkstu un pa pēdas iekšējo virsmu iet līdz papēdim. Basām kājām stāvot uz grīdas, šai vietai vajadzētu veidot velvīti jeb arku, kas nepieskaras pie grīdas. Savukārt šķērsvelve ir tā, kas veidojas pie pirkstu pamatnes – no pirmā līdz piektajam pirkstam. «Staigājot vislielākā slodze ir pirmā un piektā pirksta pamatnei, pārējie pirksti ir nosacīti iekārtā stāvoklī. Un gadījumā, ja zūd šī velve, tajā daļā, kur aug pirksti, pēda kļūst plakana jeb veidojas tā sauktā šķērsvelves nepietiekamība. Tas nozīmē, ka visi pleznas kauli, no kuriem faktiski sākas pirksti, nostājas vienā horizontālā līnijā. Taču tiem tur nepietiek vietas, un tie sāk izplesties. Jo vairāk izplešas, jo vairāk pirmais pirksts tiek vilkts klāt pie otrā. Tie pamazām saiet kopā, tad sāk šķiebties, krustoties, un pirmais kauls mehāniski izspiežas uz āru, veidojot āmurveida pauguriņu jeb deformāciju,» skaidro traumatologs ortopēds, norādot, ka kauliņš jeb hallux valgus (tulkojumā no latīņu valodas – greizais īkšķis) ir tikai aisberga redzamā daļa. Neredzamais ir saistaudu vājums, nepareizs pēdas noslogojums, nepiemēroti apavi.
Risinājums ir ķirurģisks
Ārsts Jānis Dobelnieks stāsta, ka par pēdu kauliņiem biežāk sūdzas sievietes. Bet ne tāpēc, ka tā būtu tikai daiļā dzimuma būtņu problēma. Vienkārši vīrieši tam mazāk pievērš uzmanību. Jo sievietei liekas, ka kauliņš nesmuki izskatās, un viņa nevar nopirkt tādas kurpītes, kādas gribētu, bet vīrietis, ja viņam kurpē kaut kas spiedīs, vienkārši izvēlēsies lielāku izmēru. Vīrietis domā kategorijā: ērti un neērti, bet sievietei vajag, lai ir arī smuki.
Ko darīt, ja deformācija attīstītās un sāk reāli traucēt? Ja āda virs kauliņa regulāri tiek noberzta un sāp? Ja vairs neko jēdzīgu kājās nevar uzvilkt? Ja jāsāk kaunēties par savām kājām? «Risinājums diemžēl ir tikai ķirurģisks. Visi tie silikoni, starplikas un šinas ir tikai galvai. Neviena no šīm metodēm nav tāda, kas var samazināt jau esošu deformāciju. Tas nav iespējams,» apgalvo pieredzējušais traumatologs ortopēds. Viņš, protams, nesaka, ka šīs metodes nedrīkst izmantot. Tas viss ir pieļaujams, jo uz kādu brīdi pēdu stāvoklis un pašsajūta varbūt arī uzlabojas, bet deformācija, kas ir jau attiecībās starp kauliem, tādā veidā nemazinās.
POPULĀRĀKIE MĪTI PAR PĒDU KAULIŅU ĶIRURĢIJU
1. MĪTS. Tos nav vērts operēt, jo rezultāti ir slikti.
PATIESĪBĀ, svarīgi, kurš, kad, kā un kur ir operējis. Vai pacients pēc tam ir ievērojis visas rekomendācijas. Vai par to runā cilvēks, kurš pats šo operāciju ir pārcietis, vai šī informācija ar izpušķojumiem tiek pārstāstīta jau no desmitās mutes? Katrā ziņā nevar likt vienādības zīmi starp operāciju, kas veikta pirms 30 gadiem kādā zonālajā slimnīcā vai lauku ambulancē, kur to veicis nevis traumatologs, bet ķirurgs, kuram tā bijusi pirmā un pēdējā tāda veida operācija, un tādu operāciju, kas tiek veikta ar mūsdienu metodēm un ka pacients pēc tam ievēro visas rekomendācijas. To nevar salīdzināt! Tāpēc var runāt tikai par tiem rezultātiem, kas nāk no ārstiem, kuri to dara regulāri, kuri specializējas šajā jautājumā. Jo ne katrs traumatologs operē pēdu kauliņus. Tas, ka viens superīgi veic gūžu endoprotezēšanu, vēl nenozīmē, ka ar tādiem pašiem panākumiem viņš var operēt pēdu kauliņus. Vai otrādi. Jo katram ir sava specifika. Protams, ir jau arī universāli cilvēki, kuri dara visu, bet par to nav runa. Cilvēks var daudz ko iemācīties, bet ir svarīgi, lai viņš labi zina kādu konkrētu lietu. Tāpēc, pirms izvēlēties, kur operēt, būtu svarīgi noskaidrot, vai konkrēto dakteri šī problēma interesē un vai viņš šādas operācijas veic daudzmaz regulāri.
2. MĪTS. Kauliņus pēdās nav vērts operēt, jo tie ataug no jauna.
PATIESĪBĀ, arī pēc profesionāli un veiksmīgi veiktas operācijas par kājām jāturpina rūpēties. Jo operācija ir tikai puse no panākumiem. Otri 50% panākumu ir pacienta atbildība – vai viņš ievēro visas rekomendācijas, vai valkā atbilstošus apavus un nodrošina pareizu pēdas pozīciju. Vai viņš atkal nesāk pārspīlēt ar šaurību purngalos, ar pastāvīgu papēžu augstumu. Visam jābūt ar mēru, tikai tad var garantēt labus rezultātus.
«GREIZO ĪKŠĶI» RADA
• saistaudu vājums
• velvju (gareniskās un šķērsvelves) nepietiekamība
• nepareizs slodzes sadalījums starp atsevišķām pēdas daļām
• nepiemēroti apavi (pārāk šauri, neērti, nekvalitatīvi)
JAUTĀJUMI ĀRSTAM
Atbild Jānis DOBELNIEKS, ārsts traumatologs ortopēds (Medicīnas sabiedrība ARS, ORTO klīnika)
– Cik smaga ir pēdu kauliņu operācija?
Šis ir viens no jautājumiem, kas daudzus cilvēkus no operācijām atbaida – ka pēcoperācijas periodā cilvēks būs ierobežots savās aktivitātēs. Daudzi baidās, ka pēc operācijas būs jāstaigā ar ģipsi, ar kruķiem. Patiesībā nav ne ģipša, ne kruķu. Pēc operācijas pēda tiek atslogota, staigājot uz papēža un atbalstoties uz pēdas ārējās malas. Pilna slodze uz pēdu pieļaujama pēc mēneša, taču divus līdz trīs mēnešiem var būt tūska, kas nozīmē, ka pēda, jo īpaši uz vakaru, var pampt. Jo, kamēr atjaunojas normāla asins cirkulācija un limfas attece, paiet laiks. Tas nozīmē arī, ka šajā laikā nevar uzvilkt ciešus apavus. Tāpēc šai operācijai visērtākais laiks ir pavasaris, vasara, agrs rudens, kad var vilkt kājās kaut ko brīvu, vaļēju. Bet tas nenozīmē, ka operāciju nevar veikt ziemā. Citiem patīk tieši šajā laikā, kad ir mazāk aktivitāšu un nekur daudz nav jāstaigā.
– Cik ilgi pēc operācijas jāpaliek slimnīcā?
Operācija notiek dienas stacionāra apstākļos, nakts jāizguļ, un no rīta pēc pārsiešanas var doties mājās.
– Vai pēcoperācijas periods ir sāpīgs?
Operācijas laikā kauls tiek pārzāģēts uz pusēm, nobīdīts un saskrūvēts ar vienu mazu skrūvīti sērkociņa izmērā. Tā paliek iekšā, bet netraucē. Tā nodrošina pareizu kaulu fragmentu pozīciju. Var būt, ka pirmā diena pēc operācijas ir mazliet sāpīgāka, bet pēc tam paliek arvien vieglāk. Kad pēc 12–14 dienām pacienti nāk noņemt šuves, nu neviens nesūdzas, ka būtu bijis sāpīgi. Drīzāk otrādi: saka – domājuši, ka būs trakāk, sāpīgāk.
– Kādi ir pēcoperācijas ierobežojumi?
Kamēr nav noņemtas šuves, nevar normāli nomazgāties, jo kāju nedrīkst slapināt – mazgājoties tā jātin polietilēna maisiņā. Tas var būt sarežģītākais. Pēc šuvju noņemšanas ūdens neko sliktu vairs nevar izdarīt. Otrs: mēnesi būs drusku jāpaklibo. Bet pie auto stūres var sēsties, jo slodze, spiežot uz pedāļiem, nav tik liela.
– Vienmēr deformējas abas pēdas?
– Ne vienmēr. Biežāk deformējas abas – viena vairāk, otra mazāk, bet ir situācijas, kad deformācija skar tikai vienu pēdu.
– Ja deformācija skar abas pēdas, kā labāk – operēt pa vienai vai abas reizē?
Biežāk operē abas reizē. Arī es tā ieteiktu – pie vienas anestēzijas, pie vienām sāpēm, pie viena pēcoperācijas perioda, pie viena darbnespējas ilguma. Jautājums tikai, vai tu klibo ar vienu kāju vai ar abām. Lielas atšķirības nav. Arī ķirurģija sanāk veiklāka, operējot abas kājas reizē. Arī mani pacienti, kuri izvēlējušies operēt abas pēdas reizē, atzīst, ka tas nav divreiz sāpīgāk, divreiz smagāk, divreiz grūtāk. Nē.
– Vai pēdas deformācijas iespējamību var kaut kā iepriekš prognozēt?
Var. Paskatieties uz mammu, uz vecmammu. Tas lielā mērā parādīs, kādas būs pēdas. Protams, ne viens pret vienu, bet – tā ir iedzimtība.
– No pēdas deformācijas var izvairīties?
Var. Valkājot speciālas zolītes, supinatorus, nemokot kājas un sekojot, cik ērti ir apavi. Ja, piemēram, balerīna, kurai ir iedzimta problemātiska pēda, ik dienu pavadīs baleta čībās, kas vispār nenotur pēdu, skaidrs, ka no pēdas deformācijas nevarēs izvairīties. Apaviem ir jānotur papēdis un pēda. Tāpēc cilvēkiem, kuriem ir problemātiskas pēdas, nevajadzētu baidīties no speciālām zolītēm, supinatoriem – tas nav jāuztver kā defekts vai ierobežojums. Gluži otrādi – tas ir nosacīti labākais veids, kā neērtus apavus var padarīt ērtus. Protams, ja pēda ir pilnīgi normāla, var valkāt jebko, un nekādu problēmu nebūs. Runa ir par problemātiskām pēdām.