Rauna apņemas ķepuroties

Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā Labklājības ministrija (LM) nespēj pietiekami pamatot, kāpēc ir slēdzama valsts sociālās aprūpes centra Vidzeme filiāle jeb pansionāts Rauna. Sociālās aprūpes centrs atbilst sanitāri higiēniskām un ugunsdrošības normām, turklāt bez neviena eirocenta atbalsta no valsts budžeta naudas pansionātā veikts kosmētiskais remonts un izveidots pacēlājs cilvēkiem ratiņos vai gulošiem iemītniekiem.

Kā galveno argumentu, kāpēc visi Raunas iemītnieki (pēc medijos saceltā trača gan cilvēkiem tiek jautāts, kurp viņi vēlas pārcelties) pārvietojami uz jaunu, modernu, par Eiropas struktūrfondu naudu renovētu centru Ezerkrasti Pierīgā, tiek minēts apstāklis, ka ēka, kurā atrodas Rauna, pieder nevis valstij, bet Raunas evaņģēliski luteriskajai draudzei.

Kāpēc?

Lai gan Labklājības ministrijas speciālists Aldis Dūdiņš vairākkārt uzsver, ka šim lēmumam – likvidēt Raunu un iemītniekus pārvietot uz Ezerkrastiem – nav nekāda sakara ar deinstitucionalizāciju (process, lai cilvēkus ar garīgās attīstības traucējumiem, kuri pašlaik dzīvo iestādēs, tuvinātu dzīvei sabiedrībā), «sakars» tomēr ir. Labklājības ministrija sava izvirzītā mērķa un jau gadiem apspriestās idejas par to, ka jāsāk šī deinstitucionalizācija, dēļ nevar atļauties jaunuzceltā pansionātā ievietot «jaunus» cilvēkus ar invaliditāti, lai arī viņi gaida rindā uz pansionātu. Taču tā kā centrs ar 181 klienta vietu ir renovēts un tūlīt būs atvērts, tur kādam ir jādzīvo, un Rauna, tāpat kā aprūpes centrs Kauguri, ir zem sitiena. Atjaunotā centra piepildīšana ar cilvēkiem no rindas būtu pretrunā ar deinstitucionalizācijas ideju, kas paredz veicināt cilvēku ar invaliditāti dzīvi sabiedrībā (tātad nevis jāievieto, bet «jāizlaiž» no pansionātiem).

Ķīlnieki

«Tieši mēs Raunā esam ķīlnieku situācijā, rodas tāda izjūta, ka nevienam nav bijis skaidrs, ko darīt situācijā, kad ir pieprasījums pēc pansionāta cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, jo nav pietiekami alternatīvu, kā veidot aprūpi šiem cilvēkiem, bet tajā pašā laikā valsts it kā vēlas samazināt pansionātos dzīvojošo skaitu,» uzskata Raunas novada domes priekšsēdētāja Evija Zurģe, «pēc pēkšņā un negaidītā lēmuma par sociālās aprūpes centra Rauna slēgšanu, ko mēs uzzinājām no preses, novada iedzīvotāji mums jautā – kāpēc pašvaldība neko nedarīja un vai jūs mūs izglābsiet? Es varu tikai atgādināt, ka pirms gada pašvaldībai bija sarakste ar Labklājības ministriju, kas noliedza centra slēgšanas plānu, vismaz tuvākajos gados. Raunas novadam šīs 46 darba vietas ir ļoti svarīgas, un praktiski ir neiespējams visiem doties strādāt uz Pierīgu, un, ja arī kāds dosies, tas nozīmē, ka šie cilvēki kļūs par rīdziniekiem un reģioni, lauku novadi atkal zaudēs cilvēkus. Vēl traģiskāk būs, ja cilvēki aizbrauks uz ārzemēm.»

Ne mazāk sāpīgs ir pansionāta iemītnieku palīgā sauciens. «Daudzi no Raunas iemītniekiem ir gados veci cilvēki, kuri te dzīvojuši gadu desmitiem, mums ir bažas, vai emocionāli viņi var izturēt šādu pārcelšanos. Mēs uzstājam, ka šiem cilvēkiem Raunā ir jāpaliek,» saka E. Zurģe.

Meklē risinājumu

Raunas novada dome kopā ar vietējo luterāņu draudzi, kam pieder muižas īpašums, kurā atrodas pansionāts, ir apsprieduši iespēju saglabāt pansionātu vismaz 27 cilvēkiem, kuri nevēlas pārcelties nekur citur. Pagaidām tiek risināts jautājums, kāda veida organizācija tā būtu – nodibinājums vai pašvaldības iestāde, vai kāda cita struktūra, un notiek sarunas arī ar Labklājības ministriju. A. Dūdiņš no ministrijas saka: iespējams, kompromisu panākt varētu. Viņš atzīst, ka runas par Raunas un arī citu pansionātu slēgšanu bijušas vienmēr un visbiežāk tas saistīts ar īpašumu jautājumu vai arī telpu neatbilstību pansionāta prasībām (pārāk mazas, neatbilst normatīviem, ugunsdrošībai u.c.). Arī runām par Raunas slēgšanu ir «vēsturiskas saknes» kopš brīža, kad pirms desmit gadiem vietējā draudze it kā ultimatīvi pieteikusi pansionātu slēgt. Draudzes pārstāvis Jānis Sīka gan vakar teica – viņam esot šoks, ka tāda informācija pašlaik tiekot izplatīta, jo kāpēc gan citādi draudze piesaistītu vācu draugu palīdzību pansionāta remontam? Pansionāta, kurā dzīvo pēc likuma valsts apgādājami cilvēki, kuru dzīves apstākļu uzlabošanā valsts nekādu naudu nav ieguldījusi (to apliecināja Raunas direktore Lelde Buliņa, norādot, ka remontus veic paši darbinieki par ziedojumos gūtās vai no draudzes piesaistītās naudas). A. Dūdiņš skaidroja, ka valsts naudu nemaz nedrīkstot ieguldīt, remontējot ēkas, kas valstij nepieder, tas būtu likumpārkāpums...

Neatbildēts paliek arī jautājums, kāpēc Labklājības ministrija laikus ar pašvaldību sarunu ceļā nevarēja vienoties par labāko risinājumu? Kāpēc valstī netiek ņemts vērā fakts, ka reģionos bezdarba līmenis nesamazinās un Raunas slēgšana būtībā ir kolektīvā atlaišana, un no sociālā un pašvaldību budžeta būs jāmaksā pabalsti?

VIEDOKLIS

Evija Zurģe, Raunas novada domes priekšsēdētāja:

– Divi svarīgi jautājumi, kas šajā aprūpes centra slēgšanā nav pietiekami ņemti vērā un apspriesti. Pansionātā dzīvojošo cilvēku tiesības, cilvēku, kuri Raunā nodzīvojuši visu savu mūžu. Mēs šiem cilvēkiem tagad pasakām – pārcelieties uz Rīgu, kas ir necilvēcīgi. Otrkārt, darba vietas, kuras tiek likvidētas, slēdzot pansionātu. 46 cilvēku darba vietas, kas Raunai ir ļoti daudz. Cilvēki nevarēs izbraukāt uz darbu Rīgā, tā ir absurda ideja. Ar vienu roku reģioniem vēlamies dot, ar otru ņemam nost.