Katrs, kurš kaut nedaudz interesējas par uztura jautājumiem, zina, ka organismam nepieciešamas minerālvielas, ne jau gluži visas dabā sastopamās, bet diezgan daudzas, tādas kā bors, magnijs, fosfors, sērs, kālijs, kalcijs, vanādijs, hroms, mangāns, dzelzs, kobalts, varš, cinks, selēns vai jods. Minerālvielas ir neorganiskas vielas, kas nepieciešamas organisma normālai attīstībai un dzīvības procesu nodrošināšanai.
Katrai minerālvielai ir sava loma. Piemēram, ir zināms, ka imūnsistēmas darbam nepieciešams varš, cinks, dzelzs un selēns; enerģijas ražošanai organismam ir vajadzīgs magnijs, fosfors un mangāns; hormonālajai sistēmai – dzelzs, mangāns, cinks, varš, magnijs un kālijs; kobalts ir iesaistīts vitamīnu sintēzē, asinsradei nepieciešami dzelzs un varš, kaulu sistēmai – kalcijs, magnijs, fosfors, cinks, mangāns un bors, bet fermentatīvajai sistēmai – cinks, varš, kālijs, mangāns, magnijs, dzelzs, kalcijs un molibdēns. Visas šīs minerālvielas jāuzņem ar uzturu, un tas cilvēka organismam nav nemaz tik vienkārši. Apzinoties, ka tās vai citas minerālvielas organismā trūkst, cilvēki lieto uztura bagātinātājus, lai pilnīgāk apmierinātu organisma vajadzības. Taču arī tie ne vienmēr dod cerēto rezultātu. Arvien vairāk cilvēku saprot, ka apēst noteiktu kādas uzturvielas daudzumu vēl nenozīmē, ka organismā tas viss tiks izmantots. Saistībā ar to pēdējā laikā bieži tiek minēts vārds – biopieejamība. Tas ir rādītājs, kas raksturo vielas daudzumu, kurš organismā tiek uzsūkts un izmantots, nonākot orgānos un audos, kur tas nepieciešams. Produkts var būt ļoti bagāts ar kādu uzturvielu, bet, ja biopieejamība ir zema, gaidītais efekts netiek sasniegts.
Helācija
Helācija ir dabiska gremošanas procesa daļa kuņģa un zarnu traktā, lai sašķeltu un nodrošinātu uzturā nepieciešamo minerālvielu transportu cauri zarnu sieniņai asinīs, kur tās tiek aiznestas līdz šūnām un orgāniem. Noskaidrots, ka cilvēka organisms helāciju veic samērā neefektīvi, tādēļ liela daļa ar uzturu uzņemto minerālvielu tiek izvadītas no organisma neizmantotas.
Helāti
Šo nosaukumu ir vērts iegaumēt, jo pasaulē interese par helātiem strauji aug. Helāti ir viens no komplekso savienojumu veidiem. Zinātniskais skaidrojums vēsta: kompleksie savienojumi ir neitrālas molekulas vai elektriski lādēti joni, kas veidojas, pie centrālā atoma pievienojoties citām molekulām vai joniem, ko sauc par ligandiem. Helāti ir tādi kompleksie savienojumi, kuru ligandi saistīti ar centrālo atomu ar divu vai vairāku atomu starpniecību. Ligandi var būt ļoti dažādi gan sastāva, gan izmēru ziņā. Ja helātu formā tiek veidoti minerālvielu produkti, tad ir ļoti būtiski, lai molekulas nebūtu lielas, jo pretējā gadījumā to biopieejamība nav augsta.
Aminoskābju helāti
Aminoskābju helāti ir organiskas minerālvielu molekulas, kuras organisms spēj viegli asimilēt un izmantot. Tās radītas ASV, apvienojot zinātniskos atklājumus ar patentētām tehnoloģijām. Neorganisko minerālvielu atomi šajos savienojumos saistīti ar organisku nesējvielu – aminoskābi glicīnu. Šādas molekulas ir ļoti mazas, ar augstu uzsūkšanās spēju – tās uzreiz tiek nogādātas šūnās, nodrošinot vispilnīgāko izmantošanu organismā. Nesējviela veido gredzenu ap minerālvielu, aizsargājot to gremošanas procesa laikā. Atšķirībā no neorganiskiem minerālsāļu produktiem šī molekula gremošanas traktā netiek sašķelta, bet nonāk līdz zarnu sieniņām neizmainītā veidā. Zarnu sieniņas ir klātas ar bārkstiņām, lai palielinātu barības vielu uzsūcošās virsmas laukumu. Uz katras bārkstiņas ir vēl mazākas bārkstiņas, un aminoskābju helāti tiek absorbēti caur to šūnu membrānām. Minerālvielu aminoskābju helātiem ir neitrāls lādiņš, tie nesaistās ar citām uzņemtajām uzturvielām un nejaušām pārtikas daļiņām. Šādiem helātiem ir līdz pat 20 reižu lielāka biopieejamība nekā citām neorganisko minerālvielu formām.
Kā notiek aminoskābju helātu uzsūkšanās
Tiklīdz uzņemts, minerālvielu helāts tiek uzsūkts un izmantots pilnībā, kļūstot par simtprocentīgu uzturvielu. Abas sastāvdaļas – gan minerālviela, gan aminoskābes – organismā tiek izmantotas šūnu līmenī – šūnu barošanai.
Minerālvielu helātiem raksturīgā stabilitāte ļauj minerālvielām palikt neskartām aminoskābes struktūrā un neizraisīt nepatīkamos kuņģa gļotādas kairinājuma blakusefektus. Helāta molekulārā struktūra saglabājas vesela, līdz tā nonāk savā ideālajā uzsūkšanās vietā – tievajās zarnās.
Tievo zarnu epitēlijaudu slānī minerālvielu helāti tiek satverti un aktīvi transportēti caur gļotādas šūnām. Tiem nav jākonkurē ar citām minerālvielām par uzsūkšanos. Nonākot šūnā, vielmaiņas procesu rezultātā minerālvielas tiek atbrīvotas no aminoskābju ligandiem, padarot abas vielas pieejamas izmantošanai daudzu orgānu un orgānu sistēmu vajadzībām.
Aminoskābju helātu priekšrocības:
• augsta biopieejamība
• viegla panesamība
• nav mijiedarbības ar citām uzturvielām
• terapeitiska efektivitāte
• augsta fizioloģiskā aktivitāte
• lietošanas drošums
Piemērs: dzelzs uzsūkšanās salīdzinājums
• Neorganiskie dzelzs sāļi: jāiziet jonizācijas process zarnās; galvenokārt tiek absorbēts divpadsmitpirkstu zarnā un ir atkarīgs no pH līmeņa; zarnās iesaistās citās bioķīmiskās reakcijās; limitēts pieejamais daudzums absorbcijai gļotādas šūnās
• Organiskā dzelzs – dzelzs bisglicināta helāts: jonizēšana nav nepieciešama; absorbējas visu tievo zarnu garumā un nav atkarīgs no pH līmeņa; neiesaistās vai minimāli iesaistās citās bioķīmiskās reakcijās zarnās; lielākā daļa no uzņemtā daudzuma ir pieejama absorbcijai zarnu gļotādas šūnās
