Psihologi atzīst, ka, attīstoties modernajām tehnoloģijām, aizvien straujāk pieaug to bērnu skaits, kuriem par nopietnu šķērsli viņu turpmākajai attīstībai kļuvusi datoratkarība. Turklāt – ar katru gadu no šīs problēmas cieš aizvien jaunāki bērni.
«Visbiežāk nopietna datoratkarība veidojas tad, ja vecāki savu mazo piesēdina pie datora ļoti agrīni – divu trīs gadu vecumā,» atzīst ģimenes psihoterapeite Gunta Jakovela. «Tā ir ērtāk – var ilgāk pagulēt, atvase netraucē ar nepārtrauktiem jautājumiem un aicinājumiem paspēlēties. Šis taču ir tehnoloģiju laikmets, tāpēc daudzi jūtas pat lepni, ka viņu trīsgadnieks jau pats prot ieslēgt datoru, darboties ar klaviatūru utt.»
Starta pozīcijā
«Patiesībā bērnam šajā vecumā būtu daudz laika jāpavada kopā ar vecākiem, savu radošo potenciālu izpaužot fantāzijās un rotaļās. Tādējādi tiek likti pamati emocionāli tuvām attiecībām, mazais iepazīst pats sevi, savus mīļos un apkārtējās pasaules likumsakarības,» skaidro psiholoģe. «Tad seko nodarbības dažādos interešu centros, kuros viņš attīsta savas prasmes un talantus, sastopas ar jaunu pieredzi. Ja tā visa nav bijis, bērna attīstība ir apstājusies, un šo situāciju var salīdzināt ar atrašanos starta pozīcijā. Protams, pirmajiem tas jāapzinās pašiem vecākiem, jo bērns, kuru atrausiet no gadiem ierastas nodarbes, visticamāk, pat ļoti protestēs. Var būt dusmu lēkmes, neadekvāta uzvedība, agresija, arī – skumjas un izmisums. Tāpēc mammai, tētim vai vecmāmiņai, ar kuru bērns pavada kopā sava laika lielāko daļu, jāapbruņojas ar lielu pacietību un jāpalīdz.
Ja mazajam viss pārējais kļuvis neinteresants, bet vienīgā komunikācija un dzīves saturs ir dators, tad par to jārunā kā par nopietnu atkarību, kura arī attiecīgi jārisina. Šajā situācijā vairs nelīdzēs tradicionālais ieteikums – ierobežot laiku, kuru atvase pavada pie datora. Dators uz laiku vispār jāizslēdz no mazā cilvēka dzīves, un bērnam pakāpeniski jāiemācās aizpildīt savu laiku ar citām nodarbēm, kas viņam sagādā prieku, palīdz labāk iepazīt sevi un apkārtējo pasauli. Pirmo klašu skolēnam un jaunākiem bērniem to izdarīt daudz vieglāk nekā tīnim.
Reizēm pieaugušie šādās situācijās uztraucas par to, ka bērns, nepārzinot jaunākās tehnoloģijas, kādā brīdī vienaudžu vidū jutīsies slikti. Taču dators, tāpat kā mobilie telefoni, ir tikai daļa no šīs dzīves. Daudz būtiskāk atbrīvot bērnā tos resursus, kas svarīgi, lai viņš izaugtu par laimīgu un harmonisku personību. Šajā ziņā viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem – iemācīties pozitīvi komunicēt ne tikai ar mājiniekiem, bet arī ar vienaudžiem. Datorzinības mūsdienu bērni apgūst daudz ātrāk nekā savulaik viņu vecāki.»
Labākās zāles – tuvinieku atbalsts
Mazais, kurš līdz šim sava laika lielāko daļu pavadījis tikai pie datora, pats pēkšņi vienā dienā spēlēties, lasīt grāmatas vai prasīties uz pulciņiem nesāks. Viņam tas viss ir kas jauns un nepazīstams, tāpēc pieaugušajiem jābūt gataviem ne tikai iesaistīties nodarbēs, kas tuvas pašiem, bet respektēt arī bērna intereses. Bērna pašapziņa, kura šādos gadījumos jau tā nav pārāk augsta, cietīs vēl vairāk, ja uzspiedīsiet tikai savas izvēlētās nodarbes. Ieskatieties, kādas spēles (sporta, stratēģiskās u.c.) mazais spēlējis pie datora! Tas sniegs ne tikai būtisku informāciju par to, kas jūsu atvasi interesējis līdz šim, bet palīdzēs izvēlēties nodarbes nākotnē. Vecākiem vai vecvecākiem, kuri vairs neļauj savam lolojumam stundām ilgi pavadīt pie datora, daudz jādomā arī par to, lai minētais aizliegums negatīvi neietekmētu abu attiecības. Visticamāk, ka šāds pieaugušais pirmajā brīdī bērnam būs ienaidnieks numur viens. Labākās zāles šajā situācijā ir kopā pavadītais laiks. Varat sākt ar jauku pastaigu vai bērnu interesējošas filmas apmeklējumu. Kādam patiks, ja palasīsiet viņam kaut ko priekšā, cits priecāsies, ja vienkārši atradīsiet laiku paskatīties, kā viņš spēlējas.
Tas ir tikai dabiski, ja bērns uzreiz nav sajūsmā, ka ierastās nodarbes vietā viņu sāksit vest uz pulciņu, kurā priekšā ir sveši cilvēki un sākumā viss nepadodas tik vienkārši kā zivtiņu ķeršana datora monitorā. Arī tad, ja mazajam nodarbībās, uz kurām viņu aizvedīsit, patiks, viņš sākumā, protestējot pret ierastās kārtības izjaukšanu, var par tām izteikties negatīvi. Taču audzinātāja jau izstāstīs, vai bērns pulciņā jūtas labi, vai darbojas ar interesi utt. Tiesa, var būt arī tā, ka pirmais izvēlētais pulciņš nav īstais. Ar interešu centriem ir tāpat kā ar kūkām – kamēr nepagaršosi, tikmēr nepateiksi, kura tad ir tā visgaršīgākā...
Tas, cik ātri bērns atgūsies pēc atkarības, visvairāk atkarīgs no pieaugušo vēlmes līdzdarboties. Parasti mazie, kurus tuvinieki saprot un atbalsta, nemēdz skumt mēnešiem ilgi.
Bērniem jābūt skaļiem
Reizēm vecāki, domājot par to, kā nodarbināt savu bērnu, piemirst laiku, kas ikvienam nepieciešams, lai atpūstos no kārtības un noteikumiem, ko pieprasa dzīve sabiedrībā. Citādi – skolā noteikumi, futbolā noteikumi... Arī mazajam jābūt laikam, kurā viņš kopā ar savējiem vai arī viens pats dara tikai un vienīgi to, ko vēlas pats. Ļoti bieži datoratkarībā nonāk bērni, kuru vecāki nespēj pieņemt, ka viņi ir kustīgi, darbīgi un skaļi. Rezultātā – lai neuzprasītos uz nepatikšanām, bērns aizvien vairāk laika sāk pavadīt pie datora. Mamma un tētis pirmajā brīdī ir sajūsmā, jo mazais vairs netraucē un viņam parādījušās savas intereses. Savukārt bērns aizvien vairāk identificējas ar datoru un jūtas daudz labāk nekā iepriekš, jo vairs nepārtraukti netiek rāts. Turklāt – ir bērni, kuros jau snauž zināma tieksme uz datoratkarību, un ir arī tādi, kuri, brīdi paspēlējušies, meklēs citu nodarbi. Pirmie, protams, ar datora iluzoro pasauli identificējas ātrāk.
Ne velti jau no senseniem laikiem bērniem bijušas tā sauktās agresīvās spēles, kurās viņi atbrīvojušies no dienas gaitā uzkrātās negatīvās enerģijas. Taču, spēlējot datorspēles, mazais no agresivitātes neatbrīvojas, bet gan – to apspiež. Rezultātā bērns pilnībā identificējas ar briesmoņiem, kas lēkā pa ekrānu, viņam zūd saikne ar realitāti, taču agresija paliek, un vienā brīdī tā, protams, laužas laukā. Tāpēc daudz labāk un dabiskāk, ja bērns no savas agresijas atbrīvojas skraidot, skaļi smejoties vai reizi pa reizei iekliedzoties. Taču pieaugušie bieži ir tik noguruši, ka vēlas savā tuvumā redzēt tikai rātnus, klusus un paklausīgus mazus pieaugušos. G. Jakovela atzīst, ka reizēm pārņem skumjas, redzot sabiedriskajā transportā iekāpjam bērnu bariņu, kas nevis jautri čalo, bet uzreiz klusi apsēžas un iegrimst savos telefonos. Tiesa, aizvien biežāk arī pieaugušie katru brīvu brīdi pavada internetā. Ja kādreiz neļausimies klusai pašapcerei paši, velti gaidīt, ka to darīs mūsu bērni.
Bērnam jābūt draugiem
Tāpat kā meklējot jaunas nodarbes, datoratkarīgam bērnam liels tēta un mammas atbalsts nepieciešams arī jaunu attiecību veidošanā. Vecāki bieži it kā vēlas, lai viņu bērnam ir draugi, bet tajā pašā laikā nav gatavi veidot vidi, kurā uzplaukt draudzībai. Piemēram, mazajam aizliegts aicināt draugus uz mājām. Attiecību veidošanā galvenajai prioritātei jābūt bērna izjūtām. Pirms rosināt savu atvasi draudzēties, pavērojiet, varbūt bērnam jau ir kāds labs draugs pagalmā un skolā tāds nemaz nav tik ļoti nepieciešams. Tāpat ir bērni, kuri vienlīdz labi saprotas ar visiem klasesbiedriem un neizjūt īpašu vajadzību sadraudzēties ar kādu tuvāk.
Ja ģimenei saviem spēkiem mazā problēmas neizdodas atrisināt, G. Jakovela iesaka nepadoties, jo neviena atkarība tāpat vien nepāriet. Sasāpējušos jautājumus vēlams izrunāt ar profesionāli, un vajadzības gadījumā vienmēr var lūgt arī skolas psihologa vai sociālā pedagoga palīdzību.