PĒTĪJUMS: Šokējošie grozījumi par abortiem – absurdi vai pamatoti?

Plašas diskusijas sabiedrībā ir raisījuši plānotie un šobrīd arī veselības ministra pieņemtie grozījumi Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā. Savu viedokli par šo jūtīgo jautājumu izteica gan speciālisti, gan politiķi, tomēr, lai noskaidrotu, kas un kādēļ izsaucis tik spēcīgu rezonansi, portāls nra.lv sazinājās ar nozares speciālistiem, likumprojekta grozījumu ierosinātājiem un arī ar sievietēm, kuras ir veikušas abortus.

Lienei, kad viņa veica abortu, bija vien 16 gadu. "Kad puisim, ar kuru biju tajā laikā kopā, pateicu, ka esmu stāvoklī, viņš apšaubīja, ka bērns ir viņa,” stāsta Liene, „Tomēr, jau sakot viņam zināju – abortu taisīšu. Man bija 16 gadu, es mācījos vidusskolā, un, ja vecāki zinātu, ka esmu stāvoklī, viņi mani nesaprastu,” pauž Liene, kura vienmēr tēva un mātes acīs bija mēģinājusi būt „laba” meitene. „Protams, kad veicu abortu, es apzinājos, ka nogalinu savu bērnu, nekādu ilūziju par to man nebija, un arī šaubu par sava lēmuma pareizumu ne. Es vēl aizvien to nenožēloju,” uzsver Liene, jau septiņus gadus pēc notikuma.

Uzskata paildzināto pārdomu laiku par nevajadzīgu

Sieviešu organizācijas „Marta” pārstāve Iluta Lāce uzsver, jaunie grozījumi, kuros paredzēts obligāto 72 stundu ilgo pārbaudes laiku paildzināt līdz 120 stundām, ierobežo sieviešu tiesības. „Šīs visas konsultācijas un paildzinātais pārdomu laiks ir bezjēdzīgs. Galu galā, ja sieviete izlēmusi veikt abortu, kādēļ viņai likt vēl papildus gaidīt?” retoriski vaicā I. Lāce un pamato savu viedokli ar neskaitāmiem tematiskiem pētījumiem par šo tēmu, kuros sievietes atzīst, ka aborta veikšanas lēmumu nemainītu, ja viņām liktu gaidīt ilgāk.

„Tāpat arī likumā minētais punkts, par to, ka abortu nedrīkstēs veikt tas pats ārsts, kurš nozīmē procedūru, radīs lielākus sarežģījumus sievietēm tieši ārpus Rīgas, kur speciālistu pieejamība ir ierobežota. Konsultācijām vajadzētu būt brīvprātīgām, nevis piespiedu un galu galā aborts notiek pieaugušas sievietes ķermenī, kura apzinās ko dara un tikai pašai sievietei par to, kas notiek viņas ķermenī ir tiesības izlemt,” uzskata I. Lāce.

Arī nevalstiskās organizācijas „Papardes zieds” pārstāve Iveta Ķelle norāda, viņasprāt vienkārši paildzinot gaidīšanas laiku, nekas nemainīsies. „Nu, ja, reiz, to abortu ir plānots veikt, tad nav jāber sev pelni matos un jāieslīgst depresijā, bet jācenšas dzīvot tālāk. Turklāt, ja sievietei vienkārši jāgaida ilgāk, kāda no tā jēga? Daudz labāks variants būtu, piešķirt sievietēm pārdomu laikā slimības lapu, lai viņa var patiešām nedaudz atvilkt elpu un padomāt par lēmumu, kurš ietekmēs visu viņas turpmāko dzīvi,” piedāvā I. Ķelle.

Par mātēm nedzemdējušas sievietes nesaukt

Vislielāko rezonansi sabiedrībā šis likumprojekts, bez šaubām, izsauc tieši ar ierosinājumu saukt nedzemdējušas sievietes par mātēm. „Man visvairāk iespiedās atmiņā, kādas jaunas sievietes komentārs, par šo tēmu, kas skanēja apmēram šādi: „22. grūtniecības nedēļā es zaudēju bērnu, kuru mēs ar vīru ļoti gaidījām. Vai jūs tiešām vēlaties mani saukt par māti?” retorisko jautājumu atstāsta I. Ķelle. Arī „Marta” pārstāve uzskata, šis plāns ir sievietēm pazemojošs. „ Par mātēm saukt nedzemdējušas sievietes ir absurds, tas nav ētiski un nekādā ziņā nepalīdz sievietei, kura plāno veikt abortu,” I. Lāce ir kategoriska. Pats saeimas deputāts Imants Parādnieks, kurš šos grozījumus ir ierosinājis, pamato savu teikto, ar faktu, ka vispār jau grūtniece ir māte. „Neredzu, kas visus šeit tik ļoti satrauc, galu galā 16. grūtniecības nedēļā visas sievietes saņem mātes pasi, kur pie bērna vecākiem jānorāda gan mātes, gan tēva vārds, tāpēc, manuprāt, saukt sievieti stāvoklī par māti ir tikai pašsaprotami,” pauž I. Parādnieks, gan nepasakot, ko ar šādu jaunievedumu plānots mainīt.

Cīnīties vajag preventīvi

Gan „Papardes zieds” pārstāve I.Ķelle, gan ginekologu asociācijas vadītāja Dace Matule, runājot par šo jautājumu uzsver, problēma jārisina jau laicīgi. „Bērni ir jāmāca par seksuālajiem jautājumiem jau agrākā vecumā, lai tie saprastu, ko nozīmē grūtniecība un kā no tās izvairīties,” uzskata I. Ķelle. „Tad, kad mēs, kā organizācija dodamies uz skolām principā ir par vēlu un skolā apgūstamā veselības mācība noteikti nav pietiekama,” viņa pauž un piebilst „Jauniešiem vajadzētu papildus mācīt arī par tēva un mātes līdzatbildību grūtniecības iestāšanās gadījumā,”. Arī D. Matule uzskata, aborts tās jau ir sekas. „Ar abortiem jācīnās preventīvi un to ir iespējams paveikt tikai laicīgi izglītojot jauniešus par kontracepciju un izsargāšanos, pie tam, ja tiek plānoti kādi ierobežojumi abortu skaita samazināšanai, tad jānodrošina arī atvieglojumi kontracepcijas ieguvei,” viņa uzsver.

Bet, ko pēc tam?

Izglītot jauniešus jau agrā vecumā par seksuālo funkciju un līdzatbildību, bez šaubām ir labi, bet ko darīt, ja negaidīti stāvoklī paliek sieviete, kura labi saprot, kā rodas bērni?

Jeļenai, kad viņa uzzināja, ka iestājusies grūtniecība, jau bija divi mazi bērni. Vīrs neizrādīja cerēto atbalstu, ar finansēm tolaik, trakajos „deviņdesmitajos”, bija kā bija, turklāt radi ieteica pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no negaidītā pārsteiguma. „Atceros, kā sēdēju netālu no abortu centra kafejnīcā un dzēru kafiju, tieši pirms devos tur iekšā. Tad vēl domāju, jā, es esmu pieņēmusi lēmumu, tikšu no tā bērna vaļā un viss būs labi. Tajā dienā pirms tam nopirku sev briesmīgu violetu bikškostīmu, tā teikt, lai sevi palutinātu un nevajadzētu domāt par to, ko grasos darīt, bet pēc tās reizes, uzreiz izmetu to ārā,” stāsta Jeļena, kura pēc pamošanās no narkozes raudāja. Jautāta, vai tagad rīkotos savādāk, viņa piekrīt nešauboties. „Protams, protams, es rīkotos savādāk. Es tajā brīdī biju izmisusi, viena, nesaprasta un hormonāla. Arī uzskatu, ka papildus konsultācijas varētu palīdzēt sievietēm pieņemt lēmumu šajā jautājumā,” piezīmē Jeļena.

Vēlējās palīdzēt nevis ierobežot

„Tieši mums nākas strādāt ar pēcaborta depresijas gadījumiem,” atklāj Krīzes Grūtniecības centra pārstāve Judīte Briede–Jureviča. „Un brīdī, kad sieviete uzzina šādu informāciju, viņa ir lielā šokā, tādēļ viņai bez šaubām ir nepieciešamas konsultācijas, viņai ir vajadzīgs kāds, kurš viņu saprot un viņai palīdz. Tikai neliels procentu skaits zina par šādu iespējamību, jo ļoti daudzas sievietes, kuras ierodas pie mums retoriski vaicā – ja es to būtu zinājusi?” tāpat arī J. Briede–Jureviča skaidro – pēc aborta sievietes visbiežāk nožēlo izdarīto. „ Pēc aborta, kad sieviete mostas no narkozes, viņa nožēlā raud. Aborts ir šausmīga trauma arī pašai sievietei un viņai jābūt drošai, ka viņa izdarījusi pareizo lēmumu un tad, kad mums saka, ka 95% no abortu veikušajām sievietēm ir bijušas pārliecinātas par savu lēmumu, es atbildu – tad atsūtiet pie mums tos 5%, jo nu galu galā, dzīvību taču nevar mērīt procentos,” bilst J. Briede–Jureviča.

Arī pats I. Parādnieks atzīst, ar jaunajiem grozījumiem nav bijis plānots nevienu ierobežot, bet mēģināts palīdzēt apmulsušajām sievietēm. „Katra situācija, bez šaubām, ir ļoti dažāda un individuāli vērtējama, bet bieži grūtnieces veicot abortu ir izmisušas un patiešām nezina visas savas iespējas. Šis likumprojekts nav domāts, lai piespiestu sievietes, kuras vēlas veikt abortu, pārdomāt, šis likumprojekts ir domāts, lai sievietes, kuras nav līdz galam izlēmušas, vēlāk savu izvēli nenožēlotu,” uzsver I. Parādnieks.