VESELĪBA: Vēzis sāp tikai beigās
 
"Neskatoties uz to, ka vairāk nekā pusei pacientu vēzis ir 3.–4. stadijā, mūsu iespējas tomēr ir diezgan labas. Varētu pat teikt, ka mēs esam pieraduši strādāt ar šādām audzēju stadijām," saka Latvijas Onkoloģijas centra Galvas un kakla ķirurģijas nodaļas vadītājs Juris Tārs ©F64

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā Latvijas Onkoloģijas centrs ir Galvas un kakla ķirurģijas nodaļa. Kādus pacientus tur ārstē un kādas ir viņu izredzes – par to mūsu saruna ar nodaļas vadītāju Juri Tāru. Kā jau liecina nodaļas nosaukums, šeit ārstē galvas un kakla audzējus.

«Katru gadu ir apmēram 1000 jaunu pacientu, kuriem nepieciešama mūsu palīdzība,» saka ķirurgs. «Parasti ārstēšana ir kombinēta – vajadzīga gan ķirurģija, gan staru terapija, reizēm arī ķīmijterapija, tāpēc slimnieki pirms iestāšanās nodaļā dodas uz konsiliju, lai izvērtētu, kāda ārstēšana būtu galvenā un sākotnējā.»

– Kādi audzēji ir visizplatītākie šajās ķermeņa daļās?

– Trīs galvenās ādas vēža formas – bazaliomu, plakanšūnu vēzi un melanomu – ik gadu ārstējam aptuveni 400 pacientiem. Gadā veicam ap 100 vairogdziedzera ļaundabīgo audzēju operāciju; 200–250 pacientiem ir mutes un rīkles audzēji; 130–150 pacientiem – pirmreizēji konstatēti balsenes audzēji. Pie mums nonāk arī cilvēki ar ļoti retām audzēju formām, lai varētu diferencēt, vai tas ir labdabīgs vai ļaundabīgs audzējs un kāda ļaundabīgā audzēja forma tā varētu būt.

– Šajā – Vēža modrības – gadā bieži dzirdam, ka cilvēki iet pie ārsta novēloti. Kā ir jūsu nodaļā?

– Latvijā diemžēl slimnieki laikus pie ārsta neiet, un tā ir visas sabiedrības problēma. Liela daļa cilvēku pie mums ir nabadzīgi, nav spējīgi samaksāt dažus eiro par konsultāciju pie ģimenes ārsta, par tālākiem izmeklējumiem, viņiem nav naudas ceļam. Onkoloģijā par ārstēšanu maksā valsts, un tas tā arī ir, bet paiet pārāk ilgs laiks, kamēr slimnieks pie mums nonāk. Cilvēkam no kāda lauku rajona vispirms jātiek pie ģimenes ārsta, kurš tālāk nosūta uz izmeklējumiem, bet uz tiem visur ir rindas, jo sevišķi tas sakāms par magnētisko rezonansi, datortomogrāfiju un ultrasonoskopiju; arī uz konsultāciju pie speciālistiem ir nenormāli garas rindas. Un tā jau vairs nav medicīnas problēma, tā faktiski ir valsts problēma, kas samilzusi arī onkoloģijā – slimnieks netiek laikus pie mums. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijā vairāk nekā puse slimnieku sāk ārstēt vēzi tikai 3.–4. stadijā. Onkoloģisks slimnieks būtu jāizmeklē steidzamā kārtā. Tagad onkoloģijai tiek solīta zaļā gaisma un pasākumi rindu samazināšanai, bet – kā būs reālajā dzīvē – man grūti teikt.

– Kā vēža stadija ietekmē ārstēšanas rezultātu?

– Pasaulē ir pieņemts dalīt audzējus divās lielās grupās: 1.–2. stadija, kad prognozē labvēlīgu iznākumu, un 3.–4. stadija, kad audzējs uzskatāms par ielaistu. Mēs gribētu, lai vismaz 2/3 pacientu sāktu ārstēšanos, kamēr audzējs ir sākuma stadijās. Pašreiz tā nav. Rietumvalstīs arī ir problēmas, bet viņiem tomēr ir lielākas iespējas, un tur daudz vairāk audzēju atklāj jau 1.–2. stadijā, līdz ar to rezultāti ir daudz labāki gan ārstēšanas, gan valsts izmaksu ziņā. Agrīnās stadijās audzēju ārstēšanas izmaksas ir mazākas par desmit un pat vairāk reizēm nekā vēlīnās stadijās.

– Reizēm cilvēks, kaujoties ar nabadzību un dzīves likstām, jūtas nomākts, nevienam nevajadzīgs un izvairās apmeklēt mediķus, jo baidās no nelabvēlīgas attieksmes, augstprātības vai moralizēšanas...

– Man jāteic, ka medicīnā attieksme gan pret kolēģiem, gan arī pret pacientiem nav labā līmenī. Es varu salīdzināt ar to, kā ir Rietumos: tur attieksme nemainās no tā, vai slimnieks ir nekopts nabags vai solīds kungs. Mūsu sabiedrībā cilvēku dalīšana diemžēl ir diezgan izteikta, un to var just arī medicīnā. Tomēr nevar teikt, ka tur vainīgas tikai atsevišķas personas. Tā ir arī visas sabiedrības vaina. Lielākai daļai mediķu nākas strādāt garas stundas divās trīs darbavietās, viņi ir pārguruši, nereti vienā darbavietā no rīta ierodas pēc naktsdežūras citā. Tas nav normāli, ka cilvēks strādā pāri saviem spēkiem, un līdz ar to cieš arī saskarsme.

– Kādas ir pacientu ārstēšanas iespējas, ņemot vērā lielo ielaisto audzēju īpatsvaru?

– Neskatoties uz to, ka vairāk nekā pusei pacientu vēzis ir 3.–4. stadijā, mūsu iespējas tomēr ir diezgan labas. Varētu pat teikt, ka mēs esam pieraduši strādāt ar šādām audzēju stadijām. Te ir vajadzīgs zināms entuziasms – bez tā neko nevar izdarīt, un mūsu slimnīcā entuziasms tiešām ir. Tikai ar lielu darbu var panākt salīdzinoši labus rezultātus. Ir operācijas, kas ilgst 10–12 stundu, un, lai to izturētu, vajadzīga patiesa interese par savu darbu un tā rezultātiem. Mums ir laba sadarbība ar kolēģiem – mikroķirurgiem, neiroķirurgiem un citiem. Bieži veicam kombinētas operācijas – tas nozīmē, ka vienlaikus izņemam audzēju un uzreiz veicam rekonstrukciju, lai slimniekam būtu normāla dzīves kvalitāte. Onkoloģijā ir divi galvenie rādītāji – dzīvildze un dzīves kvalitāte. Dzīvildze pacientam ar 3.–4. stadijas audzēju ir atkarīga no ārstēšanas metodikas, un ir tādi gadījumi, kur bez lielām operācijām vienkārši nevar sasniegt labu rezultātu. Piemēram, mutes dobuma operācijas, kur mēs kopā ar mikroķirurgiem izņemam pacientam lielu audzēju, mēli, žokli un momentā veicam arī rekonstrukciju. Ja neoperē, tad piecu gadu dzīvildze pacientiem ar 3.–4. stadijas audzējiem ir 10%, ja operē – 40%. Starpība ir ļoti liela, un ne ar kādām citām metodēm to nevar panākt. Bet valstij tas arī ir dārgi. Ja pacients pie mums nonāk laikus, tad nav vajadzīgas tik lielas operācijas. Bet, kamēr mums netrūkst entuziasma un kamēr speciālisti ir ar mieru nākt mums palīgā, tikmēr mēs to darām, un rezultāti tiešām ir labi.

– Ko varat teikt par medikamentiem vēža ārstēšanai un to pieejamību?

– Mūs, ķirurgus, šī problēma tik daudz neskar, jo galvenās metodes mums ir ķirurģija un staru terapija. Bet es nevarētu strādāt par ķīmijterapeitu, jo es zinu, ko var panākt ar mūsdienīgiem specifiskiem ķīmijterapijas preparātiem Rietumos, savukārt mums pasaka – valstij nav naudas, un viss. Aplama ir arī situācija, kad medicīnas konsilijs, tātad vesela ārstu grupa, nolemj – šim cilvēkam ir vajadzīgi tādi un tādi medikamenti, bet tas, kurš izlemj, kuram tos piešķirt un kuram nepiešķirt, ir ierēdnis. Citās pasaules valstīs tā nenotiek.

– Kādas pašam cilvēkam pamanāmas pazīmes varētu liecināt par galvas vai kakla audzēju?

– Parasti slimība norisinās diezgan slēpti, sākuma stadijā to nemaz nevar tik viegli pamanīt. Simptomi ir minimāli un nekas nesāp, jo sāpes parādās tikai galējā stadijā. Visvieglāk pamanīt dažādus veidojumus uz ādas – cilvēki tos raksturo kā «pumpiņas» vai «kārpiņas», var būt arī čūliņas. Šie neizprotamie veidojumi, it sevišķi tie, kas ir pigmentēti, prasa steidzamu izvērtēšanu pie ārsta. Nevajag iet uz kosmētikas kabinetu, lai no tiem atbrīvotos. Uzmanība jāpievērš arī tādām pazīmēm kā balss aizsmakums, kas nepāriet mēneša laikā, jo tas var liecināt par balsenes audzēju; elpošanas un rīšanas traucējumiem; tam, ka viena acs kļuvusi šaurāka; parādījušies veidojumi uz sejas vai kakla apvidū, pat, ja tie īpaši netraucē.