Latvijas izaicinājums samazināt mirstību ar vēzi
Pacientu dzīvildze pēc ļaundabīga audzēja atklāšanas un ārstēšanas Latvijā ir zemāka nekā jebkur citur Eiropā. Diemžēl onkoloģisko pacientu mirstības līkne, kas visā pasaulē iet uz leju, Latvijā stāv uz vietas, rādot datus, saka Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas priekšsēdētāja un P. Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja Gunta Purkalne. To ietekmē nepietiekami agrīna vēža diagnostika un inovatīvu medikamentu pieejamība Latvijā.
Onkoloģiskās modrības gada ietvaros mediķi pulcējās uz pirmo diskusiju ciklā Diagnoze vēzis. Eiropā 26 procentos gadījumu ļaundabīgs audzējs ir cilvēka nāves iemesls, taču tieši pēdējos 20 gados panākts ievērojams progress audzēju ārstēšanā. Laikā no 2003. līdz 2012. gadam mirstība ar vēzi ik gadu samazinās par vienu procentu. «Atbilde ir šāda: vispirms agrīna diagnostika – jo ātrāk audzēju atklāj, jo veiksmīgāk var ārstēt, un pacients turpina dzīvot,» stāsta G. Purkalne. «Arī Latvijā katru gadu situācija nedaudz uzlabojas un konkrētu vēža formu ārstniecības progress ir vērā ņemams, piemēram, krūts vēža un prostatas vēža ārstniecībā. Tomēr vidējā Latvijas dzīvildze ir 58,3 procenti, tikmēr Eiropā vidējais rādītājs ir 73 procenti. 35 procentos gadījumu vēzis tiek atklāts trešajā un ceturtajā stadijā. Mūs kā onkologus tas ļoti uztrauc.» Otrs iemesls, kāpēc Eiropā samazinās mirstība ar vēzi, ir inovatīvu medikamentu izmantošana un tehnoloģiju pieejamība vēža ārstēšanā. G. Purkalne norādīja, ka inovatīvi medikamenti Latvijā pieejami trīs vēža lokalizācijām – krūts vēzim, galvas–kakla audzējiem, nieru vēzim. Tas diemžēl ierindo Latviju pēdējā vietā Eiropā modernu medikamentu pieejamības ziņā. Vēža diagnoze ir noteikta 74 647 Latvijas iedzīvotājiem, gadā vēzi atklāj gandrīz 12 000 cilvēku, bet nomirst ap 6000 pacientu. G. Purkalne norāda, ka viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir kopīgi veidot ilgtermiņa plānu, kurā onkoloģija veselības nozarē ir izvirzīta kā prioritāte ne tikai Onkoloģiskās modrības gada laikā, bet vismaz piecu gadu perspektīvā.
Stradiņa slimnīcas Neiroķirurģijas klīnikas vadītājs Egils Valainis atzina, ka uz operācijām ne kvotu, ne rindu nav, tiklīdz pacientam audzējs ir diagnosticēts, tā tiek nolikta operācija, jo gaidīt šādos gadījumos nevar. Arī tehnoloģiskās iespējas ir labas. Taču problēmas ir ar savlaicīgu slimības atklāšanu, simptomi tiek pamanīti pārāk vēlu, un – kamēr pacients tiek uz izmeklējumiem… Piemēram, uz magnētisko rezonansi valsts kvotas izbeidzas vasarā, pēc tam vai nu jāgaida rindā, vai jāmaksā pilna samaksa, diemžēl arī tiem, kuriem pēc operācijas jākontrolē atveseļošanās.
Veselības ministrs Guntis Belēvičs atzina, ka ministrija tieši pašlaik strādā pie motivācijas programmas, lai kopā ar onkologiem un ģimenes ārstiem panāktu tādu situāciju, ka pēc audzēja diagnozes apstiprināšanas pacientiem nebūtu jāgaida rindā uz operāciju un pēc tam uz terapiju. Ģimenes ārstiem ministrs vēlas ieviest lielāku (trīskāršotu) bonusa maksājumu par katru 1. vai 2. stadijā atklātu vēža gadījumu, taču, ja ģimenes ārsta praksē kādam pacientam vēzis tiktu atklāts pēdējās stadijās, tad formula paredzētu mīnusa maksājumu. Savukārt uz mediķu sūdzībām par problēmām, kuras tieši saistītas ar onkoloģijas nozares finansējumu, ministrs reaģēja asi, jautājot: katru gadu onkoloģijai piešķir papildu naudu, kur tā paliek?
Nacionālā veselības dienesta (NVD) dati liecina, ka onkoloģijai kopā šogad atvēlēti 31,9 miljoni eiro (2014. gadā – 30,8 miljoni eiro), no tiem 5,9 miljoni ambulatorai palīdzībai (onkologa konsultācijas, ķīmijterapija, staru terapija), kas gan praktiski ir tikpat cik 2014. gadā. Par piešķirto naudas summu onkomedikamentiem NVD datu nebija.
VIEDOKLIS
Armands Sīviņš, Rīgas Austrumu slimnīcas Onkoķirurģijas klīnikas vadītājs:
– Valstī ir neadekvāti zems sarežģītu onkoloģisku operāciju izcenojums, realitātē ķirurgi saņem algā tā, it kā vispār nebūtu operējuši nevienu pacientu. Pēdējā jaunākā aparatūra, ar ko diendienā ķirurgi strādā un operē smagus onkoloģiskus pacientus, iegādāta vēl pirms tā sauktajiem treknajiem gadiem un jaunu aprīkojumu slimnīca nevar atļauties iegādāties. Piemēram, visā pasaulē jau operē laparaskopiski, kas pacientam ir daudz saudzīgāk, taču mums tādas aparatūras trūkst. Valsts arī neapmaksā pacientiem mērķa ķīmijterapiju, kas ir ļoti būtiska aknu un taisnās zarnas vēža pacientiem.