25. marta jubilāre: RSU Bioloģijas katedras vadītāja Juta Kroiča

«Attiecības ir jākopj. Protams, mūsdienās visiem ir laika deficīts, bet ir jāatrod laiks, lai tiktos ar ģimeni un draugiem, jo kurš gan kops mūsu attiecības, ja ne mēs paši,» saka šīs dienas jubilāre, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras vadītāja profesore Juta Kroiča (59). «Dzimšanas diena katram cilvēkam ir svarīga, jo tā ir viņa sākums.»

Darba diena Jutai Kroičai paies žūrijas komisijā, vērtējot zinātniskos darbus RSU starptautiskajā studentu zinātniskajā konferencē, kurā piedalīsies studenti gan no Baltijas valstīm, gan no daudzām Eiropas valstīm, bet vakaru viņa pavadīs tuvāko cilvēku lokā. «Būs tikai paši tuvākie – meitas ar znotiem, trīs mazbērni, mani vecāki un, protams, draugi, kopumā apmēram 30 cilvēku,» smaidot nosaka Juta Kroiča. Draugu ballītes ir ierastas viņas ģimenē, tās tiek rīkotas arī tad, ja nav jubilejas vai citādas svinamas dienas. «Kad ir siltāks laiks, rīkojam pikniku dārzā. Man ļoti patīk tādas jaukas pēcpusdienas, kad varam satikties, atslēgties no ikdienas, parunāties par dzīvi, atcerēties jaunībā kopā piedzīvoto. Kopīgas atmiņas ir ļoti spēcinošs eliksīrs,» saka Juta Kroiča.

Dzimšanas diena Jutai sakrīt ar latviešu tautai sāpīgu dienu, jo, kā zināms, 1949. gada 25. martā notika masveidīga Baltijas valstu iedzīvotāju izsūtīšana uz attāliem PSRS reģioniem, kopumā tika izsūtīti vairāk nekā 90 000 Baltijas valstu iedzīvotāju, gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas. «Par laimi, deportācijas mūsu dzimtu nav skārušas. Kā stāstījuši mani vecāki, gan mammas, gan tēva ģimenei paveicās – bija labi draugi, kas laikus pabrīdināja, un ģimenes paspēja atrasties citur, lai gan arī viņi varēja būt to vidū, kurus izsūtīja,» saka Juta Kroiča. Šajā dienā viņas ģimenē nav tradīciju iet uz kapiem, pieminēt vēsturiskos notikumus. «Mans vecaistēvs no tēva puses ir igaunis, piedalījās brīvības cīņās Cēsu kaujās, tāpēc katru vasaru pirms Jāņiem braucam uz Cēsīm, uz šo kauju atceres pasākumiem. Katrai ģimenei savas piemiņas dienas.» Tā kā Jutai ir daudz radu Igaunijā, viņai arī ir savs viedoklis par Baltijas vienotības jautājumu, ko var formulēt pavisam īsi – nevajag tik daudz un abstrakti runāt par vienotību, vajag būt patriotiem un sadarboties ikdienā – kultūrā, zinātnē, biznesā, veidot kopuzņēmumus, apvienības, konsorcijus. «Mēs esam mazas tautas, mums ne tikai jārunā par kopību, bet jādara kopā. Ja galvenokārt satiekamies dziesmu svētkos vai dažādos piemiņas pasākumos, tas jau neliecina par vienotību.»

Jutas ģimenē ir arī dzelžaina tradīcija – svētdienu pusdienas. Tā kā meitas nekur tālu no vecākiem nav aizgājušas, proti, visi dzīvo vienā adresē, bet katrai ģimenei ir sava dzīves telpa, svētdienās tiek rīkotas kopīgas pusdienas. «Katru trešo svētdienu ir mana kārta uzņemt pie sevis visu saimi,» atklāj Juta Kroiča. Ģimenes pusdienas esot tā reize, kad var izrunāt gan nedēļā piedzīvoto, gan pārrunāt senākus notikumus ģimenē un dzimtā. Jo no kurienes lai jaunā paaudze smeļas informāciju par savām saknēm, ja vecākiem nav ne laika, ne patikšana par to stāstīt? Ar draugiem, kas iegūti jau skolas un studiju laikā, protams, nesanāk sazvanīties katru dienu, tomēr, kad satiekas, ir sajūta, ka ir redzējušies ne pārāk sen. «Ir noteikti datumi, kuros mēs tiekamies, lai gan mums patīk arī satikties bez īpaša iemesla,» nosaka Juta Kroiča.