CILVĒKSTĀSTS: Ilga mūža recepte – kustības un optimisms

Alfrēds Veckaktiņš ir viens no Rīgas simtgadnieku pulka. Ņiprs vīrs ar asu prātu un apskaužami labu atmiņu. Piedzīvojis un pārdzīvojis divus karus, viņš negaužas, bet dzīvo nost. Ik rītu dodas garā pastaigā, rūpējas par apkaimes kaķiem un interesējas par sportu. Un ir pārliecinājies, ka gulšņāt gultā ir kaitīgi – jo vairāk kusties, jo labāka pašsajūta.

«Ir jau daudzi, kas nodzīvojuši līdz simtam un ar spieķīti var paiet vai nemaz nevar paiet,» viņš saka. «Mani ārsts brīdināja, ja gulšņāsi pa gultu, tad tā arī paliksi. Vajagot staigāt. Un esmu par to pārliecinājies.»

Ievēro ikdienas ritmu

Alfrēds Veckaktiņš dzīvo viens un tiek galā ar visiem darbiem. Dzīvokli sakopj. Arī rēķinus pats apmaksā un lepojas, ka parādā neesot. Ziemā grūtāk savilkt galus, bet esot taču bagāts pensionārs – vēl 17 gadus nostrādājis, būdams pensijas vecumā, un savulaik 10 lati piešķirti kā represētajam. «Es neraudu,» viņš ironiski nogrudzina.

Un nemaz ar’ neesot pamests. Brāļa meitas no Anglijas un Amerikas atbraucot, mazmeita – no Itālijas. Kaimiņos dzīvojot jauka ģimene, kas piedāvājusies palīdzēt, tiklīdz kas vajadzīgs. Uz janvārī nosvinēto 100 gadu jubileju sabraukuši ap 14 cilvēku.

Septiņos no rīta viņš paēd brokastis un noskatās seriālu Mīlas viesulis. Tā kā ārsts ieteicis daudz staigāt, pēc tam sirmais vīrs dodas barot kaķīšus.

Viņam ir savs maršruts, un kaķi jau zina, kad viņš nāks. «Pēc tam atnāku mājā, tad jau pusdienlaiks, uztaisu pusdieniņu, paēdu, un jāiet atpūsties. Vēlāk sporta pārraides pa televizoru skatos. Tikai pavisam sliktā laikā ārā neeju. Dzīve tā ir iekārtojusies, un kamēr veselība atļauj, negribas ar varu to sistēmu lauzt,» stāsta simtgadnieks.

Vēl sieviņa bijusi dzīva, kad viņš ģimenei gatavojis ēst. Bet firmas ēdiena gan neesot. «Es uzskatu, kas bijis aplociņā un piedzīvojis to dzīvi, tas nav izlepis – to ēdīšu, to neēdīšu,» viņš dod mājienu par atrašanos padomju filtrācijas nometnē.

Izdzīvošanas skola 

Alfrēds Veckaktiņš dzimis Birzgales pagastā desmit bērnu ģimenē, bijis otrs jaunākais. Izdzīvojuši tikai pieci – četri brāļi un māsa. Puišelis būdams, uz savas ādas izjutis pēckara grūtības un nabadzību.

Vectēvam no turku kara laikiem ticis zemes gabals. Liela daļa – purvainā vietā, bet bijis gabaliņš arī smilšainā augsnē. Tēvs tur riktējies būvēt māju, bet līdzekļu nepieticis. Vecākais brālis ieracis zemē kokus, uztaisījis pagaidu mitekli, un dzīvojuši, kamēr koki nopuva. Vēlāk Veckaktiņu atvases izklīda kur kurā, jo vecāki lielo bērnu baru nevarēja pabarot. Kad vajadzējis gatavot, nomizojuši spaini kartupeļu, un tas bijis vienai reizei, ko paēst. Tāpēc jau deviņu gadu vecumā Alfrēdam vajadzēja iet ganos, bet no 14 gadu vecuma strādāt kā lielam vīram – lai varētu izdzīvot.

«Kā tēvs nepadomāja par tādu lietu, ka tik daudz bērnu nevar apgādāt,» nopūšas Alfrēds Veckaktiņš. Pusauga vecumā samocījis muguru un iedzīvojies radikulītā.

«Jaunība nabadzībā pagājusi, tur prieku bija maz. Nebija lāgā ko apģērbties. Vecākie brāļi bija loderi un mani izmantoja. Uzšuvu jaunu uzvalku un aizbraucu pie māsas, kas dzīvoja citur, brālis atnāca agresīvs: tu viens pats par kungu gribi dzīvot? Un noņēma man uzvalku. Viņam jāiet uz balli,» atceroties smejas sirmais vīrs. «Man mammīte teica tā – vienmēr saule nespīd, ir apmākušās dienas arī.»

Un atkal karš

Drīz vien Alfrēdam sākās karadienesta gaitas Latvijas armijā, viņš dienēja jātnieku pulkā Daugavpilī. Pēc dienesta pārcēlies dzīvot un strādāt uz Rīgu, bet sācies karš. Otrais viņa mūžā.

«Mani paņēma vācu armijā. Trīs mēnešus klejojām, partizānus trenkājām. Tad pienāca paziņojums, ka uz fronti jābrauc. Aiz Daugavpils trīs dienas biju kaujās, krievi taisīja riktīgu uzbrukumu. Man iedeva mīnmetēju, izšāvu tās mīnas, laikam sakaitināju krievus. Kā laida no katjušām virsū, birztaliņu, kurā bijām, noslaucīja pa tīro. Mani ievainoja, bet ar mazu šķembiņu kājā. Dieviņš stāvēja klāt,» atceras Alfrēds Veckaktiņš.

Pēc tam sekoja mobilizācija padomju armijā. Alfrēds tika nosūtīts uz Krieviju, kur savas pagātnes dēļ pie karošanas vairs netika. Neuzticams. «Pienāca rīkojums, ka tie, kam vācu smaka, jāatsijā un jāliek aiz žoga, aplociņā. Ko es tur darīju? Ko tad lāgerī dara? Pusotru gadu tur mocīja. Pusbadā. Mums jau tiesa nebija, bet tad pienāca rīkojums atbrīvot,» viņš atceras filtrācijas nometnes mocības.

«Visa tā Ukrainas lieta… Neredzu perspektīvas, jo Krievija jau negrib, ka Ukraina sāk draudzēties ar Rietumiem,» – tāds ir Alfrēda Veckaktiņa vērtējums. Par politiku viņš interesējas.

Rīdzinieks jau 80 gadu

Alfrēds bija laimīgs, pēc lauku dzīves 20 gadu vecumā nokļuvis Rīgā. Laukos esi kā iejūgts zirgs, viņš noteic. Strādājis tikai divās darbavietās – 32 gadus Rīgas Autobusu fabrikā un vēlāk – Centrālajā piensaimnieku savienībā.

Esot grūti salīdzināt tagadējo Rīgu un pilsētu pirms 80 gadiem. Purvciemā pēc kara viņam bijuši divi dārziņi – purvā, kur dzērvenes un mellenes auga. Tagad māja pie mājas sabūvēta, vairs nevar atrast, kur tas dārziņš bija. Pusi gadsimta ar ģimeni nodzīvojuši komunālajā dzīvoklī. «Es biju tā pieradis, ka teicu – mani ar kājām pa priekšu iznesīs,» simtgadnieks smejas. Tomēr piekritis mainīties uz atsevišķu dzīvokli un tikai tad izjutis, cik labi ir tādā dzīvot. Tagad mazmeita aicinot ziemu un rudeni pārlaist Itālijā. «Negribas. Ir jau pareizi – sveša pilsēta, ir ko paskatīties, tur ir kalni un viss citādi, bet mājas ir mājas. Laikam ir tā, ka tie gadi arī prasa savu, gribas mierīgu dzīvi,» viņš rezignēti atteic.

Foto

DZĪVOTPRIEKS. Alfrēds Veckaktiņš arī 100 gadu vecumā ik rītu dodas vairāku stundu ilgā pastaigā un ir labā omā. Par ko gan īgņosies, ja kaimiņos labi cilvēki dzīvo un pašam ir ass prāts un vēlme uzturēt možu garu. Jubilejā viņš saņēmis apsveikumu arī no Valsts prezidenta

Latvijas ilgdzīvotāji (dati uz 1.01.2015.)*

Dzimšanas gads         Skaits

1915                            134

1914                              136

1913                              78

1912                              52

1911                              41

1910                              31

1909                              21

1908                              16

1907                              10

1906                              6

1905                               5

1904                              1

1903                              1

1902                              1

1898                              1

Ārvalstīs dzīvojošo Latvijas pilsoņu un nepilsoņu sadalījums pēc dzimšanas gada (dati uz 1.01.2015., atjaunodivas reizes gadā)*

Dzimšanas gads         Skaits

1915                               311

1914                              304

1913                              291

1912                              254

1911                              235

1910                              210

1909                              187

1908                              177

1907                              121

1906                              113

1905                              94

1904                              85

1903                              58

1902                              51

1901                              29

1900                              16

1899                              14

1898                              12

1897                              5

1896                              6

1895                              3

1894                              2

1893                              3

1891                              2

* Šajos datos ir iekļautas personas, kas Iedzīvotāju reģistrā ir reģistrētas kā dzīvas. Ļoti iespējams, ka personas jau sen ir mirušas kādā citā valstī un piederīgie vai konkrētā valsts nav par to ziņojusi PMLP, tādējādi šī persona joprojām uzrādās reģistrā kā dzīva.